RAKSTA CEĻVEDIS
- Tāšu-Padures muiža – izcils vēlīnā klasicisma paraugs.
- Orma kalns ar kuplo mežu, putniem un Veselības avotiņu.
- Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupas un nojausma par seno greznojumu apveidiem.
- Kādreizējā pilskroga ēka jeb štābiņš – omulīga vieta, kur sanākt kopā un atpūšties.
- Radošuma epicentrs "Serde" – vieta, kur māksla kūsāt kūsā
- Jauniešu centrs "Ideju māja" – vieta, kur aizputniekiem darboties
- Ķieģeļu ēka Kalvenes ielā – vieta industriālā mantojuma cienītājiem
- Barokālā Apriķu muiža ar neogotisku tornīti vilina arī ceļotājus no Somijas
- Apriķu evaņģēliski luteriskās baznīcas ārējā vienkāršība un krāšņs interjers iekšpusē
Lai gan 69 kilometrus garā Tebra iztek no Podnieku ezera, un šāds ezera nosaukums varētu asociēties ar melnās podniecības karalieni Latgali, tomēr jāteic, ka Tebra ir visīstākā kurzemniece. Radusies netālu no Aizputes, Tebra lepni tek uz ziemeļrietumiem, lai neilgi pirms Pāvilostas saplūstu ar Durbi, kopīgiem spēkiem izveidojot Saku, un rāmu garu dotos pretī Dižjūrai.
Senās dienās Tebra kalpojusi par nozīmīgu ūdens transporta ceļu – pa upi pārvadāti dažnedažādi labumi, ar nepieciešamajām precēm apgādāta Aizputes pils, kā arī pludināti brangi koki. 20. gadsimta sākumā Tebras straumi ietekmēja trīs varenas ūdensdzirnavas, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai Pilsmuižas dzirnavas Aizputē. Padomju gados daļa Tebras nonāca slēgtajā pierobežas zonā, iegrimstot ne tikai slepenības miglā, bet arī pamatīgi aizaugot. Kad Padomju savienība sabruka, pierobežas zona zaudēja savu slepenību, un Tebru metās iekarot piedzīvojumu meklētāji.
Laivotāju vidū Tebra ir viena no populārākajām Rietumkurzemes upēm, kas priecē ar savu mežonīgo un nepieradināto garu.
Upe met līkumu līkumus cauri bieziem mežiem, kuros itin bieži aci pret aci var sastapties ar savvaļas dzīvniekiem.
Upes plūdumu regulē bebru saimes, piegāžot Tebru pilnu ar kokiem un saceļot iespaidīgus aizsprostus, kas vēlāk sagādā jautrus mirkļus laivotājiem. Vietām Tebra pārsteidz ar tik spocīgu ainavu, ka tā vien šķiet – tūdaļ aiz tuvējā koka parādīsies kāds aizvēsturisks briesmonis, bet, nokļūstot Amazonei līdzīgos džungļos, iztēle sāk uzburt ainas ar aligatoriem, kas gardi šņakstina zobus, tīkojot pēc jauna kārumiņa. Tebra ir īstā izvēle, ja gribas atpūsties no civilizācijas un ļauties neiegrožotām iztēles ainām, ko radīs mežonīgā upes apkārtne.
Vasarās, kad ūdens līmenis ir zems, Tebra piemērota arī adrenalīna pilniem bridieniem pa upi un tās krastiem.
Kur muižnieks par literātu tapa
Iztecējusi no Podnieku ezera, Tebra ātri vien ierit Tāšu-Padures dzirnavu dīķī un tikai tad pa īstam uzsāk savu plūdumu cauri Kurzemei. Netālu no dzirnavu dīķa slejas iespaidīga ēka – Tāšu-Padures muiža. Varenā muižas pils celta 19. gadsimta otrajā pusē un kalpojusi par grāfa Keizerlinga medību pili. Tāšu-Padures muižā 1855. gadā dzimis viens no pasaulē zināmākajiem baltvācu rakstniekiem – Eduards fon Keizerlings, kurš tēva muižā pavadīja savu bērnību un jaunību, krājot iespaidus vēlākai izpausmei literatūrā.
Eduards fon Keizerlings rakstīja lugas, romānus un stāstus, daiļrades agrīnajā posmā pievēršoties Kurzemes guberņas zemnieku attēlojumam, bet vēlāk aprakstot vācbaltiešu dižciltīgo dienas un nedienas, pārdzīvojumus, priekus un aristokrātijas norietu. 1895. gadā pēc mātes nāves Keizerlings pārcēlās uz Vāciju un iekaroja cieņu arī vācu literātu aprindās, piemēram, par Keizerlinga daiļradi visnotaļ atzinīgi izteicies pat slavenais Tomass Manns. Par godu Eduarda fon Keizerlinga 150. jubilejai Vācijas vēstnieks Ekards Herolds pie Tāšu-Padures muižas ieejas atklāja rakstniekam veltītu piemiņas plāksni.
Kopš 1922. gada Tāšu-Padures muižā atrodas Kalvenes pamatskola. 20. gadsimta 60. gados muižas pils tika pielāgota skolas vajadzībām, daļēji sabojājot vēsturisko muižas interjeru – tika nojaukti kamīni un krāsnis, kā arī galvenās zāles skulptūras. Laimīgā kārtā ne viss ir zudis – joprojām saglabājušies vairāki muižas interjera apdares fragmenti. Tāšu-Padures muiža tiek uzskatīta par izcilu vēlīnā klasicisma paraugu.
Putnu koris pilskalnā
Pavisam netālu no Aizputes, Tebras kreisajā krastā, slejas Orma kalns jeb Ormaņkalns. Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš minējis, ka salīdzinoši necilais Orma kalns reiz kalpojis par prototipu vēlākos laikos būvētajam Aizputes pilskalnam, kas bijis daudz brangāks savos apmēros. Līdz ar Aizputes pils uzcelšanu, Orma kalns zaudējis savu nozīmi.
Orma kalna pakājē iztek Veselības avotiņš. Avota apkārtne labiekārtota, atvieglojot ūdens iesmelšanu. Veselības avotiņš ir kāpjošais avots, kas burbuļo pretī gaismai no zemes dzīlēm. Tā kā avotam piedēvētas dziedinošas īpašības, tas iesaukts par Veselības avotiņu. Ņemot vērā avota atrašanās vietu, tiek pieļauts, ka avotu kā ūdens ņemšanas vietu izmantojuši jau pilskalna iemītnieki.
Ormu kalnā kuplo mežs, ko par gana labu dzīvesvietu izvēlējušās neskaitāmas putnu sugas. Uzmanīgiem un vērīgiem dabas pētniekiem skatam var atklāties vesels putnu koris, atliek vien uzvesties klusi un nemanāmi.
Pils starp divām zemēm
Tebras kreisajā krastā ceļiniekus sagaida Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupas. Pils celšanas laiks ir mītiem apvīts, tomēr pieņemts uzskatīt, ka pils būvniecība aizsākās 13. gadsimtā pēc Livonijas ordeņa mestra Dītriha fon Groningena rīkojuma. Aizputes Livonijas ordeņa pils būvēta kā kastelas tipa pils, kas kalpoja par nocietinājumu starp Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapijas zemēm. Robežlīniju starp abām teritorijām iezīmēja Tebras līkumi – Tebras kreisajā krastā pletās Livonijas ordeņa zemes, bet labajā – Kurzemes bīskapijas īpašumi. Laikam ritot, pili papildināja ar jauniem korpusiem un būvēm. Livonijas ordenis Aizputes pili izmantoja līdz ordeņa sabrukumam 16. gadsimta vidū.
Vēlāk rūpes par Aizputes pils atjaunošanu uzņēmās Kurzemes hercogiste, kuras laikā pils tika grezni dekorētas grafito tehnikā, sienu dekorējumus veidojot mitrā apmetumā. Ja labi ieskatās virs iekšpagalma vārtiem, tad tur vēl joprojām nojaušami seno greznojumu apveidi. Vēstures līkloči Aizputes pili mētāja no viena īpašnieka pie otra, līdz 20. gadsimta 20. gadu beigās pilī izveidoja nespējnieku patversmi Aizputes nabadzīgākajiem un nevarīgākajiem iedzīvotājiem. Pilī ierīkotajos dzīvokļos ļaudis mitinājās līdz pat 70. gadiem, kad pili nopostīja ugunsgrēks. Mūsdienās Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupas ir viens no Kurzemes mazpilsētas tūrisma objektiem.
Kultūrtelpa ar kāpostu pagrabu
Teju blakus Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupām slejas kādreizējā pilskroga ēka. Tā celta 19. gadsimta vidū, tomēr pilnīgas skaidrības šajā jautājumā nav. Pilskroga ēkā sākotnēji atradās krogs, bet pēc agrārās reformas – labības tirgotava un pagasta valde. Padomju gados pilskroga ēku pārbūvēja, lai pielāgotu Liepājas patērētāju biedrības vajadzībām. Patērētāju biedrība pilskroga ēkā ierīkoja garāžas un produktu iepirkšanas punktu, kurā pieņēma makulatūru un lupatas, kā arī ogas un kāpostus. Pilskroga pagrabos vēl joprojām aplūkojamas milzīgas baļļas, kurās skābēja no lauksaimniekiem iepirktos kāpostus. Kopš 1991. gada ēka stāvēja tukša un pamesta, līdz to sāka apčubināt Ineta un Artūrs Lapkas. Paralēli dzīvības iepūšanai vecajā pilskroga ēkā, Lapkas nodarbojas ar kaņepju tējas ražošanu, tādēļ visas aktivitātes apvienotas zem zīmola "Lapka Hemp".
Vietējie Aizputes ļaudis veco pilskroga ēku mīļi iedēvējuši par štābiņu, jo ar Lapku pāra rūpēm tā kļuvusi par omulīgu vietu, kur pilsētniekiem sanākt kopā, iemalkot kādu dzērienu un atpūsties. Lēnā garā vecā ēka atgūst savu sākotnējo funkciju. "Lapka Hemp" bāriņš iekārtots mākslinieciskā un radošā garā, izmantojot vietējo iedzīvotāju saziedotos interjera priekšmetus. Iespējams, tieši brīvā atmosfēra piesaista cilvēkus. Dažādas neparastas detaļas ieraugāmas ne tikai pilskroga iekšienē, bet arī ārpusē, piemēram, ja tālskatī aplūkotu jauno skursteni, uz ķieģeļiem varētu ieraudzīt cilvēku vārdus. Izrādās, ka draugi Lapku pārim kāzu jubilejā uzdāvinājuši ķieģeļu kravu, ko atsūtījuši ar kurjera palīdzību. Kā pateicību dāsnajiem draugiem Artūrs ķieģeļos iegravēja katra dāvinātāja vārdu.
"Lapka Hemp" pilskroga telpās piedāvā ne tikai bāriņu, bet organizē arī dažādas darbnīcas, iepazīstina ar kaņepju audzēšanu, rīko koncertus un diskotēkas, aicina ļaudis uz tējas ceremonijām un citām aktivitātēm. Tā vien šķiet, ka kultūras dzīve vecajā pilskrogā sit augstu vilni. Tāpat pilskrogā tiek piedāvāta viesu izmitināšana un telpu īre pasākumiem.
Radošuma epicentrs
Aizputē, kur mākslinieciskas noskaņas burtiski virmo pilsētas gaisā, īpaši lielā apjomā tās sajūtamas mākslinieku darbnīcu un rezidenču centrā "Serde", kas jau kopš 2002. gada mājo 18. gadsimta beigās būvētā ēku kompleksā. Mākslinieku apvienība ēkas izglāba no drošas aiziešanas postā, cieņpilni un gabaliņu pa gabaliņam atjaunojot vēsturisko mantojumu un iedodot ēkām jaunu būtību. Tagad "Serde" kļuvusi par īstu radošuma epicentru, kurā dzīvība un māksla kūsāt kūsā. Lai gan "Serdes" mākslinieku apvienībā darbojas vairākas radošas personības, par vietas saimniekiem saucami Signe un Uģis Puceni, tradicionālās kultūras pētniece un keramiķis.
"Serdes" telpās valda viegli apbružāta senatnes aura, kas vietai piešķir īpašu šarmu. Šādā vietā radošas idejas rodas pašas no sevis, tāpēc nav jābrīnās, ka mākslinieki ne tikai no Latvijas, bet arī visām pasaules malām labprāt dodas uz Aizputi, lai strādātu pie jauniem darbiem. Mākslinieku rīcībā "Serdē" ir keramikas darbnīca, melnbaltā foto studija, kā arī telpa darbam ar dažādiem materiāliem.
Ik gadu "Serde" rīko starptautisko čuguna tēlniecības simpoziju, lai popularizētu daudzveidīgās čuguna liešanas tehnoloģijas un ļautu ikvienam pilsētniekam vai pilsētas viesim vērot čuguna liešanas un transformācijas procesu klātienē. Arī pie Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupām apskatāmais bruņinieka tēls radīts čuguna tēlniecības simpozija laikā.
"Serde" organizē un rīko tradicionālās kultūras ekspedīcijas, ienirstot Kurzemes dzīlēs un pētot dažādas tautas gudrības, tradīcijas un prakses, ko vēlāk apkopo Tradīciju burtnīcās. Tāpat "Serdē" notiek arī dažādi pasākumi un radošās darbnīcas, kurās var piedalīties jebkurš interesants. Īsāk sakot, "Serdē" viss notiek pilnā sparā.
Mūzikas ieraksti un tējnīca
Tebras labajā krastā atrodas jauniešu centrs "Ideju māja", kurā jaunie aizputnieki var īstenot savas idejas, satikties un kopīgi pavadīt laiku, kā arī nodoties muzicēšanai. "Ideju mājā" valda omulīga atmosfēra, jo ēkas iekārtošanai pieiets radoši – daļu mēbeļu saziedojuši vietējie pilsētas iedzīvotāji, bet daļu veidojuši paši jaunieši no bēniņos atrastām lietām.
Jaunieši regulāri rīko filmu vakarus un citus pasākumus, kā arī apgūst dažādas prasmes. Viena no iecienītākajām aktivitātēm ir tējnīca, kurā jaunieši gatavo ēdienus un dzērienus, ko piedāvā nobaudīt vietējiem ļaudīm, radot telpu un laiku kopīgām sarunām, kā arī spodrinot savas kulinārās prasmes.
"Ideju māja" lepojas arī ar mūzikas ierakstu studiju, kurā vietējie jaunieši darbojas pie muzikālā talanta attīstīšanas un ieraksta pašu sacerētas dziesmas. Starp citu, tieši "Ideju mājas" studijā ierakstīts Aizputes audiogids.
No kartona kārbiņām līdz smalkām slēdzenēm
Ja esi industriālā mantojuma cienītājs, tad, viesojoties Aizputē, jāmeklē rokā Kalvenes iela – tur gozējas varena ķieģeļu ēka, kurā dažādas fabrikas raženi darbojušās jau kopš 19. gadsimta beigām, bet mūsdienās mājo uzņēmums "Kurzemes atslēga".
Iespaidīgās ķieģeļu ēkas vēsture aizsākās 1890. gadā, kad Ģertrūde Lindberga nodibināja kartonāžas fabriku. Tajā ražoja zāļu kārbiņas un etiķetes, ko izmantoja Krievijas impērijas aptieku un farmācijas rūpnīcu vajadzībām. Laikam ejot, fabrika attīstījās, paplašinot gan ražošanas telpu skaitu, gan produkcijas klāstu – fabrika sāka piedāvāt ne tikai kartonāžas, bet arī dzirnavu, zīmoga etiķešu izveides, zāģētavas, krāsotavas, spiestuves un atslēgu ražošanas pakalpojumus. Otrā pasaules kara laikā kartonāžas fabrikas telpās ieperinājās vācu ieroču un tehnikas remonta darbnīcas. 1945. gadā uz bijušās kartonāžas fabrikas bāzes tika izveidots Aizputes rajona rūpkombināts, kurā lielākoties ražoja lauksaimniecības inventāru, tomēr rūpkombināta pakļautībā darbojās arī dzirnavas, kokzāģētavas, ķieģeļu ražotnes, aušanas un audumu krāsošanas darbnīcas.
1960. gadā no Rīgas uz Aizputi tika pārcelta daļa no metālizstrādājumu fabrikas "Kvēle", izveidojot atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu "Aizpute", kuras aizsāktie darbi tiek sekmīgi turpināti arī mūsdienās ar nosaukumu "Kurzemes atslēga". Uzņēmums ir lielākais logu un durvju furnitūras ražotājs Baltijā, kas lepojas ar izcilu produktu kvalitāti un pilnu ražošanas ciklu no A līdz Z. Visticamāk, liela daļa Latvijas iedzīvotāju savus mājokļus slēdz ar Aizputē ražotām atslēgām. Uzņēmums nodarbojas ne tikai ar standartizētu produktu izgatavošanu, bet arī ar neordināru pasūtījumu izpildi.
Baroks, rūķi un visu laiku dižākais soms
Tebras labajā krastā ceļiniekus gaida baroka stilā ieturētā Apriķu muiža ar neogotisku tornīti. Muižas kungu māja celta 1745. gadā, bet tornis pēc laikmetam atbilstošas modes izveidots 19. gadsimtā. Ainavu parks, kā arī pārējā muižas ansambļa apbūve, piemēram, kūts, dzirnavas un brūzis radusies 19. gadsimta otrajā pusē.
Sākot ar 16. gadsimtu, Apriķu muiža piederēja Osten-Sakenu dzimtai, bet 18. gadsimta beigās saprecēšanās rezultātā tā pārgāja fon Kroftu dzimtas rokās. Apriķu muižas priekšējās fasādes frontonā joprojām aplūkojams ārkārtīgi grezns un smalki izstrādāts cilnis ar Osten-Sakenu un Kroftu dzimtas ģerboņiem.
20. gadsimta pašā sākumā Apriķu muižu iegādājās Karls Gustavs Mannerheims, vēlākais Somijas armijas virspavēlnieks un valsts vadītājs, kurš spēlēja nozīmīgu lomu Somijas neatkarības nosargāšanā. Ticis pie brangās muižas, Mannerheims ierīkoja zivju dīķus, lai audzētu Eiropā tik pieprasītās karpas. Ar šo rūpalu gan viņam diez ko neveicās, toties viņu gaidīja iespaidīga militārā un politiskā karjera Somijā, kas Mannerheimam nodrošināja vietu visu laiku dižāko somu sarakstā, kā arī ierakstīja viņa vārdu pasaules militārajā vēsturē.
Kā jau liela daļa Latvijas muižu, arī Apriķu muiža neizbēga no likteņa kļūt par zinību namu – kopš agrārās reformas līdz pat 2018. gadam muižas kungu mājā darbojās Apriķu pamatskola. No baronu laikiem Apriķu muižā saglabājušies atsevišķi iekštelpu interjera elementi, kas ļauj nojaust kādreizējo muižas daili: izsmalcinātas koka durvis ar intarsijām, ozolkoka logu slēģi, glīts parkets, metālkaluma detaļas un holandiešu podiņu krāsns ar greznām kājiņām, kas veidotas no ozolkoka. Vienas no Apriķu muižas koka durvīm jau kopš 1939. gada atrodas valsts prezidenta kabinetā Rīgas pilī.
Patlaban Apriķu muižā ierīkots Apriķu muzejs, kura ekspozīcijās iepazīstama novada vēsture un nozīmīgākie ļaudis, piemēram, pirmais latviešu izcelsmes dzejnieks Neredzīgais Indriķis. Atsevišķa ekspozīcija veltīta Karlam Gustavam Mannerheimam, uz Apriķiem atvilinot ceļotājus no Somijas. Muzejā aplūkojama arī apjomīga rūķu kolekcija ar vairākiem tūkstošiem eksemplāru un leļļu istaba.
Neskati vīru no cepures un baznīcu no ārpuses
Pāris Tebras līkumus uz priekšu, pavisam neuzkrītoša krastā slejas Apriķu evaņģēliski luteriskā baznīca, kam raksturīgas Kurzemes dievnamiem ierastās formas un vienjoma uzbūve. Ārējā baznīcas vienkāršība gan ir maldinoša – paverot durvis un ielūkojoties dievnamā, tur sagaida tik krāšņs un izsmalcināts interjers, ka teju katram baznīcas viesim sajūsmā aizraujas elpa. Neba velti Apriķu baznīcu dēvē par Kurzemes sakrālās mākslas pērli un vienu no izcilākajiem baroka interjera paraugiem Latvijā, kam līdzās nespēj stāvēt neviens cits dievnams. Lai gan baznīca ir bagātīgi dekorēta, tai piemīt viegla, gaiša un pārpasaulīga noskaņa.
Apriķu baznīca celta 17. gadsimta pirmajā pusē uz Apriķu muižas zemes kā Osten-Sakenu dzimtas privātā baznīca. 18. gadsimta vidū baznīca pārbūvēta, tiekot pie gaisīgā interjera baltos, debeszilos un zeltainos toņos. Apriķu muižas interjerā savijas vēlā baroka un rokoko stila rotājumi, radot bezgala fascinējošu salikumu, kas baznīcas apmeklētājiem liek justies kā nokļuvušiem paradīzē. Sapņaini zilas kolonnas tiecas pretī debesīm un rotājas ar zeltītiem korintiskajiem kapiteļiem, no griestu gleznojumiem pretī lūkojas alegoriski tēli, un visa baznīca šķiet ietērpta greznos rotājumos. Apriķu baznīcas celtniecības un amatniecības darbos piedalījušies vietējie Kurzemes namdari, amatnieki un kokgriezēji, piešķirot šai celtnei papildu vērtību.
Projektu atbalsta Kurzemes plānošanas reģions, Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds.
