Tiem, kas aicina „nerībināt kara bungas”, lai nepamodinātu drūmo lāci, derētu pievērst uzmanību, ka zvērs jau pamodies. Pieļauts daudz kļūdu, un tās plēsoņu tiktāl iedrošinājušas, ka tagad tā atturēšanai no turpmākiem izlēcieniem nepietiks ar paziņojumiem par citu kaimiņu labajiem nolūkiem un miermīlīgumu.
Gaidāmo Latvijas prezidenta vizīti Kijevā pavadīs nelāgas atmiņas par politiskās vardarbības aktu iepretim Ministru kabinetam, kur tika sagrauta Maidanam veltītā fotoizstāde. Divi atšķirīgi notikumi – vandāļu izrīkošanās un valsts galvas vizīte mums tuvā un draudzīgā valstī – atklāj atšķirības starp Latvijas valsts lielo politiku un dažādām iekšpolitiskām izpausmēm.
Vācijas kancleres Angelas Merkeles nesenā vizīte Turcijā drīzāk apliecinājusi izmisuša ugunsdzēsēja, nevis apdomīga un tālredzīga savas saimniecības (Eiropas Savienība) pārvaldnieka braucienu. Tā atsegusi pagalam nepievilcīgo ainu, ka Eiropas Savienības (ES) līderiem šobrīd pietrūkst skaidras stratēģijas par daudziem būtiskiem ārējās politikas virzieniem un vienā no tādiem atrodas Eiropai nozīmīgā valsts Turcija.
Gluži kā ar sagatavošanos eksāmenam, kam parasti pietrūkst vienas dienas, tāpat nav iespējams pilnībā sagatavoties karam, turklāt vēl tik nelielai un finansiāli ne pārāk nodrošinātai valstij kā Latvija. Pie tam jāņem vērā, ka runa ir par gatavību aizstāvēties Krievijas militāras agresijas gadījumā.
Uz Maidanam veltītās izstādes nopostīšanu Rīgā nosacīti varētu paskatīties arī kā uz "krievu pasaules" ideju pārņemtās sabiedrības daļas niknumu par Krievijas maskētā iebrukuma apstāšanos Ukrainā.
Sauso informāciju par Latvijā palielinājušos bruņoto spēku apmācību skaitu iespējams papildināt, viesojoties dažādās armijas un zemessardzes vienībās. Karavīri un dažāda ranga virsnieki stāsta, ka beidzamais gads patiešām pagājis sevišķi intensīvi.
Jau septiņus gadus pēc kārtas augustā Gruzijas vēstniecība Latvijā regulāri cenšas atgādināt par 2008.gadā pieredzēto Krievijas militāro iebrukumu, norādot, ka agresīvā lielvalsts joprojām okupē tikai formāli Tbilisi piederošās Dienvidosetiju un Abhāziju. Saprotama rīcība, kas liecina par cerību uzturēšanu kādreiz nākotnē panākt krievu okupācijas spēku izvešanu un Gruzijas jurisdikcijas atjaunošanu pār šīm teritorijām. Taču tas par nākotni, bet šodien drīzāk nākas samierināties ar rūgto atziņu, ka taisnīgajai prasībai nav redzams drīzs piepildījums.
Latvijas un Lietuvas parlamenta spīkerēm ir taisnība, ka pret Krieviju piemērojamas vēl nopietnākas sankcijas, ja agresija Ukrainā ies plašumā. Viss pareizi, taču derīgi piebilst, ka līdzīgi paziņojumi regulāri izskanējuši jau ilgāk par gadu, vienīgi agresors mierīgāks tā arī nav palicis.
Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadībai droši vien ir savi argumenti, kādēļ sabiedrībai netiek saprotami un populāri izskaidrots, ko nozīmē Krievijas gaisa un jūras spēku regulārā ostīšanās pie mūsu valsts robežām, tāpat arī tas, kādas darbības Latvijas valsts ieplānojusi veikt, lai nosargātu savu patstāvību ārējas agresijas gadījumā.
Krievijas veiktā nesenā robežas pārbīde Gruzijai piederošajā teritorijā apstiprinājusi to, ka joprojām nav skaidrs, kur varētu beigties lielvalsts tīkojumi šajā Dienvidkaukāza valstī, kurā pirms septiņiem gadiem iebruka Krievijas armija.
Karš Ukrainas austrumos faktiski nav ticis pārtraukts nevienu dienu, un apstiprinājumu tam var gūt pat lielā attālumā no kara zonas. Arī galvaspilsētā Kijevā un citās šīs valsts pilsētās kara realitāti var pamanīt regulāri – ar zināmu periodiskumu hospitāļos tiek nogādāti ievainotie, tāpat - protams, retāk - iespējams vērot atvadīšanās pasākumus no kritušiem karavīriem.
Zināms, ka pareizi gādāt malku vasarā un atbilstoši laikus sagatavoties arī karstuma sezonai, ka taisnība izrādījusies trešajam sivēntiņam, kas atšķirībā no brāļiem neslinkoja un uzcēla mūra māju. Tieši tāpat tagad rīkojas Baltijas valstu valdības un aizsardzības resori, kas beidzamajā laikā daudzos paziņojumos likuši noprast, ka mūsu aizsardzības nodrošināšanā jau tagad sperami daudz nopietnāki soļi. Viens no tādiem – alianses sabiedroto papildspēku patstāvīga klātbūtne visās trīs valstīs. Šķiet, austrumu kaimiņa militārās izveicības pieaugusī demonstrēšana ir galīgi apstiprinājusi nepieciešamību pēc kvalitatīviem uzlabojumiem Baltijas aizsardzībā.
Ukrainā Kijevas tuvumā jau aptuveni gadu tiek sagatavoti karavīri brīvprātīgo korpusa bataljoniem. Tiem palīdz arī virkne Latvijas brīvprātīgo, starp kuriem ir gan zemessargi - instruktori, gan sūtījumu piegādātāji un koordinatori. Palīgi no Latvijas tiek augstu novērtēti gan par darbu, gan atbalstu. LSM autors Ukrainā Atis Klimovičs mēģināja noskaidrot, kā šī palīdzība ceļo no Latvijas un sasniedz bataljonus.
Pirms 20 gadiem viens no talantīgākajiem latviešu politiskajiem komentētājiem izteicās, ka notikumi Čečenijā ir ārkārtīgi nozīmīgi Latvijai, jo tie ļaujot precīzi saskatīt, kādai valstij dzīvojam kaimiņos. Toreiz lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju diezin vai pievērsa sevišķu uzmanību šādam apgalvojumam.
Komentētāji vērš uzmanību uz to, ka jau veselu gadu turpinās Krievijas agresija Ukrainā, turklāt neesot nekādu liecību, ka tā varētu tikt pārtraukta.
Kāds Ukrainā diezgan labi pazīstams padomju soda nometnēs savu „sroku” izcietušais ukraiņu patriots intervijā teicis, ka esot allaž apzinājies, ka Krievija viņa dzimtenei neļaus viegli aiziet savu ceļu. Deviņdesmit gadus nodzīvojušam Ukrainas sacelšanās armijas (UPA) kareivim tā likusi domāt viņa ilgajā dzīvē iegūtā pieredze, ko veidojusi cīņa ar Ukrainā iebrukušo Sarkano armiju, atrašanās padomju drošības dienesta gūstā, ieslodzījums nometnē un ilgie padomju okupācijas gadi līdz valstiskuma atgūšanai. Tas viss kopumā šim cilvēkam atšķirībā no vairuma licis pievērst īpašu uzmanību naidīgajām Kremļa politikas izpausmēm pret Ukrainu.
Spriežot pēc rietumvalstu un vispirms tieši Eiropas Savienības (ES) redzamāko politisko līderu reakcijas, Ukrainā beidzamajā laikā nekas īpašs nenotiek. Tik vien kā dzirdami apgalvojumi, ka spriedzes pieauguma gadījumā tikšot sperti atbildīgi soļi. Vispār „nekas tāds” jau arī nenotiek, ja par ko tādu neuzskata triju ukraiņu karavīru nogalināšanu un vēl vairāku ievainošanu pirms pāris diennaktīm.
Viena no galvenajām Ukrainas kara mācībām, raugoties uz tā militārajām izpausmēm, ir gaužām vienkārša – tā vešanai pat mūsdienu apstākļos ir nepieciešams liels skaits dažāda sagatavotības līmeņa cilvēku ar ieročiem rokās.
Krievijas izraisītās un atbalstītās militārās kampaņas rezultātus, kādi Ukrainā sasniegti šobrīd, var vērtēt dažādi.
Eiropa un ASV joprojām nav spējušas atbilstoši novērtēt potenciālos draudus, ko sevī ietver Krievijas prezidenta pagājušajā gadā uzsāktā militārā agresija.
Piektdien Kijevā protesta akciju sarīkoja brīvprātīgo bataljona “Aidar” karavīri saistībā ar runām par bataljona izformēšanu. Ukrainas Aizsardzības ministrija skaidro, ka plānotas tikai administratīvas pārmaiņas, taču brīvprātīgie tam netic, no Ukrainas ziņo Atis Klimovičs.
Karu Ukrainā Putins jau ir zaudējis, jo sevi par mūžīgo čekistu atzinušais Kremļa saimnieks ir kļūdījies aprēķinos. Iespējams, viņš tika plānojis piebeigt neatkarīgo Ukrainu jau šajā gadu mijā, varbūt to bija iecerējis paveikt līdz nākamā gada vidum, taču nu jau pilnībā ir redzams, ka Krievijas diktatora murgi nav piepildījušies un tas nekad arī nenotiks.
Kijevas taksists neilgā brauciena laikā man izstāsta veselu stāstu. Esmu vienīgi ieminējies, ka tagad izveidojusies vēl pagājušajā gadā pilnīgi neprognozējama situācija un ar to bijis pietiekami, lai Vladimirs sāktu stāstīt par sevi un saviem bijušajiem biedriem Krievijā.
Vēl nav zināms, ko patiesībā nozīmē Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojums par karaspēka atvilkšanu no Ukrainas robežas.
Ukrainas notikumu galvenā mācība ir biedējoši baisa – karš Eiropā, tātad arī Latvijā, ir iespējams. Turklāt tāds pavisam īsts, kā filmās, ar katjušu zalvēm, lielgabalu dārdoņu un tanku izmantošanu.
Ja kaut ko pasaka vien daži cilvēki, to iespējams neņemt vērā, bet nevar atstāt neievērotu, ja vienādu domu izsaka teju vai visa nācija.
