Pavenko atzina, ka Latvijas Atzinības krusts ir ne tikai liels pagodinājums, bet arī atbildība, lai no visas sirds turpinātu pildīt savus pienākumus. 

Gints Amoliņš, Latvijas Televīzija: Tiekamies Slovjanskā pēc Latvijas prezidenta paziņojuma par Atzinības krusta piešķiršanu Jums. Ko Jums nozīmē personīgi? 

Oleksandrs Pavenko, Latvijas goda konsuls Doneckas apgabalā: Pirmkārt, es vēlos apsveikt Latvijas tautu ar valstiskuma atjaunošanas dienu. Mums 4. maijā ir svētki. Saku "mums", Latvijas tautai, jo esmu maza daļa Latvijas, Latvijas pārstāvis. Un es gribu Latvijas valstij novēlēt mieru, mierīgumu, labklājības plaukšanu. Viedumu tautai, viedumu valdībai, un personīgi prezidentam. 

Atbildot uz Jūsu jautājumu, ko tas nozīmē man, un tie nav tikai skaisti vārdi – es no visas sirds esmu pateicīgs. Tas nav mans personīgais nopelns, tas ir manas komandas darba auglis. Rezultāts uzticībai mums no mūsu vēstnieka, mūsu Latvijas Valsts prezidenta. Un mēs kārtīgi strādājam un no visas sirds pildām tos pienākumus, ko esam uzņēmušies. Arī atbalstot Ukrainas tautu. 

Tāpēc šīs apbalvojums man ir liels gods un atbildība. 

– Mēs atrodamies Slovjanskā. Pilnapmēra karš turpinās jau trešo gadu. Frontes līnija no šejienes tikai kādi 20-30 kilometri. Arī pašu Slovjansku apšauda burtiski katru dienu. Situācija ir smaga, grūta. Kā šī situācija ir ietekmējusi Jūsu dzīvi? 

– Pie kara nepierod, lai arī ko kāds domātu. Kad mēs ar kādu sazināmies un mums saka, ka jums jau normāli, jūs jau esat pieraduši.. Pie sāpēm, pie postījumiem – pie tā cilvēki nepierod. Mēs te runājam, bet tikko pilsētā kaut kur bija trieciens un sprādziens. Mums tas nozīmē nedrošību, briesmas. Briesmas ir ļoti nopietnas. Vakar šeit bija seši triecieni. Ir postījumi. Tāpēc jā – mēs baidāmies, mēs pārdzīvojam. Bet tāpēc arī mēs esam ukraiņi, kas grūtos laikos atbalsta līdzpilsoņus. Ja kāds ir viens, tad ir ļoti grūti.

Bet, ja esam kopā, ja esam draugi savai valstij, mūsu pilsoņiem, mūsu līdzcilvēkiem, tad mums ir mazliet labāk un vieglāk. Mēs gaidām mieru. 

– Cik liela ir Latvijas palīdzības ietekme Ukrainā?

– Es no sirds esmu pārsteigts, cik maza valsts, bet cik nopietna palīdzība. Ļoti nopietna. Es to nezinu teikt skaitļos vai izmaksās. Saprotiet, ir daudz, bet ne jau caur kaut kādu piepūli. Ir tik, cik var, un no visas sirds! To noteikti var teikt par Latviju.

– Karš patiesībā turpinās jau desmit gadus. Arī šeit bija kaujas par Slovjansku. Un šo gadu laikā esat zaudējis trīs dēlus šī kara dēļ, ko sāka Krievija. Tā ir ļoti personiska traģēdija arī Jūsu ģimenei.

– Jā, es nevienam nenovēlu zaudēt savus tuvākos. Vēl jo vairāk, ja tie ir bērni – labi un paklausīgi. Tā sanāca, ka pirmo reizi tie bija Strelkova [Igora Girkina] cilvēki, kas nošāva manus bērnus. Un trešais dēls, kurš gāja bojā, atbalstīja karavīrus, brauca pie viņiem, devās palīgā, veda palīdzību, kas vajadzīga. Arī latviešu palīdzību. Un toreiz brauca trīs mani dēli un trīs viņu draugi, bija trāpījums, un viens nomira.

Nomira dēls. Tā ir liela traģēdija. Ļoti liela. Nelabojama traģēdija. Bet es smeļos spēku savā ģimenē. Man ir vēl pieci bērni, kuri mani atbalsta. Sieva. Mēs dzīvojam.

Es teicu tā – ja mūsu nedraugi gribēja mūs sāpināt, tad viņiem tas izdevās. Bet nolaupīt mūsu ticību – tas viņiem neizdevās. Mēs stingri stāvam uz savu. Mēs kalpojam cilvēkiem, kalpojam Dievam, un pateicamies. Tāda ir mūsu dzīve uz zemes. Tomēr par lielu nožēlu mēs tādi neesam vieni. Mirst daudz bērnu – kam vīri, kam dēli, kam vectēvi. Tāpēc izsaku līdzjūtību, un darām mūsu darbu, lai cilvēkiem būtu labāk. Viņus atbalstīt, balstoties uz pašu negatīvo pieredzi.

– 4. maijā Latvijā atzīmē Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Ko jums kā Latvijas goda konsulam Ukrainā, bet tajā pašā laikā kā ukrainim nozīmē šī diena? Kādas pārdomas rada? 

– Ziniet, brīvība vienmēr ir laba lieta jebkuram cilvēkam. Piemēram, arī pat ja tas ir dzīvnieciņš, un tas tiek brīvs savā vaļā, viņam tā ir liela laime. Jā, viņam varbūt vairāk vai mazāk vēl ir izsalkums vai ir auksti, bet brīvība ir pāri visam. Tā ir brīnišķīga lieta, brīnišķīga sajūta. Brīvība. Daudz cilvēku gājis bojā par savu brīvību. Gan Ukrainā, gan Latvijā. Es mīlu Ukrainu. Mūsu valsts ir viena no labākajām. Man te patīk. Kad man ir iespēja doties uz ārzemēm, Ukrainas man ļoti trūkst. 

Un par brīvību. Jā, mēs esam uz uzlabošanās ceļa, kad Ukraina var kļūt labāka. Mēs pūlamies, lai to panāktu. Runājot par Latviju, es mēdzu būt Latvijā, es mīlu Latviju, man patīk Latvija. Man patīk cilvēki Latvijā. Es parunājos arī ar vienkāršiem cilvēkiem uz ielas. Tā ir viena no Eiropas valstīm. Mēs esam zināmā mērā līdzīgi, jo bijām padomju režīmā. Bet Rīga ir brīnišķīga, un arī citas pilsētas, un arī mazās pilsētiņas. 

Latvijas tautai novēlu sargāt mieru savā valstī. Sargāt šo brīvību. Sargāt neatkarību. Sargāt no nedienām, no kara, no nedraugiem.

Kamēr tas nav noticis – sargāt. Mums neizdevās nosargāt.  Mums tagad nākas aizstāvēties, ciest, upurēt, zaudēt savus tuvos, zaudēt pilsētas un ciemus. Tādēļ esmu ļoti pateicīgs, ka esmu pazīstams ar Latviju un man ir tas gods pārstāvēt Latviju. Lai dzīvo Latvija! Slava Ukrainai! Lai mūsu pilsētās, ciemos, sirdīs, dvēselēs un valstīs valda miers un saticība. Lai Latvija plaukst!