Visiem, kas pēdējās dienās atgriezušies no ārzemēm, 14 dienu karantīna ir obligāta – to atkal un atkal atkārto infektologi, kuri situācijas nopietnību saprot vislabāk. Nepaliekot mājās, jūs riskējat aplipināt daudzus citus un pārslogot mediķus, kuriem vienlaikus būs jāaprūpē ļoti daudz smagāko gadījumu. Tāpēc – palieciet mājās! Bet ko tas nozīmē pavisam praktiski – visai ģimenei divas nedēļas neiziet no mājām? Latvijas Radio sērijā “Karantīnas dienasgrāmatas” ar savu pieredzi dalās Vorzu ģimene no Cēsīm.
“Termometrs un konservi mājās ir”, “ja būs lemts ķieģelis, tad vīruss neķers”, – Itālijā mītošie latvieši lielākoties situāciju valstī uztver mierīgi un pat ar humoru, jo paši teic – nevar taču cilvēks bezgalīgi uztraukties. Turklāt, izvērtējot situāciju ar rāmu prātu, kļūst skaidrs, ka tā nav nekāda “zombiju apokalipse”, kaut valdības kontroles mehānismi saistībā ar koronavīrusa izplatības ierobežošanu ir strikti un nereti arī – haotiski un pat absurdi, bet Itālijas mediji mudž no emocionāli eskalētiem ziņojumiem, kuru jūrā nogrimst zinātniskie skaidrojumi.
Visvairāk mani interesē, kad jāatgriežas atpakaļ. Tā sarunā ar Latvijas Radio atzīst latviešu pasniedzēja no Pekinas, kas brīvdienās atlidojusi uz Rīgu, bet tagad vairs nezina, kad dosies atpakaļ. Arī Ķīnā dzīvojošos Latvijas cilvēkus skārusi situācija ar jauno vīrusu, kas izcēlies Uhaņas pilsētā. Pēc Ārlietu ministrijas datiem, Ķīnu kā savu pastāvīgo dzīvesvietu reģistrējuši apmēram 70 Latvijas valstspiederīgie. Šīs gan ir ziņas vien par iedzīvotājiem, kas paši vēlējušies par to informēt. Dace Ratniece intervijā Latvijas Radio stāsta, kā uzzināja par vīrusu, kā šī situācija ietekmē viņu un ko stāsta viņas Ķīnā dzīvojošās studentes.