● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Šodien vilciens no Viļņas kursē četras reizes dienā, diemžēl bez savienojuma ar Daugavpili, kā tas bija pirmspandēmijas laikos. Taču politiskajās aprindās ir cilvēki, kuri cer uz dzelzceļa savienojuma Viļņa-Daugavpils atjaunošanu.
Vai gadījumā, ja Lietuvas dzelzceļa līnija tiks pagarināta, Daugavpils un Turmantas poļiem radīsies vēlme ciešāk sadarboties?
"Lietuvas Poļu savienība (ZPL) un Latvijas Poļu Savienība (ZPŁ) ir poļu kontinentālās platformas, Eiropas Poļu Kopienu Savienības, biedri, kur valstu organizāciju līderi var apmainīties ar viedokļiem un iezīmēt stratēģiskās sadarbības aprises starp dalībvalstu biedrībām," intervijā ar rus.LSM.lv stāsta Edvards Trusevičs (Edward Trusewicz), Viļņas domes deputāts, Viļņas apgabala poļu kopienas aktīvists un Lietuvas Poļu savienības priekšsēdētāja vietnieks. "Latvijas Poļu Savienībai un ZPL ir līdzīgi mērķi, mēs arī darbojamies līdzīgos apstākļos. Divas Lietuvas Poļu savienības nodaļas – Visaginas un Zarasu pilsētās ar galveno mītni Turmantā) – darbojas netālu no Polijas Inflantijas,
tādēļ ģeogrāfiskais tuvums uzvedina uz dabisku sadarbības nepieciešamību,"
piebilst Trusevičs, kopš 2022. gada Eiropas Poļu Kopienu Savienības (EUWP), kurā ietilpst arī poļu apvienības no Viļņas un Daugavpils, prezidents.
"Savienībā ietilpst septiņas grupas, kurās kopā ir vairāki desmiti biedru," rus.LSM.lv stāsta Terēze Narkeviča (Teresa Narkiewicz), kura kopš 2004. gada dzīvo Turmantā un jau desmit gadus ir Zarasu Poļu savienības priekšsēdētāja. Organizācijas mītne atrodas Turmantā, tādēļ ka šeit ir vairāk poļu, un netālu atrodas arī katoļu baznīca, kur tiek noturētas mises poļu valodā (līdzīgi Širvintas nodaļas galvenā mītne, kur ir salīdzinoši maz poļu, atrodas Jauniunos).
"Kādreiz Turmantā, tūlīt pēc 1945. gada, bija pat poļu skola, bet to pārveidoja par krievu [skolu], un vēlāk par lietuviešu,"
nopūšas Narkeviča, ar kuru pirmo reizi sazinājos pandēmijas laikā. Mani interesēja, vai pilsētiņā ir saglabājies pirmskara Latvijas Saeimas poļu izcelsmes deputāta un Latvijas Poļu Savienības priekšsēdētāja 1923.–1931. gados Jaroslava Vilpiševska (Jarosław Wilpiszewski) kapakmens. Diemžēl LR Saeimas mājaslapā neatradīsim informāciju , ka šeit Vilipiševskis ir miris 1945. gadā, viņa kapakmens vēl nav atrasts, lai gan ir saglabājušies daudzi vēsturiski kapi ar poļu uzrakstiem (pašlaik lielākā apbedījumu daļa notiek lietuviešu un krievu valodā).
Kopā ar Narkevičas kundzi un Kristīni Kunicku, daugavpilieti, Latvijas Poļu Savienības kuras galvenā mītne atrodas Daugavpilī, Varšavas ielā, sekretāru, aprīļa vidū caur Zarasiem mēs devāmies uz Turmantu. Terēzes kundze mums izrādīja savu māju, kur pacienāja ar gardām pusdienām, aizveda uz apkārtnes poļu kapsētām. Kopā ar viņu apmeklējām slēgto lietuviešu skolu (pandēmijas laikā maza bērnu skaita dēļ šī problēma skāra daudzas Lietuvas pašvaldības).
Bijušās lietuviešu skolas ēka pašlaik ir kļuvusi par poļu pulcēšanās vietu. Turmantā viņiem ir savs neliels vokālais ansamblis "Srebrne pasemko" ("Sudraba šķipsna") (savukārt Daugavpilī darbojas koris "Promień" (latv. Stars)). Ansamblis dzied ne tikai poļu, bet arī lietuviešu, baltkrievu, krievu, ebreju un ukraiņu dziesmas. Kolektīvs ir iekļaujošs. Turmantas ansambļa un poļu savienības biedre ir arī Veras kundze, krieviete un vecticībniece (vērts pieminēt, ka pilsētiņā atrodas apburošs vecticībnieku lūgšanu nams , kas ir dažu soļu attālumā no katoļu baznīcas). Tieši man viņa izpildīja ebreju dziesmu "טום־באַלאַלײַקע" ("Tum-balalaika"), tad ukraiņu dziesmu "Калина" ("Irbene"), kā arī krievu, baltkrievu un lietuviešu dziesmas.
Turmantas apgabals, kas pirms Otrā pasaules kara piederēja Braslavas apriņķa Smalvu ciematam, vienmēr ir bijis multikulturāls. Poļi šeit sajaucās ar baltkrieviem, krieviem un ebrejiem.
Turpat blakus bija Lietuvas robeža (Zarasi, toreiz apriņķa (tagad rajona) galvaspilsēta, līdz 1939. gadam atradās jau Lietuvas pusē), otrpus – bija stacija "Zemgale", kas pašlaik ir pārveidota par baznīcu, par ko sarunā ar mani pauda neapmierinātību poliete no Daugavpils, Vanda Bauliņa (Wanda Baulina). "Tas tika izdarīts, pārkāpjot konservācijas noteikumus," viņa žēlojas un dalās ar savas ģimenes stāstu: pēc kara Vandas kundzes ģimene ar vilcienu brauca no Daugavpils uz Turmantu, lai pēc tam kājām tiktu līdz savam bijušam īpašumam Latvijā.
Lai gan Turmantu Viļņā bieži aizmirst "lielie aktīvisti", kā saka priekšniece Terēza Narkeviča, to dažkārt atceras tālajā Polijā. Nesen ZPL mītnē viesojās "Odra-Niemen" ("Odra-Ņemana") organizācijas delegācija, kura no Varšavas atbrauca ar palīdzības pakām un labiem vārdiem. "Odra-Niemen" palīdz arī poļiem Latvijā. Organizācija nesen viesojās Klaipēdā un Liepājā, kur apciemoja organizāciju "Wanda" ("Vanda"), kuru vada liepājniece Rita Rozentāle.
"Mēs viens par otru zinām ļoti nedaudz, es pati Daugavpili gandrīz nekad neapmeklēju, bet nevis tikai tāpēc, ka ne vīrs, ne es vairs nebraucam ar mašīnu, bet nekad nav tādas nepieciešamības,"
atzīst Terēze Narkeviča, jau domājot par to, vai nebūtu vērts uzaicināt daugavpiliešus uz Poļu savienības rīkoto augusta festivālu.
"Jaunībā es devos uz Turmantu, lai pārsēstos tur vilcienā," stāsta Kristīne Kuņicka, "taču nekad neesmu viesojusies pie vietējiem poļiem," piebilst. Tomēr tagad Latvijas Poļu Savienības sekretārs pauž pārliecību: sadarbība ir jāveido, iespējams, ne tikai ar Turmantu, bet arī ar 18 kilometrus attālo Visaginu, kas savulaik bija pazīstama ar savu atomelektrostaciju.
Visaginā dzīvo arī poļi, kuri 2023. gadā ieguva vietas pilsētas domē, pārstāvot poļu un krievu apvienoto sarakstu.
Viņi ir bijuši domē jau vairākus sasaukumus. Zarasu rajona poļiem vēl nav izdevies iekļūt rajona padomē. Taču, kā uzsver Terēzes kundze, "Poļu savienības Tūrmantas nodaļas galvenais uzdevums ir kultūras uzturēšana, nevis iesaistīšanās politikā".
Par nepieciešamību sadarboties ir pārliecināts arī Pēteris Dzalbe (Daugavpils novada partija), Daugavpils pilsētas domes deputāts, Augšdaugavas novada pašvaldības izpilddirektors un Latvijas Poļu Savienības priekšsēdētājs, kurš kopā ar Kristīni Kuņicku plāno Viļņā apmeklēt poļu parādi 4. maijā, uzreiz pēc poļu svētku svinībām Daugavpilī. Katru gadu 3. maija Konstitūcijas dienā vai dienu iepriekš, tiek organizēts poļu gājiens pa Varšavas ielu. Šī ir poļiem īpaša adrese pašā Daugavpils sirdī, netālu no Baznīcu kalna. Varšavas ielā atrodas Poļu kultūras centrs, kuru vada Žanna Stankeviča (Żanna Stankiewicz), kā arī Juzefa Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzija ar Halinu Ļeskovsku kuras dzimtene arī ir netālu no Turmantas robežas (teritorijas, kuras tagad pieder Baltkrievijai), priekšgalā.
Savukārt Viļņā Lietuvas Poļu savienības nodaļu aktīvisti, tostarp poļi no Turmantas, kā katru gadu, dosies gājienā no Viļņas katedrāles līdz Aušras vārtiem. "Iespējams no Daugavpils atbrauks vairāk cilvēku," pauž cerību Kristīne Kuņicka, kura kopā ar ZPŁ priekšsēdētāju Pēteri Dzalbi arī pērn viesojās Viļņā.
2023. gada maijā jautāju jaunajam priekšsēdētājam (2023. gada aprīlī viņš nomainīja amatā citu daugavpilieti, Rišardu Stankeviču (Ryszard Stankiewicz)), kā viņam patika Viļņā, viņš atbildēja: "Esmu daudzkārt viesojies šajā pilsētā, bet poliskuma parādē piedalījos pirmo reizi. Tā uz mani atstāja lielu iespaidu.
Mēs Daugavpilī svinam Varšavas ielas svētkus, tomēr šim pasākumam Lietuvas galvaspilsētā ir pavisam cits vēriens, cits mērogs.
Poļi ierodas no visas valsts, lai kopīgi dotos gājienā pa vecpilsētas ielām un lūgtu pie Aušras vārtiem. Lielisks akcents, protams, bija TDK "Mazowsze" ("Mazovše") koncerts. Poļi Lietuvā ir ļoti atvērti un draudzīgi. Nākamgad poļi no Latvijas noteikti pievienosies poļu parādei kuplākā skaitā," intervijā ar "Kurier Wileński" ("Viļņas kurjers") sacīja Dzalbes kungs 2023.gada pavasarī.
***
Poļiem no Lietuvas un Latvijas viennozīmīgi būtu vērts labāk iepazīties. Tās ir kaimiņvalstis, kurās 20. gadsimtā mūsu priekšteču liktenis bija ļoti līdzīgs, lai gan, protams, ne identisks. Lai gan starpkaru periodā abās valstīs bija aktīva poļu mazākumtautības dzīve, pēc 1945. gada situācija mainījās. Lietuvā joprojām darbojās poļu skolas, tika izdota avīze "Czerwony Sztandar" (latv. Sarkans karogs), un cilvēkiem bija iespēja studēt poļu filoloģiju. Latvijā pēdējās poļu skolas tika slēgtas 1949. gadā, un poļu organizācijas nepastāvēja līdz 1978. gadam, kad Rīgā tika dibināts klubs "Polonez" (latv. Polonēze). Lietuvā poļi pārsvarā saglabāja poļu valodu, tomēr Latvijā notika citādāk.
PSRS laikos Rīgas poļi apskauda savus tautiešus no Viļņas.
Viņi abonēja "Czerwony Sztandar" un ar nepacietību gaidīja Lietuvas poļu teātra izrādes uz Latvijas PSR galvaspilsētas skatuves. Uz Viļņu savulaik devās Ita Kozakeviča (Ita Kozakiewicz), kuru labi iegaumēja poļu aktīvists no Lietuvas, Romualds Mečkovskis (Romualdas Miečkovskis), kopš 1989. gada ceturkšņa žurnāla "Znad Wilii" (latv. Pie Vilijas) izdevējs. Lietuvu apmeklēja arī citi poļi, to sarunā ar mani minēja Halīna Drozdovska (Halina Drozdowska) no Poļu Savienības Rīgas nodaļas, Danuta Šavdine (Danuta Szawdyn) un Beata Surgofte (Beata Surgoft).
Pašlaik arvien biežāk atgriežas doma, ka abu valstu poļiem vajadzetu iepazīties (ir jāpiebilst, ka vilciens Viļņa-Rīga sāka kursēt decembrī, kas var veicināt integrāciju), to atbalsta, piemēram, Jana Olševska (Jan Olszewski) fonds "Palīdzība poļiem austrumos". Fonds piesaistīja Lietuvas poļus filmā par pulkvedi Aleksandru Miškovski (Aleksandr Myszkowski) (poli, kurš, uzturoties Rīgā, sniedza nozīmīgu ieguldījumu Polijas un Latvijas attiecību veidošanā.
Eiropas Poļu Kopienu Savienības aktīvistiem ir labas ziņas: EPKS valdes sēdē aprīļa beigās tiek plānots izveidot aicinājums dalīborganizācijām, lai 2025. gadā tās īstenotu vismaz vienu pasākumu sadarbībā ar poļu organizāciju no kaimiņvalsts.
Vai Turmanta gaida viesus no Daugavpils?
