Urga ausās un sadzird, ka Mēmeles upē kāds klusi raud. Pieskrējusi pie upes, Urga pamana raudošu raudu. “Kas tev noticis, rauda? Kāpēc tu raudi?” vaicā Urga. Un rauda viņai atbild: “Mēmele mēdās un rāda man mēli”. Urgai sametas raudas žēl, un viņa apsola izdomāt, kā zivij palīdzēt. Domā, domā, līdz izdzird kaut kur netālu maigi čalojošas balsis. Tās ir Mūsas upes raudas, kas aicina Mēmeles raudu pie sevis: “Nāc uz mūsu Mūsu, draudzēsimies!”
Un Urga, priecīgi vaukšķēdama, aiznes mēdīgās Mēmeles raudu pār Zemgales leknajām pļavām uz Mūsu.
