"Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Iespējams, ka šis Latvijas Republikas Satversmes 100. pants ir daudziem vislabāk zināmais. Vārda brīvība ir milzīga vērtība un demokrātijas stūrakmens, taču tā nav neierobežota. Uz to norāda arī Satversmes 116. pants, proti, ka tiesības uz vārda brīvību var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības. Kur ir tā robeža, kad viedoklis un tiesības brīvi izteikties jau tiek saukts par naida runu?
