Deviņus kilometrus garā Narūta iztek no salām bagātā Ežezera un līkumo uz Dagdas ezera pusi, pa ceļam izplūstot cauri Galšūna, Kauseņa un Narūta ezeriem, kā arī Obiteļu un Dagdas dzirnavu dīķiem. Upē atrodamas divas Latvijā īpaši aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas: biezā perlamutrene un upes micīšgliemezis. Lai nodrošinātu šīm sugām nepieciešamos vides apstākļus, tiek rīkotas upes sakopšanas talkas, kuru laikā Narūtu atbrīvo no koku sanesumiem, uzlabojot ūdens plūsmu. Narūta dižojas ar vairākiem vārdiem – upe zināma arī kā Obitele, Guščina, Ješica, Naritka, Niedrupe un Ustjanka.
RAKSTA CEĻVEDIS:
- Salu "magnāts" Ežezers – vieta, kur sākas Narūta.
- Jaundomes muiža – posts un atdzimšana.
- Obiteļu senkapi – noslēpumainie sendienu liecinieki.
- Dagdas dzirnavas – gleznainās drupas.
- Dagdas pilsēta – neskaitāmas reizes degusi un atdzimusi.
- Kokapstrādes entuziasta Jāņa Viļuma darbnīca.
- Šikā atpūta glempingā "Uz salas".
Gleznainā salu valstība
Narūtas izteka meklējama vienā no tālākajiem Latgales nostūriem, kur saulē draiski mirguļo gleznainie Ežezera ūdeņi. Ezerā ietek 12 upītes, bet Narūta ir vienīgā upe, kas iztek no Ežezera. Šis ir dziļš ezers – tā maksimālais dziļums sasniedz 21 metru. Bail pat domāt, kas mājo tik lielā dziļumā!
Ja uz šo ezeru veras kartē vai aerofoto, tas izskatās pēc grezna izšuvuma ar mežģīnēm rotātām malām. Nez vai kādam citam ezeram Latvijā ir tik cakaina un glīta krasta līnija kā Ežezeram? Ežezeru mēdz dēvēt arī par Eša ezeru, Jēša ezeru un Ješezeru, tomēr kopš 20. gadsimta 30. gadiem rakstībā iegājies Ežezera vārds, kas aizstājis latgaliskās nosaukuma versijas.
Salu skaita ziņā Ežezers ir pārliecinošs līderis – tas ir salām bagātākais ezers ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Izskaitīt visas salas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo to skaits atkarīgs no ūdenslīmeņa ezerā. Piemēram, pavasaros, kad ūdens ezerā ir atliku likām, virs viļņiem savus degunus paceļ vien aptuveni 19 salas, bet, ūdenslīmenim krītot, iespējams saskaitīt pat 70 salas. Te gan jāmin, ka ne visi salām līdzīgie veidojumi tiešām uzskatāmi par salām. 1997. gadā pētnieku komanda Ežezerā saskaitīja 70 salas, no kurām tikai 41 sala saucama par īstu salu, ko no visām pusēm apskalo ezera vilnīši.
Piedzīvojumu meklētājiem par salu klasifikāciju svarīgāks ir atklājēju prieks, jo kas gan var būt aizraujošāk par laivošanu cauri salu labirintam vai uzkāpšanu uz peldošas niedru salas, vai ne? Tas nekas, ka tā nemaz nav īsta sala. Viena no šādām peldošām salām kādu dienu izdomāja aizsprostot Narūtas izteku, tāpēc salu nācās stumt malā un pietauvot pie krasta ar treknu virvi.
Narūtas glābējs peldošo salu nodēvēja savā vārdā par Daiņa salu.
Vairums salu meklējamas ezera ziemeļaustrumu pusē, savukārt pati lielākā sala ciemiņus gaida ezera dienvidrietumu daļā. Salai dots atbilstošs nosaukums – Lielā Lāča sala, un tā plešas 45 hektāru platībā. Uz šīs salas agrāk atradās tuvējā reģionā vecākā bez naglām būvētā viensēta. Lielajā Lāču salā senākos laikos dzīvoja vecticībnieki, kuri nodarbojās ar zvejniecību. Izrādās, ka pat vietējie latgalieši visbiežāk zivis iegādājās no vecticībniekiem, nevis devās zvejā paši. Cilvēki mitinājās arī uz Jeršovkas salas, ko divi tilti savienoja ar ezera krastiem. Ežezera salām vārdi doti gan pēc salu pielietojuma, gan pēc tur zeļošām augu sugām. Piemēram, Lielajā Aitu salā, Kazu salā un Lielajā Teļu salā, visticamāk, reiz ganīja lopus, bet Siena salā – cītīgi pļāva sienu. Liepu sala lepojas ar kuplu liepu audzi, bet Kārklu sala – ar bieziem kārklu puduriem. Kas noticis Mīlas salā, par to vēsture klusē.
Ežezers ir lieliska vieta salu ekspedīcijai, tāpēc jāķeras laivai pie airiem un jāpeld no salas uz salu, ļaujoties pārsteigumiem, ko šāds piedzīvojums var atnest. Varbūt laimēsies atklāt kādu senu mājvietu, sastapt drosmīgu stirnu, kas pārpeldējusi pāri ezeram, vai uziet ziedošu pļaviņu, kurā baudīt saules apspīdētu snaudu. Bet pēcāk jāturpina piedzīvojums Narūtas ūdeņos.
Ūdens briesmoņi muižā bez spokiem
Vienādā attālumā gan no Ežezera, gan no Narūtas atrodas Jaundomes muiža, kas lēnām, bet apņēmīgi piedzīvo savu atdzimšanu. Agrāk dēvēta par Novomisļu, tagad muiža tikusi pie daudz latviskāka nosaukuma varianta. 19. gadsimta sākumā celtās muižas ieeju cēli sargā vareni laukakmeņu un sarkano ķieģeļu vārti, katram garāmgājējam darot zināmu, ka aiz tiem slēpjas dižena muiža.
1879. gadā Jaundomes muižu kā romantisku dāvanu savai sievai iegādājās vācu muižnieks Augusts Vilhelms Keislers. Vietējie ļaudis vēl ilgi smīkņājuši un prātojuši – nez, kādus grēkus muižnieks šādi centies izpirkt? Nav ko daudz tenkot, varbūt viņam vienkārši bija dāsna sirds. Muiža bija netipiski liela Latgales reģionam, tās zeme pletās veselu tūkstoš hektāru platībā. Jaundomes muižas īpašumā atradās vairākas celtnes: kungu māja, klēts, ledus pagrabs, zirgu stallis, kā arī alus brūzis teju pašā ezera krastā. Muižā brūvēja tik gardu alu, ka to pat veda uz tirgu pārdot, tādējādi nodrošinot muižai papildu ienākumus.
Keisleru dzimta mitinājās Jaundomes muižā līdz pat Otrā pasaules kara sākumam, kad laikus aizbēga uz ārzemēm. Padomju gados muižā ierīkoja skolu. Kad to pārcēla uz citām telpām, 60. gados muižā izveidoja dzīvokļus tuvējo kolhozu strādniekiem. Pēc kolhozu sabrukuma muiža tika pamatīgi nolaista un lēnām sāka iet postā. Drīz vien visa teritorija bija tā ieaugusi kokos, ka nezinātājs nekad neiedomātos, ka šajā biezoknī slēpjas muiža.
Laimīgā kārtā uzradās uzņēmīgi cilvēki, kuri izlēma muižas teritoriju iekopt un padarīt par tūrismam pievilcīgu vietu.
Mūsdienās muižas klētī ierīkots Vides izglītības centrs, kurā var izzināt Latvijas ūdeņu un mežu pasauli. Ekspozīcijā aplūkojama viena no lielākajām saldūdens zivju mulāžu kolekcijām Latvijā. Ja visas zivis izpētīsi gana kārtīgi, tad pēcāk murgos rādīsies gan milzu sami, gan baisi līdaku žokļi, kuros ieeja paredzēta tikai vienā virzienā – kas iekšā ticis, tam ārā vairs neizsprukt. Gluži kā šausmu filmās. Vides izglītības centrs mudina iepazīt arī makšķerēšanas un medību lomu cilvēka dzīvē, kā arī apskatīt Latvijas meža zvēru izbāzeņus. Ja muižas teritorijā kāds spokojas, tad varbūt tikai bebrs vai mežacūka, jo Jaundomes muiža ir viena no retajām Latvijas muižām, kurā nav neviena īsta spoka.
Muižas teritorijā izstaigājama pāris kilometrus garā Jaundomes dabas taka, kas aicina iepazīt Latgales dabu un muižas vēstures liecības, dodoties pastaigā no muižas līdz Ežezeram. Taka aizvijas garām muižas ledus pagrabam un brūža drupām, izlīkumo cauri mežam un gar bebru iemīļotu dīķi. Starp citu, lai varētu sacīt, ka esi godam viesojies Jaundomes muižā, esot jāizcep muižkungu kruasāni.
Noslēpumainie sendienu liecinieki
Narūtas kreisajā krastā, gluži pie pašas upes iztekas, atrodas kāda noslēpumaina vieta ar senatnīgu auru – Obiteļu senkapi, dēvēti arī par Franču un Kara kapiem. Senkapi datēti ar vēlā dzelzs laikmeta periodu. Neskatoties uz iespaidīgo vecumu, mežā joprojām lieliski saglabājies izteikts senkapu reljefs – nelieli, sūnām apauguši uzkalniņi. Katrs no tiem agrāk kalpojis par apbedījuma vietu vienam cilvēkam.
Obiteļu senkapi kā arheoloģiski nozīmīga vieta zināmi kopš 19. gadsimta otrās puses, bet 20. gadsimta sākumā tuvējās muižas īpašnieks izlēma padziļināti iepazīt vienu no senkapu uzkalniņiem. Veicot izrakumus, atklājās latgaļu sievietes apbedījums ar bagātīgu rotu klāstu. Pirmajā pasaules karā, rokot tranšejas, Obiteļu senkapi tika daļēji izpostīti. Šo vietu apskādējuši arī bagātību meklētāji, kam pat kapi nav svēti.
Tā kā Obiteļu senkapos atrastās rotas aizvestas uz Poliju, vietējais vēstures entuziasts un biedrības "Kroma kolna bruoliste" dibinātājs Aleksandrs Lubāns nodarbojas ar rotu kopiju izgatavošanu, saglabājot senču mantojumu pavisam taustāmā veidolā. Piemēram, pēc Obiteļu kapulaukā atrastajiem paraugiem viņš izgatavojis vainadziņā karināmu ķemmīti – visādu nešķīsteņu atbaidīšanai paredzētu amuletu.
No miltu malšanas līdz nokļūšanai gleznā
Senākos laikos visiem, kuri tīkoja šķērsot Narūtas upi, nācās izmantot tiltu pie Dagdas dzirnavām. Ražas sezonā pajūgi dažkārt bija spiesti gaidīt rindā pat vairākas dienas! Re, sastrēgumi nebūt nav tikai 21. gadsimta problēma. Rēzeknes iela, kas agrāk kalpoja par svarīgāko ceļu visā Dagdā un tās apkārtnē, tagad drīzāk noder kā jauka vieta pastaigām un vietējās apbūves iepazīšanai, jo ielas malās vietumis slejas šarmantas koka mājeles.
Dagdas dzirnavas, sauktas arī par Janovas dzirnavām, piederēja Vecdomes muižnieku Kibortu ģimenei. Dzirnavās ne tikai mala graudus, bet arī kārsa vilnu un vēla vadmalu. Dagdas dzirnavas sparīgi rūca un mala līdz Otrajam pasaules karam. Diemžēl nenovīdīgie vācieši dzirnavas uzspridzināja. Ja netiek viņiem, lai netiek nevienam. Padomju gados dzirnavu ēku atjaunoja, pārbūvēja un tajā ierīkoja Dagdas šūšanas cehu, kas specializējās bikšu darināšanā.
No reiz tik lepnajām Dagdas dzirnavām līdz mūsdienām saglabājušās vien bēdīga paskata drupas, kā arī joprojām sparīgi šalcošs dzirnavu ūdenskritums, tomēr dzirnavām ir paveicies iekļūt gleznā, kas lieliski ataino agrāko dzirnavu varenumu. Lielformāta sienas gleznojums meklējams uz garāžas sienas blakus daudzdzīvokļu namam Asūnes ielā 2. Gleznojuma izveidei izmantota vēsturiskā dzirnavu fotogrāfija no 20. gadsimta 30. gadiem, ko dagdēniešiem vēlīgi atdāvinājis muižnieka Kiborta mazdēls Rišards Labanovskis. Vietējais mākslinieks Jans Bartkevičs astoņus centimetrus augsto un vienpadsmit centimetrus garo fotogrāfiju pārvērta 18 kvadrātmetrus lielā sienas gleznojumā, ļaujot Dagdas dzirnavām atdzimt jaunā paskatā.
Pilsēta kā fēnikss
Narūtas labajā krastā cienīgi sēž Dagda, bet pie pilsētas kājām plešas Dagdas ezers. Latgaliskā pilsēta ir gluži kā fēnikss – neskaitāmas reizes degusi, tā ik reizi atdzimusi no jauna. Neba velti arī pilsētas ģerbonim izvēlēts sarkans fēnikss uz zeltīta fona. Vietējie stāsta anekdoti par diviem vīriem, kuri sēdējuši uz kalna un lūkojušies uz ugunīgām liesmām apņemto pilsētu. Viens no vīriem bijis latgalietis. Viņš prasījis: "Dag?" Otrs, krievs būdams, atbildējis: "Да!" Kāds garāmgājējs padzirdējis teikto un nospriedis, ka degošo pilsētu sauc par Dagdu. Var jau būt, ka tā bijis, tomēr rakstītos avotos Dagda pirmo reizi minēta ar tās vācisko nosaukuma versiju Dageten.
Dagdas attīstība aizsākās 17. gadsimtā līdz ar Dagdas muižas izveidošanos. Blakus muižai uzplauka amatnieku un tirgotāju miests. Muiža piederēja ietekmīgajai vācbaltiešu fon Hilzenu dzimtai. Viņu saimniekošanas laikā Dagda kļuva par nozīmīgu Latgales kultūras centru. 18. gadsimtā Dagdā tika nodibināta jezuītu misija, un misionārs Mihaēls Rots aizsāka vietējo ļaužu izglītošanu, izveidojot skolas zemnieku bērniem. Tā kā Rots nodarbojās ne tikai ar skološanu un sludināšanu, bet arī ar rakstīšanu, tad viņu uzskata par latgaliešu laicīgās literatūras celmlauzi. Līdz mūsdienām no Dagdas muižas saglabājies tikai tās parks.
19. un 20. gadsimta mijā lielākā daļa Dagdas iedzīvotāju bija ebreji. Salīdzinoši nelielajā miestā slējās trīs sinagogas, bet centrā viens pēc otra no sarkaniem ķieģeļiem tika būvēti tā sauktie "ebreju tirgotāju nami". Par spīti ugunsgrēkiem Dagdas vēsturiskajā centrā vairāki ebreju tirgotāju nami saglabājušies līdz pat šai baltai dienai. Nekur nav zudusi arī dagdēniešu vidū iecienītā andelēšanās – gluži kā senākos laikos, arī tagad reizi nedēļā centrālo ielu pārņem lustīga tirgošanās. Speķītis, rupjmaize, koši brunči, jaunākie mūzikas ieraksti, krāšņi puķu stādi un sadzīves tehnika – kas tikai nav nopērkams Dagdas tirgū! Tirgus dienā iela virmo kā saulē uzkarsis asfalts. Tirgoties bieži sabrauc pat kaimiņi lietuvieši. Pilsētā ir vēl kāda lustīga tradīcija – galda dziesmu saiets "Auni kuojas, laksteigola!", kas kopš 2004. gada pulcē brašus dziedātājus no malu malām.
Uz pakalna, kas pārlūko ezeru, slejas tēlnieces Alvīnes Veinbahas veidotais piemineklis "Sērojošā māte", kas veltīts komunistiskā terora upuru piemiņai. Dagdēnieši smaga cieta no represijām, jo biezajos apkārtnes mežos slēpās lērums padomju režīma pretinieku. Negaidītā kārtā vēstures tumšākās lappuses šajā vietā savijas ar patīkami laisku atmosfēru, jo netālu no pieminekļa ierīkots soliņš ar skatu uz ezeru. Tur paveras viena no burvīgākajām panorāmām pilsētā, kas īpaši romantiski izskatās naktī, kad zvaigznes un mēness spoguļojas ezerā.
Pamanāmākais objekts pilsētas ainavā ir Dagdas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca, kas paceļas virs māju jumtiem un ir saskatāma ne tikai no pilsētas ielām, bet arī no ezera un tuvējiem ciemiem. Baltā baroka pērle celta 1741. gadā pēc muižnieka Jana Augusta Hilzena vēlmes. Baznīca lepojas ne tikai ar ievērības cienīgām formām, bet arī ar greznu interjeru un izsmalcinātām ģipša figūrām rotātu baptistēriju. Baznīcas kapenēs apglabāti fon Hilzenu dzimtas pārstāvji, kā arī Dagdas jezuītu misionāri, to skaitā jau minētais Mihaēls Rots.
Lai gan visnotaļ latgaliskajā Dagdā izplatītākā ticība ir katolicisms, tomēr pilsētā aktīvi darbojas arī vecticībnieku draudze, kas rūpējas par 1992. gadā celto Dagdas Pokrova Nikolaja vecticībnieku baznīcu. No sarkaniem ķieģeļiem būvētais lūgšanu nams ar omulīgo sīpolveida kupoliņu nav pieskaitāms pie kultūrvēsturiski nozīmīgām celtnēm, bet, kā jau vecticībnieku dievnamos tas ierasts, pašas vērtīgākās ir ikonas, kas atklājas baznīciņas iekštelpās. Šeit jāpiemin, ka vecticībnieku baznīcu nevar apmeklēt laivošanas ietērpā – sievietēm nepieciešams nosegt matus ar lakatu, kā arī vēlams ģērbties svārkos, kas stiepjas pāri celim, savukārt vīriešiem T kreklu un šortus ieteicams nomainīt pret garajām biksēm un kreklu ar piedurknēm.
Starp virpu un skaidām
Dagdēnieši ir aktīvi ļaudis, kuriem patīk radoši izpausties – dziedāt, dejot, gleznot un pat virpot. Virpošanas un kokamatniecības jomā īstens speciālists ir Jānis Viļums. Neraugoties uz cienījamo vecumu, darbīgais vīrs nespēj nosēdēt mierā, bet tīko izmēģināt arvien jaunas un jaunas kokapstrādes tehnikas, kā arī noprovēt dažādu koku sugu apstrādi. Aizraušanās ar virpošanu Jānim nāk jau no bērnības. Vēlāk apgūta mēbeļu izgatavošana, pašrocīgi ielocīti pirksti klūgu pīšanā, bet līdz ar pensiju talantīgais dagdēnietis atgriezies pie virpošanas, pievēršoties gaumīgu koka trauku izgatavošanai. Jānis mīl eksperimentēt, un tieši tas viņam sagādā vislielāko prieku arī virpošanā.
Jāņa Viļuma lielā aizraušanās ar kokapstrādi labi zināma vietējo vidū, tāpēc dažkārt pat Dagdas apsaimniekošanas dienesta darbinieki amatniekam piegādā kokus, kas nozāģēti drošības nolūkos. Tā Jānis tiek pie lieliskiem kokmateriāliem. Pēc skata viskrāšņākie, protams, ir augļu koki, kuriem piemīt raiba un neparasta tekstūra, tomēr darbam labi noder arī bērzs, priede, kļava. Ja paveiksies, varbūt sastapsi Jāni un viņa virpotos darinājumus kādā no Latgales amatnieku tirdziņiem. Varbūt pat pašā Dagdā.
Ar skatu uz ezera vilnīšiem
Lai pēc aizraujošās Narūtas ekspedīcijas varētu baudīt godam nopelnītu atpūtu mierpilnās un romantiskās noskaņās, jāveic vēl daži airu vēzieni, kas ļaus sasniegt Lielo Baznīckunga salu iepretim Narūtas ietekai Dagdas ezerā. Siltajā sezonā šajā salā atpūtniekus gaida glempings "Uz salas". Tā kā glempingi pēdējā laikā sākuši savu uzvaras gājienu, tad vēl tikai retajam jāpaskaidro, ka glempings ir izsmalcināta kempinga versija, kaut kas starp mežonīgu nakti teltī un laiskošanos greznā viesnīcā. Glempingā baudāms dabas tuvums, svaigs gaiss un zvaigžņotas debesis, bet viesu ērtībai pieejamas komfortablas gultas un karsta duša. Viss, ko vajag.
Lai gan glempinga saimnieks Jurģis Dudko dzīvo Siguldā, tomēr ar Dagdu viņu saista dzimtas saknes – viņa vecvectēvs pirms daudziem gadiem pārcēlās uz dzīvi Dagdā, kur atvēra itin veiksmīgu gaļas bodi. Tagad savu biznesu uzsācis arī mazmazdēls. Lielo Baznīckunga salu Jurģis nomā no katoļu draudzes. Tas izskaidro salas neparasto nosaukumu. Glempinga ideju Jurģis aizguva no vecāku kaismīgajiem stāstiem par lielisko nakšņošanas pieredzi safari teltīs Dienvidāfrikā. Kāpēc lai ko tādu neieviestu arī Latvijā? Vajag tikai darīt.
Glempingā "Uz salas" atpūtai pieejamas sešas safari teltis ar skatu uz ezeru. Vienā salas pusē baudāmi zeltaini saulrieti, bet otrā – iedvesmojoši saullēkti. Salā kuplo brangi ozoli un liderīgi bērzi, bet ezera vilnīšos draiskojas cekuldūkuri, lauči, pīles un citi ūdensputni. Makšķerniekus priecē ezerā mītošās līdakas, plauži, asari, raudas un līņi, ko vēlāk var pašrocīgi pagatavot uz ugunskura. Atpūta ar šiku.
Projektu atbalsta Latgales plānošanas reģions un Valsts kultūrkapitāla fonds.
Citi "Pa straumei" upju stāsti
