Divās desmitgadēs Vladimirs Putins izveidojis tādu valsti, kurai ir nepieciešamas ārējas ekspansijas. Ar ielenkta cietokšņa sajūtu grūti dzīvot bezgala ilgi, pie tam aizvien smagākos dzīves apstākļos, un, tā kā valsts iekšienē pozitīvu risinājumu šāda režīma pastāvēšanas apstākļos nav iespējams atrast, atliek apliecināt savas “taisnīgās” tiesības ārpusē.
Autora ziņas
Kad lielgabali runā, mūzas klusē… Kad tankus izvieto pie robežas, tos dažreiz arī nosūta tai pāri. Jau ilgāku laiku prāvajam militārās tehnikas un cita veida aprīkojumam, kā arī palielinātajam krievu karavīru kontingentam netālu no Ukrainas teritorijas šīs valsts augstākie vadītāji, sākot ar prezidentu un ārlietu ministru, centušies pievērst starptautisko uzmanību.
Lai labāk aptvertu, kādā virzienā pastāvēšanas simtgadi nosvinējušajai Latvijas valstij attīstīt savas aizsardzības spējas, vēlams apskatīt, kādā veidā to īsteno citas reģiona valstis. Šajā gadījumā izvēlētas trīs dažādas, taču attāluma ziņā mums tuvas (ne tikai tādēļ vien) valstis – Ukraina, Polija un Somija.
Atrados uz kuģa, kurā bija pa pilnam somu tūristu un igauņu strādnieku, jūra bija mierīga, un drīz jau igauņu kuģim vajadzēja piestāt Helsinkos. Tas bija 2013. gada decembra sākumā, pēc dažām dienām bija Somijas neatkarības diena, un tādēļ arī bijām devušies turpu. Vēlējāmies nofilmēt, kā somi svin savus nozīmīgos svētkus.
Beidzamajā laikā par skatītāko un apspriestāko ukraiņu mākslas filmu Ukrainā kļuvusi pazīstamā režisora Sergeja Lozņicas aktierfilma “Donbass”. To noskatoties, kļūst saprotams, kādēļ šis kino darbs izraisījis plašas diskusijas, kurās izteikto viedokļu amplitūda sniedzas no augstas atzinības līdz pat klajam noliegumam.
Aizvadītās prezidenta vēlēšanas Gruzijā apliecinājušas, ka šī visai karstā reģiona valsts tomēr ir nopietni vērtējams Rietumu sabiedrotais. Tas parādīts ar balsojuma iznākumu, ļaujot izdarīt secinājumu par vēlētāju brīvu izvēli.
Vajadzētu aprast ar domu, ka valsts drošības aspektiem Latvijā, ņemot vērā iesākušos militāro konfrontāciju starp Rietumiem un Krieviju, nāksies pievērst uzmanību ilgu laiku. Domstarpības starp sankciju dēļ aizvien lielākā diskomfortā esošo autoritāro Kremļa vadītāju Vladimiru Putinu un demokrātiskajām valstīm, drīzāk, vienīgi vēl pieaugs.
Patīkami ielidot siltā un saulainā dienā Kijevā. Lidosta ir rāma, cilvēku nav daudz, un pat muitniekiem par atlidojušajiem ir maz intereses. Kā lai neatceras deviņdesmitos gadus ar rindām un bezjēdzīgu deklarāciju aizpildīšanu. Tagad aina pilnīgi cita. Tikai nedaudz personu, kas nelegāli pārvadā pasažierus, taču arī viņi nav sevišķi uzmācīgi. Tālāk – ceļš uz pilsētu, kura abas malas izskatās krietni apkoptas, bet, pietuvojoties galvaspilsētu sadalošajai un rāmajai Dņeprai, redzama aktīva dzīvojamo namu būvniecība.
Divi pretēji viedokļi, no kuriem viens aicina pēc iespējas samazināt jebkurus kontaktus ar Krievijas Federāciju, bet otrs tomēr mudina sarunāties un uzrunāt šīs valsts sabiedrību, izskatās kategoriski nesatuvināmi. Vienā pusē atsauces uz iebrukumiem citās valstīs, te pieminēsim divas mums sevišķi nozīmīgas – Gruziju un Ukrainu, ar tajās pastrādāto vardarbību, bet otrā labi saprotamā vēlēšanās pēc cilvēciskiem kontaktiem vismaz ar inteliģentiem cilvēkiem Krievijā.
Šķiet, ar šādu vienu teikumu iespējams paust galveno vēstījumu par norisēm teritoriāli otrajā lielākajā (aiz Krievijas) Eiropas valstī Ukrainā – beidzamajos četros gados trīs reizes pieaudzis atbalsts dalībai NATO, savukārt Krievijas komunistu līderis Genādijs Zjuganovs ierosinājis okupēto Donbasa teritoriju pievienot Krievijas Federācijai. Skaidra ukraiņu vairākuma pozīcija, un tikpat nepārprotams vēstījums no Krievijas varas partijas "sāncenša" G.Zjuganova.
Labi zināmi TV žurnālisti karavīra formā, iespējams, ir apliecinājums pieaugušajai izpratnei, ka šobrīd nepietiek ar to, cik mēs katrs esam labi un profesionāli savos amatos un profesijās, ka neskaidrais laiks prasa no mums kaut ko vairāk jeb palīdzību savai valstij. Nav jābaidās atkārtot zināmo teicienu, ka nevajag gaidīt, ko gatava dot tev valsts, bet tā vietā izlemt, ko vari pats tai dot.
Katru gadu pirms Jāņiem, kad gribas ļauties bezrūpīgam vasaras siltuma vilinājumam, nāk 14.jūnijs, un šī diena visu noliek pa vietām. Īstu vieglumu tā arī neizdodas atrast. Laikrakstos un citos medijos lasāmi aizvien jauni personiski atmiņu stāsti, kas paplašina mūsu zināšanas par traģisko un ne tik seno vēsturi. Vārds "traģisko" ir atbilstošs, tas sevī ietver bailes, sāpes un ciešanas.
Latvija uz jauno drošības situāciju, tāpat kā tās tuvākie kaimiņi Igaunija un Lietuva, atbildējusi ar ievērojami lielāku vērību valsts aizsardzībai. Pieaugušo izdevumu daļa tiek izlietota arī mācību organizēšanai, kas, raugoties no malas, šķiet intensīvākas nekā vēl pirms nedaudz gadiem. To nāktos uztvert kā daļu no NATO atturēšanas politikas, kas vērsta uz to, lai potenciālo agresoru pārliecinātu par jebkādu agresīvu darbību nelietderību.
Atrašanās krustcelēs kalnainajai Dienvidkaukāza valstij Armēnijai nav jauna situācija. Iespējami vismaz trīs turpmāko notikumu attīstības varianti. Pirmais – līdzīgi kā Gruzijā ar progresīvu reformu veikšanu, otrais – kosmētiskas izmaiņas, faktiski saglabājot visu gandrīz esošajā kārtībā, un trešais – skrūvju pievilkšana kā Azerbaidžānā, kur lietas jau sen dzelžaini "sakārtojusi" prezidenta Alijeva ģimene.
Diezin vai ir liela nozīme tam, vai Krievijas agresīvā darbošanās pie mūsu robežas norisinās tādu apstākļu kopumā, ko iespējams dēvēt kā Trešo pasaules karu, vai arī vienkārši par jaunu auksto karu. No tā, kādu versiju izvēlēsimies, Latvijas konkrētais apdraudējums nemazinās. Pie tam derīgi pievērst uzmanību tam, ka krievu militārās mācības kļūst aizvien draudīgākas – sākot jau ar pērnā rudens manevriem "Zapad-2017", bet tagad raķešu šaušanu jūrā virs Latvijas ekonomiskās zonas.
Iztēlosimies situāciju – kādā daudzstāvu dzīvojamā mājā mīt mierīgs un laipns pilsonis, kura mieru regulāri traucē kaimiņš – agresīvs, rupjš un nemierīgs personāžs. Reiz pēc kārtējā nekauņas izlēciena uzmācības upuris izsauc palīgā policiju, tā ierodas un ir gatava ierobežot nejauceņa izdarības, taču saskaras ar negaidītu ultimātu. Huligāniskais tēviņš paziņo, ka necietīšot represijas pret sevi. Ja tās tomēr īstenošot, varot atgadīties dažādi pārsteidzoši notikumi - lai piesargās paši policisti!
Tādās uz ārā iešanu pagalam nevilinošās dienās kā aizvadīto Lieldienu laikā vēl jo vairāk rodas vēlēšanās domās atgriezties pie Ukrainā satiktajiem karavīriem. Un, atrodoties sava Rīgas dzīvokļa ērtajos apstākļos, iztēloties, kā sniegā, lietū, vējā un dubļos klājās daudziem no viņiem. Ierakumos, kur drošību var sameklēt ar baļķu kārtām un citiem materiāliem nostiprinātās zemnīcās, kur atrodas gultiņas divos stāvos, jādežūrē dienu un nakti. Turklāt jābūt gataviem, ka ik brīdi var nosvilpt lode vai nokaukties mīna. Frontē nav mierīgi un tieši beidzamajās dienās no krievu atbalstīto separātistu puses apšaužu skaits ievērojami pieaudzis.
Sliktu signālu valsts iedzīvotājiem un mūsu partneriem citās valstīs nosūtījis prezidents Raimonds Vējonis, pēc vairāku dienu pārdomām tomēr izšķiroties apsveikt agresīvās kaimiņvalsts “jauno” prezidentu Vladimiru Putinu.
Iespējams, lielākā daļa Krievijas pilsoņu, kas atdeva savas balsis Vladimiram Putinam, nemaz lāgā nezina, kā ar šo uzticības mandātu rīkosies viņu līderis. Gluži tāpat kā nepārslogo sevi ar domām par to, ka piedalījušies farsā, kas tikai ārēji atgādina vēlēšanas, ko asprāši no ukraiņu televīzijas šova "Kvartāls 95" nosaukuši par Krievijas Federācijas Putina vēlēšanām.
Darbs ar valsts, nācijas un dzimtas vēsturi nav viegls, it īpaši gadījumā, ja vairākus gadu desmitus nācies pavadīt neziņas tumsā vai labākā gadījumā iztiekot ar pablāvu gaismas stariņu vien. Leģionāri un viņu izcīnītais karš ir temats, kas to apstiprina: domas dalās – no aicinājuma noteikt 16.martu par svinamu dienu līdz viedoklim, ka, hitleriskās Vācijas pusē karojošos pieminot, nenāktos svinīgi soļot pie Brīvības pieminekļa.