Simt kilometrus garās Stendes izteka meklējama mežainā apvidū starp Stendi un Jaunpagastu. Sākuma posmā līdz Dižstendei to dēvē par Laļļupi. Kādā 1288. gada dokumentā upe minēta ar nosaukumu "Testenden". Tiek uzskatīts, ka šis nosaukums cēlies no lībiešu valodas. Lielākā daļa Stendes gultnes ir regulēta, bet vidustecē upei saglabājusies dziļa ieleja un glīti līkumi. Uz upes plešas vairāki dīķi, to skaitā Dižstendes dzirnavdīķis, Pastendes parka dīķis, kā arī Pastendes dzirnavezers. Upe plūst cauri plašiem tīrumiem, bieziem un aizaugušiem mežiem, kā arī pamatīgam krūmājam, kas laivotājiem sarūpē džungļu ekspedīcijas garšu. Stendes lejtecē iegūlies dabas liegums "Ances purvi un meži". Stende, satekot kopā ar Rindu, veido laivošanas entuziastu vidū iecienīto Irbi, kas līkumu līkumiem traucas uz jūru.
Stendes mežonīgo posmu savvaļīgo dabu un tās mežiem rotātos krastus lieliski aprakstījis dzejnieks Jūlijs Vanags, veltot Kurzemes upei poētiskas rindas: "Stende, / Melna meža upe, / Pāri melnām saknēm brien. / Žagaraina, / Atvaraina, / Eglēs līku loču lien. // Līku loču, / Tomēr taisni – / Taisni vien uz ziemeļiem, / Taisni vien / Uz jūras pusi, / Cauri siliem, / Sūnekļiem."
RAKSTA CEĻVEDIS:
- Stende – lēnīgais mazbānītis, valodnieka apkopotie lamuvārdi un saules pulkstenis.
- Dižstendes muižas vecā pils – vieta, kur dzīvo spoki, bet kādreiz tapa sēklas.
- Smalkā Ances muiža ar gardiem dižraušiem un kopīgo dārzu.
- Čaklas ģimenes uzņēmums "Daba Laba" un iespēja tikt pie aktīvās atpūtas adrenalīna.
- No spiegošanas uz zinātni – kādreiz tik slepenais radioteleskops.
No dzelzceļa līdz saules pulkstenim
Netālu no Stendes upes sākuma meklējama upes vārda māsa – Stendes pilsēta. Tuvējā apkārtnē atrodamas četras apdzīvotas vietas, kuru nosaukumā ietverts Stendes vārds: Stende, Dižstende, Mazstende un Pastende. Stendes vēsture aizsākās 19. gadsimta nogalē līdz ar dzelzceļa līnijas izbūvi, kas savienoja Ventspili un Ribinsku. 1916. gadā vācieši izveidoja šaursliežu dzelzceļa līniju Stende–Mazirbe, kas tālāk veda uz Ventspili. Steigā būvēto šaursliežu dzelzceļa līniju pēc Pirmā pasaules kara uzlaboja un daļēji pārbūvēja, padarot to drošu pasažieru pārvadājumiem. Stende kļuva par vērā ņemamu dzelzceļa mezglu, kur kursēja gan parastais, gan šaursliežu dzelzceļš.
Sākotnēji mazbānītis brauca tik lēni, ka joprojām klīst anekdotes par gadījumu, kad mašīnists piedāvājis kādai vecai sievai ar lielām iepirkumu kulēm kādu gabaliņu pavizināties ar mazbānīti, bet kundze atteikusi: "Paldies, dēliņ, bet šoreiz nevaru kavēties. Man jāsteidzas!" Mazbānīša lēnā braukšanas tempa dēļ vietējie puiši pat mēdza izlēkt tuvējā pļaviņā, salasīt puķes, ielēkt atpakaļ bānītī un pārsteigt savas meitenes ar klēpi smaržīgu ziedu. 20. gadsimta 30. gadu beigās mazbānīša ātrums pieauga līdz 25 km/h, bet 50. gados tas sasniedza 30 km/h. Pēdējo šaursliežu dzelzceļa līnijas posmu slēdza 1968. gadā. Pirms došanās pensijā mazbānītis paguva iekļūt spēlfilmas "Purva bridējs" kadros. 2010. gadā darbu pārtrauca arī dzelzceļa līnija Rīga–Ventspils. Stendes stacija, celta 1923. gadā, joprojām stāv kā stāvējusi.
Lai padziļināti izzinātu Stendes vēstures līkločus, kā arī ielūkotos ievērojamā stendenieka Kārļa Draviņa dzīves lappusēs, vērts paviesoties Stendes Kultūras krātuvē. Kārlis Draviņš bija talantīgs latviešu valodnieks un literatūrvēsturnieks, kurš pētīja Stendes vietvārdus, personvārdus, paražas, ticējumus un citus kultūras aspektus, rakstīja pētījumus par tēvreizēm, senajām ābecēm, agrīnajiem latviešu literātiem un valodniekiem, kā arī ieviesa vairākus jaunvārdus, piemēram, vārdu "dators". Kārlis Draviņš apkopoja arī vietējos Stendes lamuvārdus, savā izlasē ietverot tādus eksemplārus kā čabgrabis (pļāpa; tukša runātājs), dīrsmuša (nekaunīgi uzbāzīgais), diega vīriņš (nespēcīgais), ņūrgulis (kas traucē citus dusā), pļuduris (nesavaldīgs pļāpa), spitelis (ļaunprātīgs blēdis), tāmiņš (neizdarīgs, neveikls cilvēks) un žepiņš (paviegls cilvēciņš).
Iepretim Stendes Kultūras krātuvei kā milzīgs laika rats gozējas saules pulkstenis, kas rāda Stendes laiku. Ideja par šāda saules pulksteņa izveidi radās Kārļa Draviņa dēlam astronomam Dainim Draviņam. Saules pulksteņa skici izstrādāja astronoms Mārtiņš Gills.
Saules pulksteņa rādījumu saprašana nav nemaz tik vienkārša, šajā jautājumā labāk vērsties pie vietējiem.
Bruņinieki, sēklas un pasakas
Uz mākslīgi izveidotas saliņas Stendes krastā ciemiņus gaida neliels, omulīgs namiņš ar koši baltām sienām un dakstiņu jumtu – Dižstendes muižas vecā pils, ko mēdz dēvēt arī par Bruņinieku pili. Pils celta 16. gadsimtā, un tās ārējā veidolā vērojamas romānikas un gotikas iezīmes. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa no kādreizējās pils.
Lai gan nav atrasti nedz vēsturiski zīmējumi, nedz gleznojumi, vēsturnieki pieļauj, ka vecā pils reiz lepojusies ar četriem torņiem un iekšpagalmu, kā tas lielākoties raksturīgs citām konventa tipa pilīm.
Tāpat radies pieņēmums, ka vienīgais ceļš uz veco pili vedis pāri paceļamajam tiltam. No tik smalka tilta vairs nav ne ziņas, ne miņas, tomēr aizsargrāvī vēl šobaltdien viļņojas ūdens.
Jau no pašiem pirmsākumiem pilī saimniekoja fon Brigenu dzimta – sena vācbaltiešu bruņniecības dzimta, kuras pirmais aizsācējs ieradās Kurzemē 15. gadsimta otrajā pusē. Kad 19. gadsimta sākumā fon Brigeni ķērās klāt Dižstendes muižas kungu mājas, pārvaldnieka mājas un saimniecības ēku izbūvei vēlā klasicisma formās, viņi izlēma saglabāt daļu no vecās pils kā piemiņu saviem senčiem. Nemaz tik bieži negadās, ka muiža gadsimtiem ilgi plaukst un zeļ vienas dzimtas īpašumā.
Pēc agrārās reformas 1922. gadā Dižstendes muižā ierīkoja Stendes selekcijas staciju, bet veco pili pārbūvēja, izveidojot dzīvokļus selekcijas stacijas darbiniekiem. Pirmais stacijas vadītājs bija agronoms Jānis Lielmanis, praktiskās selekcijas pamatlicējs Latvijā. Stendes selekcijas stacija nodarbojās ar vietējo laukaugu sugu izpēti un uzlabošanu, ārzemju sugu pielāgošanu Latvijas apstākļiem, kā arī nodrošināja Kurzemes zemniekus ar nepieciešamajām sēklām. Stendē joprojām darbojas Stendes pētniecības centrs kā daļa no Agroresursu un ekonomikas institūta.
Nekur nav zudis arī bruņinieku pils šarms, gluži otrādi – postā aizlaistā pils tikusi pie gādīgas saimnieces Aidas Skalbergas, kura pašas spēkiem pili atjaunojusi, ļaujot paveikto aplūkot arī tūristiem. Viesus īpaši priecē debeszilām sienām rotātā istaba, kas uzbur romantisku un poētisku noskaņu. Mazliet neticami, tomēr tā ir oriģinālā sienas krāsa. Interjera iekārtošanā saimniece pieturējās pie Latvijas pirmās brīvvalsts stilistikas, jo tieši tolaik pēdējais barons fon Brigens pameta Latviju.
Kā jau kārtīgā pilī, arī šajā mājo spoki, kam jo īpaši patīk ālēties naktīs, kad Dižstendi savās skavās ietin tumsa.
Ievirzot mīlestību pret mīlīgo namiņu vēl radošākā gultnē, Aida Skalberga sacerējusi vairākas pasakas, kas veltītas pilij un tās kādreizējiem iemītniekiem.
Smalka muiža ar gardiem dižraušiem
Netālu no Stendes upes ciema centrā stalta un balta slejas atjaunotā Ances muiža, viena no astoņām Popes muižas pusmuižām. Celta 18. gadsimta vidū, Ances muiža kalpoja kā tēva kāzu dāvana dēlam Ulriham Johanam fon Bēram, kad viņš precējās ar Luīzi Šarloti fon Mēdemu. Tā kā Luīzei Šarlotei muiža dikti gāja pie sirds un viņa sapņoja muižā pavadīt vecumdienas, tad viņa jau laikus parūpējās par muižas pielāgošanu savai izsmalcinātajai gaumei. Muižā tika izveidotas greznas ozolkoka durvis, griesti un paneļi. Daudzas interjera detaļas rotāja bronzas apkalumi. Pie griestiem mirdzēja brīnišķīgi kroņlukturi, bet siltumu deva marmora kamīni. Gaisma atmirdzēja neskaitāmos spoguļos, piešķirot muižai karalisku izskatu. Pēc Luīzes Šarlotes iniciatīvas pie muižas tika izveidots krāšņs franču stila dārzs.
19. gadsimta sākumā muižu nopostīja Napoleona karavīri, un vairākus gadu desmitus muiža atradās bēdīgā stāvoklī. Pēcāk muižu pārbūvēja un pielāgoja muižas pārvaldnieka izmitināšanai. 1920. gadā Ances muižu atsavināja no tās pēdējā īpašnieka Georga fon Bēra.
Mūsdienās Ances muiža pieder pašvaldībai, un tā kļuvusi par ciema kultūras dzīves epicentru. Kādā pavasara talkā vietējie iedzīvotāji pie muižas izveidoja jaunu dārzu.
Tiesa, tas ne tuvu nelīdzinās kādreizējam franču stila dārzam, bet ir daudz praktiskākas dabas – tagad muižas dārzā kuplo plūmes, bumbieres, ābeles un saldie ķirši, lai rudeņos visiem tiek kāds gards prieciņš.
Muižas ēkā čakli rosās rokdarbnieku kopa "Paukers", kā arī noris sklandraušu cepšanas meistarklases, lai ikviens var apgūt šī kurzemnieku lepnuma tapšanas noslēpumus. Ancē sklandraušus dēvē par dižraušiem, bet šie gardumi pazīstami arī kā žograuši. Sklandraušus veido neraudzētas rudzu mīklas groziņš, ko pilda ar kartupeļu un burkānu masu, izveidojot sāļi saldu našķi ar neparastu garšu. Vienaldzīgo nav – vieni sklandraušus dievina, bet citi uzskata par dīvainu un nesaprotamu ēdienu. Lai kā arī nebūtu, sklandraušu unikalitāte ir neapstrīdama, tālab nav jābrīnās, ka tieši sklandrausis kļuva par pirmo Latvijas produktu, ko iekļāva Eiropas Savienības "Garantēto tradicionālo īpatnību" sarakstā. Lai gan katrai saimniecei ir savi noslēpumi un triki, tomēr pamata izejvielas sklandraušiem ir stingri reglamentētas.
Cauri purviem un mežiem
Stendes krastā kāda čakla ģimene izveidojusi tūrisma uzņēmumu "Daba Laba", kas piedāvā dažnedažādas aizraujošas aktivitātes tuvējā apkārtnē. Pie viņiem var izīrēt laivas, iemēģināt roku lokšaušanā, doties izaicinošos pārgājienos, kā arī izbaudīt adrenalīna bagātus safari braucienus dabas liegumā "Ances purvi un meži", sekojot seniem un pamatīgi izdangātiem tanku ceļiem. Dabas liegumā plešas cilvēka rokas minimāli skarti mežu masīvi, ļaujot piedzīvot īstu koku biezokni un pašam savām acīm ieraudzīt mežonīgās dabas savdabīgo skaistumu. Dabas liegumā atrodas neskaitāmi meža ezeri, iespaidīgi kangari un vigas, kā arī noslēpumaini purvi.
Pavisam negaidītā kārtā dabas liegumā vietumis iznirst arī pa kādam vēstures lieciniekam. Piemēram, Bēržezera krastā starp mellenājiem pēkšņi parādās milzīgs granīta krusts, kas veltīts Popes muižas pārvaldniekam Rennem, kurš gāja bojā no šāviena tieši tajā vietā, kur barons fon Bērs vēlāk uzstādīja piemiņas krustu. Kas tā bija par lodi, tīša vai netīša, to zina tikai Bēržezers, kas aizdomīgi klusē.
Vasaras sezonā izsalkušu ceļinieku vēderpriekiem "Daba Laba" piedāvā brīvdabas restorānu "#Mežā", kur servē gardas maltītes, kas darinātas no vietējiem produktiem. Ēdienus gatavo uz dzīvas uguns, piešķirot tiem patīkami dūmakainu aromātu.
Izkāp no laivas un uzreiz nonāc restorānā. Smalki!
Kā spiegotāju pievērst zinātnei
Neilgi pēc tam, kad Stende un Rinda izveido Irbi, upes līkumā paveras skats uz Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru, ko reiz klāja biezs noslēpumainības plīvurs, bet mūsdienās var aplūkot ikviens interesents.
No varena spiegu midzeņa šī vieta pārtapusi nozīmīgā pētniecības centrā un iecienītā tūrisma objektā.
Irbenes militārās izlūkošanas komplekss tika dibināts 1967. gadā ar nolūku izspiegot rietumvalstu saziņu – tika noklausīti ASV militārie objekti, Zviedrijas un Norvēģijas kara zemūdeņu remonta bāzes, NATO kara lidmašīnas, kā arī dažnedažāda veida militārie objekti citviet pasaulē. Pateicoties jaudīgajiem radioteleskopiem, Irbenē uztvēra un apstrādāja milzīgu apjomu saņemtās informācijas.
Visas spiegošanā iesaistītās puses labi apzinājās, ka arī pretinieki nodarbojas ar tieši to pašu, tālab dažkārt Irbenē varēja uztvert arī, piemēram, laimīga Jaunā gada vēlējumus brašajiem padomju spiegiem. Lielākā māksla rietumniekiem bija savas slepenās ziņas datu plūsmā paslēpt tā, lai padomju spiegi tās palaistu garām. Viņiem savukārt vajadzēja mācēt atšķirt tukšu gvelšanu no būtiskas informācijas. Paralēli darbam padomju spiegi tīksmi izklaidējās, baudot lielisku Rietumu mūziku, ko radioteleskopi ļāva klausīties izcilā kvalitātē.
Blakus radioteleskopiem tika uzcelta slepena armijas pilsētiņa ar nosaukumu "Zvaigznīte", kurā dzīvoja aptuveni divi tūkstoši militāro personu. Tā kā liela daļa šeit mitinājās kopā ar ģimenēm, tad pilsētiņā izveidoja veikalu, bērnudārzu, pamatskolu un klubu. Runā, ka "Zvaigznītes" veikalā varēja iegādāties pat džinsu bikses, par ko Rīgā varēja vien sapņot. Militāro pilsētiņu un radioteleskopus turēja tik lielā slepenībā, ka par šī izlūkošanas kompleksa eksistenci parastie mirstīgie uzzināja tikai 1993. gadā.
Pēdējās militārpersonas Irbenes izlūkošanas kompleksu pameta 1994. gadā, paņemot līdzi visu, ko varēja aizstiept, bet pārējo – iznīcinot.
Krievu armija sabojāja radioteleskopu detaļas, sacirta gabalos elektrības kabeļus un pat sadzina naglas signālkabeļos. Latvijas inženieriem pēcāk nācās krietni papūlēties, lai vismaz divus radioteleskopus savestu darba kārtībā.
Mūsdienās Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā darbojas paraboliskā antena RT-32, kas ir astotā lielākā pasaulē, kā arī uz pusi mazākā antena RT-16. Radioastronomijas centrā plecu pie pleca strādā gan Latvijas, gan ārzemju zinātnieki, kuri veic dažādus astronomijas, astrofizikas un kosmosa tehnoloģiju novērojumus un pētījumus. Starp citu, radioteleskopu nevajag kļūdaini dēvēt par radiolokatoru, jo tās ir divas dažādas ierīces.
