No idejas līdz raidījumam
Evelīna Stiene: Pastāsti mazliet par to, kas tevi pamudināja veidot raidījumu "Pa straumei".
Ilze Lasmane-Brože: Man šķita, ka cilvēki arvien mazāk sākuši doties piedzīvojumos. Biju novērojusi, ka, noraizējušies par ikdienas pienākumiem un atbildībām, cilvēki sāka aizmirst par pasauli ārpus sava mācību vai darba laika. Jau ilgāku laiku bija sajūta, ka vajadzētu radīt iedvesmojošu projektu, kas pamudinātu doties ārā no mājām, prom no datoriem un ilgstošas, šķības sēdēšanas dīvānā. Likās, ka varētu parādīt veidu, kā fiziski un pavisam reāli iepazīt Latviju un tās dabu. Izejot ārā no mājas, biežāk nākas saskarties ar grūtībām, jo esi prom no sev ierastas un drošas vides, tomēr izaicinājumi norūda, stiprina un palīdz labāk tikt galā arī ar cita veida izaicinājumiem skolā, darbā un dzīvē. Tā ir atziņa, ar ko būtiski saskarties jau agrā vecumā, tāpēc raidījumu izvēlējos veidot, īpaši domājot par jauniešiem.
Ar šo projektu gribējās arī sagraut mītu par to, ka Latvija ir maza valsts. Mums apkārt valda milzīga kultūras dažādība.
Kad iemesls un mērķis ir bija skaidri, vajadzēja izveidot arī raidījuma konceptu.
Tā pamats ir balstīts Džeroma K. Džeroma romānā "Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)". Lasot šo romānu, kas patiesībā ir veidots kā tūrisma ceļvedis, tapa skaidrs, ka raidījumā piedalīsies trīs draugi un suns – Urga.
Kāpēc suns?
Suns rada papildu slāni. Tas ir kā starpposms starp cilvēku un dabu. Visu saprot, bet nerunā mums saprotamā valodā. Dzīvo ar cilvēkiem, bet pats ir dzīvnieks. Caur suni mēs varam nokļūt tuvāk dabai. Urga raidījumam piedod arī jocīgumu un pārsteiguma elementu. Viņas uzdevums ir ieviest projektā neparedzētus pavērsienus, jo citādi viss ir iepriekš saplānots. Tomēr neparedzētās lietas dara raidījumu interesantāku, piedod dzīvīgumu, un ļoti gribējās, lai šis raidījums ir tik brīvs, cik vien iespējams. Lai nav samākslotības un jūtama iestudējuma. Pat, ja ir sarunāti apskates objekti un tikšanās ar cilvēkiem, centāmies kamerā notvert sajūtu, ka viss notiek dabiski. Un suns palīdz šo mērķi sasniegt.
Latvijas karte palīdz ieraudzīt īstās upes
Latvijā ir tik daudz upju, tomēr piecu sezonu garumā apskatītas vien 38. Pēc kāda principa izvēlējāties, kuras upes iepazīt?
Man ir Latvijas karte, kas salīmēta ar uzlīmēm, lai varu redzēt, par kurām Latvijas vietām jau esam runājuši. Raidījumā gribas parādīt pēc iespējas vairāk vietu, kuras atrodas dažādos ģeogrāfiskos punktos, lai visi Latvijas kartē redzamie pleķīši būtu kaut nedaudz iekļauti raidījumā. Un tad, protams, jāskatās, vai izvēlētā upe slēpj sevī ko interesantu, ko skatītājiem varētu parādīt. Jāizvērtē arī labākais un drošākais ceļošanas veids un laiks. Piemēram, vasarās jāmeklē lielākas upes, jo mazās drīzāk var izstaigāt ar kājām. Savukārt ziemā laivošana ir mazliet bīstamāka. Mēs vienmēr ļoti rūpīgi izvērtējam, kāda ir upe un kāda veida palīdzību mums vajag, lai ar to drošā veidā varētu iepazīties. Domājot par populārajām upēm, tādām kā Gauja vai Salaca, jādomā, vai ir kas jauns, ko pastāstīt. Upju izvēlē palīdz arī vietējie – gan no tūrisma informācijas un jauniešu centriem, gan no domēm, no amatnieku biedrībām. Protams, palīdz ari laivu operatori ar saviem ieteikumiem par to, kur un kā braukt, ko apskatīties. Daudzi iesaka vietas, kuras redzējuši, un ir arī daudz tādu, ko tikai retais ir redzējis, kaut arī dzīvo vien dažu kilometru attālumā.
Tā jau ir – bieži vien to, kas mums tuvumā, mēs pazīstam daudz mazāk nekā to, kas atrodas tālu.
Ceļojot pa upēm, svarīgi ir arī to krasti. Mēs izvēlamies upes, kuras palīdzētu jauniešiem satikties ar dažādu paaudžu cilvēkiem, apmainīties ar jaunām zināšanām, tradīcijām un pieredzēm.
Tātad raidījumā vienlīdz svarīga ir gan upe, gan arī tās krasti.
Jā, bet šī ideja attīstījās raidījuma gaitā. Pašā sākumā biju domājusi, ka raidījums patiešām būs par upēm, tās augiem un zivīm. Bija plāns katrā upē noķert tajā biežāk sastopamo zivi. Tomēr ātri vien iezīmējās ne tik priecīga aina, kas šos plānus izjauca – pat ja internetā un copes forumos ir pieejama informācija par to, ka konkrētajā upē ķeras tādas un tādas zivis, dažu gadu laikā informācija vairs neatbilst patiesībai, jo tādu zivju vairs tur nav. Tās izzūd. Dažās sērijās pirmajā sezonā mums izdevās tās sagaidīt, parādīt, par tām pastāstīt un pagatavot, bet brīdī, kad katrā upē sāka ķerties vienas un tās pašas zivis, sapratām, ka jāpaplašina fokuss.
Upe raidījumā vēl joprojām ir galvenais elements, tomēr tā aizved arī pie vietām un cilvēkiem, kas dzīvo tās krastos.
Arī jauniešiem interesē iepazīties ar jauniem galamērķiem, industriālo un kulturālo mantojumu, apkaimē dzīvojošajiem un vēsturi, kas tiek pasniegta aizraujošā veidā.
Katram Latvijas novadam savs redzējums uz pasauli
Minēji, ka Latvijā vērojama milzu dažādība un raidījuma veidošanā palīdz arī vietējie. Daudziem ir zināmi pieņēmumi par katra Latvijas reģiona un to cilvēku īpatnībām. Vai raidījuma veidošanas laikā izdevās tos pieredzēt?
Protams, ir jūtamas īpašības, kas atšķir katru reģionu. Dažādība manāma gan cilvēku temperamentos, gan tradīcijās, gan vizuālajā gaumē, ko var saskatīt, piemēram, caur tautastērpiem. Katru reģionu raksturo savs īpašais redzējums un pasauli, un tas ir jūtami atšķirīgs. Piemēram, esmu dzirdējusi par uzskatu, ka kurzemnieki ir vēsi. Varbūt tāds pieņēmums izveidojies, jo viņi ir piesardzīgi pret svešiniekiem. Mums laimējās satikt ārkārtīgi atvērtus, sirsnīgus, gudrus un varošus cilvēkus, kuri labprāt mūs uzņēma savās mājās un dalījās ar zināšanām.
Ēverģēlības visvairāk var sastapt tieši Kurzemē – tur dzīvo patiešām jautri cilvēki.
Savukārt Zemgales iedzīvotāji šķiet racionāli, nopietni un mērķtiecīgi. Viņi ir pamatīgi iegrimuši savās darīšanās un velta tām daudz laika, lai attīstītos meistarībā. Tas ir patiesi iedvesmojoši. Arī zemgaļi ir ļoti sirsnīgi un jauki cilvēki. Ja jāsalīdzina abi novadi, kurzemniekiem varētu piedēvēt lielāku atslābumu un pašpārliecību – viņi ir mierīgi un paļaujas uz to, ka viss būs labi, kamēr
zemgaļi ir nosvērtāki un apzinās, ka rezultāts nav atkarīgs no veiksmes, bet gan no viņu darbībām.
Vidzemnieki šķiet dikti sportiski. Katrs nodarbojas ar sev piemērotākajiem un interesantākajiem sporta veidiem.
Vidzeme ir veselīgs novads ar skaistiem un sakoptiem pagalmiem un ļoti draudzīgiem cilvēkiem. Savukārt Latgali varētu raksturot kā lielo plašumu un iespēju zemi.
Daudz jaunu un uzņēmīgu cilvēku pārceļas dzīvot uz Latgali, lai tur radītu ko jaunu. Rodas iespaids, ka latgalieši nedzīvo pašu izveidotu noteikumu un robežu kastītē, un tas paver iespējas dzimt jaunām idejām. Tur dzīvojošo cilvēku viesmīlība un laipnība ir vārdos neaprakstāma. Sēlija arī ir bezgala interesants novads.
Iespējams, tāpēc, ka tur dzīvojošie cilvēki ir panākuši, ka viņu novadu atkal atzīst par atsevišķu vienību, viņi arī citās jomās ir izteikti mērķtiecīgi.
Viņi pastāv par savu novadu, pēta un daudzina Sēlijas tradīcijas – tas ir iedvesmojoši, aizkustinoši un aizraujoši. Rīga, savukārt, ir vieta, kur satiekas cilvēki no visas Latvijas. Galvaspilsētā sarunāt un saplānot lietas ir daudz grūtāk nekā citur Latvijā. Visi ir skrienoši, aizņemti, tomēr arī ļoti atsaucīgi.
Tiklīdz atrodam kopīgu brīdi, rīdzinieki ir gatavi parādīt visu, ko vēlamies un vēl vairāk.
Un kā ar jauniešiem?
Jaunieši gan visā Latvijā ir visai līdzīgi. Iespējams, tam ir saistībā ar e-vidi. Jaunieši ir patīkami atvērti, pārliecināti par sevi, aktīvi darbojas. Skaidrs, ka mēs neesam pārāk ieinteresēti tajos, kuri neko nedara. Tomēr jāsaka, ka mūsu raidījumā ir redzami gan huligāni, gan teicamnieki. Mēs rādām dzīves elpu un palīdzam saprast, ka dzīvē pēc kaut kā jātiecas. Nav aizliegts darīt muļķības un priecāties, bet savai dzīvei ir jānosprauž mērķi.
Katras beigas ir kaut kā sākums
Raidījumam kopā ir un būs piecas sezonas. Kāpēc piecas, ne sešas vai septiņas?
Šī patiešām būs pēdējā raidījuma sezona. Protams, tā ir mazliet skumja sajūta, jo es uz šo projektu neskatos kā uz darbu, bet kā uz svētkiem, kas, pavadīti ar tuviem cilvēkiem. Līdz ar to sanāk tā, ka aizejam no vietas un vides, kurā visi jūtamies labi. Tomēr tajā pašā laikā ir skaisti aiziet brīdī, kad viss ir labi, jo tad prātā paliek gaišas atmiņas par kopā pavadīto laiku. Ar radošo komandu turpināsim strādāt kopā jaunos projektos.
Vienīgie, kuri pa īstam jālaiž vaļā, ir paši jaunieši – Helēna, Elīna un Roberts. Viņiem jāļauj sākt pašiem sava dzīve.
Raidījumā gribējām parādīt pasauli caur vēl nenobriedušām, mazliet naivām un zinātkārām pusaudža acīm. To veidojot, ir pagājuši seši gadi, un visi pa šo laiku ir paspējuši pieaugt un kļūt par nopietniem jauniešiem. Roberts, varbūt šī raidījuma iespaidā, studē bioloģiju. Elīna – itāļu kultūru un valodu, bet Helēna ir aizgājusi stomatoloģijas virzienā. Visiem ir radušās savas intereses un dzīves ceļi. Arī Urga ir nobriedusi. Ir pienācis laiks ļauties nākotnei. Tomēr beigas – tas ne vienmēr ir slikti! Beigas drīzāk ir attīstība un virzība uz priekšu.
Kas skatītājus sagaida raidījuma noslēguma sezonā?
Es to nesauktu par noslēguma sezonu, jo tai nevijas cauri noslēguma sajūta. Piektajai sezonai būs jau ierastais raidījuma formāts, kur katrā sērijā ieraudzīsim kaut ko tādu, kas vēl iepriekš nav redzēts. Katras upes stāsts būs jaunu atklājumu un piedzīvojumu pilns. Es atceros katru filmēto sezonu un raidījumu līdz mazākajam sīkumam, tāpēc man ir viegli saprast, ko vajag rādīt un kas jau ir bijis.
Šajā sezonā mēs īpaši centāmies parādīt, cik Latvija ir daudzveidīga un reģionāli dažāda.
Tā būs īsāka, jo iepriekšējās sezonās skatītājiem dāvājām astoņus stāstus, bet šoreiz tie būs seši – pa vienam no katra vēsturiskā novada un galvaspilsētas Rīgas. Tādā veidā mēs pateicām sirsnīgu paldies par visiem piedzīvojumiem, kurus šie reģioni mums dāvājuši visa raidījuma filmēšanas laikā.
Upe ļauj vienlaikus izdzīvot vairākas dzīves
Vai raidījuma komandai šīs sezonas filmēšanas gaitā ir radies kāds mīļākais kopīgi izdzīvotais notikums?
Pēc katras sezonas sanākam kopā ar komandu un izrunājam, kā mums ir gājis. Reti ir tā, ka varam vienoties, kuras upes stāsts ir bijis visspilgtākais. Katrs balsta notikumus savā pieredzē, tā brīža sajūtās, tāpēc mīļākie brīži atšķiras, un katra sirsniņā paliek kaut kas cits. Tomēr, runājot par piekto sezonu, Helēna un Elīna, kā arī visa filmēšanas komanda bija vienisprātis par Sēlijā plūstošo upi Dvieti. Ļoti spilgti atmiņā palikusi tikšanās ar kundzi vārdā Vanda. Viņas aizrautība un enerģija ir aizrāvusi ne tikai mūsu raidījuma cilvēkus, bet arī Dvietes iedzīvotājus, kuri Vandas vadībā ir atjaunojuši muižas ēku un ierīkojuši tur muzeju.
Bieži tās spilgtākās atmiņas saistās ar cilvēkiem, kas mājo upju krastos.
Visi esam vienisprātis arī par to, cik labi, ka saņēmāmies un izbraucām Salacu ziemā. Tā bija liela atbildība, un es biju visai satraukusies, bet to nedrīkstēju izrādīt, citādi neviens nekāptu laivās. Ir jābūt kādam dullajam, kurš iestums citus laivā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo bez tāda cilvēka nekas nenotiktu. Jāsajūt grūdiens, lai sāktu kaut ko darīt. Braukt pa Salacu bija traks lēmums – mums pat negribēja dot laivas. Ceļi bija aizsniguši, un gaisā virmoja satraukums, jo bija liela neziņa par to, kas un kā būs. Jau tā neviens no mums tur nebija braucis ziemā, bet kur nu vēl ar suni! Tāpēc mēs ļoti rūpīgi gatavojāmies, izplānojām, kur var piebraukt, kur var aizslēpot. Mēs mēģinājām radīt sajūtu,
ka Jāņi nav vienīgais laiks gadā, kad sēsties laivā – ja rūpīgi sagatavojas, to var darīt visu gadu.
Turklāt upes tēls mainās no gadalaika uz gadalaiku.
Kuras upes tev pašai ir palikušas atmiņā visspilgtāk, domājot par visām raidījuma sezonām?
Ja jādomā par pašām upēm, man tuva ir Vārtājas upe, ko apskatījām jau pirmajā sezonā. Tā atrodas Dienvidkurzemē. Filmējot Vārtājas sēriju, mana elpa aizrāvās no skaistuma, ko šī upe izstaroja. Tā bija neticama pieredze, kuras laikā šķietami izdzīvoju vairākas dzīves – gan vizuāli, gan, domājot par savstarpējām attiecībām un iekšējām sajūtām.
Vārtājas upe ir kārtējais apliecinājums tam, ka daba glabā sevī brīnumus.
Vēl manai sirdij tuva ir Vaidava – pasakaina upe Vidzemē. Ir grūti nerunāt par ceļā sastaptajiem cilvēkiem un viņu darbiem. Piemēram, Abavas krastos satikām Hariju Jaunzemu, kurš nodarbojas ar seno rotu darināšanu Sabilē, kā arī mākslinieka Artūra Riņķa un viņa sievas Ināras veidoto brīnumzemi – mākslas dārzu "Nekurienes vidū", kas ir tikai vasarā pieejama izstāde dabā. Tā bija vieta, kas šķita kā ceļojums izplatījumā un visumā. Mākslinieki, ģimene un vieta bija tik brīnišķīga! Vēl viena pārpasaulīga pieredze, ko izdevies piedzīvot, pateicoties šim raidījumam un pateicoties tam, ka ļāvāmies straumei.
Aizkadros palikušās rūpes un darbs
Izklausās, ka raidījuma veidošanas laikā patiešām esat satikušies ar brīnišķīgiem cilvēkiem un atklājuši fantastiskas vietas Latvijā. Tomēr, vai filmējot, ir bijuši arī kādi pārbaudījumi un sarežģījumi?
Patiesībā nekādu lielo šķēršļu mūsu filmēšanā nav bijis. Ņemot vērā, cik sarežģīti raidījums ir veidots, esam bijuši ļoti laimīgi. Kā zināms, viens no mūsu raidījuma galvenajiem varoņiem ir suns, un dažreiz ir grūti paredzēt Urgas izgājienus. Esam atkarīgi arī no visu iespējas tikt uz filmēšanu, no apkārtējo cilvēku atsaucības un pieejamības, kā arī no laikapstākļiem. Mēs darām visu, lai tas, ko redz skatītājs, izskatās viegli un priecīgi, bet
gatavošanās un plānošana, montēšana un visi citi darbi – tas ir ļoti sarežģīts process.
Mēs arī daudz domājam par to, lai raidījumā parādās pēc iespējas daudzveidīgāka latviešu mūzika. Tādu, ietilpst ne tikai popa vai šlāgera kategorijā, radio stacijās ir visai grūti atrast, tāpēc mēs ieguldām milzīgu darbu, lai atrastu katram reģionam atbilstošu un ar to saistītu dažādu žanru mūziku. Jo atšķirīgāk un neierastāk, jo labāk. Protams, arī mūsu filmēšanu skāra pandēmija. Tas notika otrās sezonas filmēšanas vidū. Amatas stāstu filmējām vairākos piegājienos, un gatavā sērija krietni vien atšķīrās no tā, ko bijām iecerējuši sākumā. Filmējot, apgāzās arī laiva, un bija grūti to dabūt ārā no upes. Bija bailīgi, bet arī ar to tikām galā. Toreiz
atgādināju sev un pārējiem, ka galvenais ir nenolaist rokas. Visādi mēdz notikt, un beigās viss bija labi.
Dzīvojot barā, mazinās rūpes pret dabu
Raidījums filmēšanas gaitā paplašināja fokusu, iekļaujot stāstus par cilvēkiem, kas dzīvo upju tuvumā, un lielā mērā tas notika tādēļ, ka upēs konstatējāt zivju zudumu. Kādi ir tavi novērojumi saistībā ar dabas piesārņojumu Latvijas upēs?
Skaidrs, ka zivju skaits mazinās, jo mūsu daba no kaut kā cieš. Mazās hidroelektrostacijas vai pārāk intensīva konvencionālā lauksaimniecība dara savu. Jo tuvāk pilsētām, jo netīrāki kļūst ūdeņi. Dažreiz rodas sajūta, ka, dzīvojot barā, cilvēks zaudē atbildības sajūtu par savām darbībām. Pat, ja cilvēki mēslo zemi, kas ir šķietami tālu no ūdens, beigās jau tas viss tik un tā nonāks upes baseinā, un vēl pēc brīža – Baltijas jūrā. No piesārņojuma cieš ne tikai zivis, bet arī citi dzīvie organismi un klimats. Tomēr nav tā, ka mūsu valsts ir netīra. Gadu gaitā situācija kļūst arvien labāka. Cilvēki, īpaši tie, kuru ikdiena saistās ar dzīvi pie upes, arvien vairāk piedomā pie tā, ko un kā dara.
Vai vari dot ir kādu piemēru?
Jā, piemēram, atkritumu apsaimniekošana ir kļuvusi sakārtotāka un pārdomātāka. Krastos ir pieejamas miskastes. Protams, vietās, kurās apgrozās liels cilvēku skaits, var būt arī tā, ka miskastes ir pilnas, tāpēc ir svarīgi padomāt, vai ir nepieciešams visu izmest uzreiz, vai varbūt tomēr ēdiena iepakojumu var ielikt atpakaļ somā un izmest pilsētas miskastēs. Jādomā arī par to, ka dabā atrodamās atkritumu tvertnes ir brīvi pieejamas savvaļas dzīvniekiem.
Ja cilvēki atcerētos, ka viņi nav vienīgie, kas brauc pa upi, situācija uzlabotos. Jāpatur prātā, ka pirms un pēc mums vienmēr būs kāds cits.
Japāņiem ir uzskats, ka aizejot, vieta ir jāatstāj tīrāka nekā atnākot. Ja šādu domu gājienu ieviestu arī mēs, būtu prieks gan pašam, gan citiem. Visi šie novērojumi mudināja raidījumā iekļaut arī vides aizsardzības tēmu. Zivju izpēti aizvietojām ne tikai ar cilvēkstāstiem, bet arī ar upju ūdens kvalitātes izpēti un ieteikumiem tās uzlabošanai.
Sniedzot padomus par tīra ūdens uzturēšanu, skatītājos tika veicināta arī izpratne par to, ka daba ir jāciena.
Jā, mēs visas šīs problēmas centāmies iezīmēt un parādīt neuzbāzīgā veidā. Jaunieši raidījuma filmēšanas laikā veica secinājumus, vērojot pasauli, bet skatītājs – vērojot raidījumu.
Jaunieši un suns iedvesmo arī citus doties dabā
Raidījums tika veidots kā aicinājums cilvēkiem iziet ārpus mājas. Vai sezonu laikā ir saņemtas ziņas par to, kā cilvēki, noskatoties kādu sēriju, dodas ceļojumā pa kādu no Latvijas upēm?
Ļoti daudz! Visvairāk man ir prieks to dzirdēt no jaunām ģimenēm ar bērniem, jo šie ceļojumi un piedzīvojumi paliks bērna atmiņā, liekot viņam turpināt pētīt dabu arī pieaugot. Esam saņēmuši ziņas arī no jauniešiem, kuri labprāt dodas laivu braucienos, un laivu nomātāji ir teikuši, ka ir radies liels pieprasījums. Tas laikam nozīmē, ka
mērķis ir sasniegts – cilvēki vēlas aktīvi baudīt dabu, sarunāties ar dažādu paaudžu cilvēkiem un iepazīt Latviju.
Vai tu teiktu, ka esi iepazinusi Latviju?
Gribētos domāt, ka jā. Es sāku saprast un sajust, ko nozīmē Latvija un kāpēc tā ir tik mīlama un saudzējama. Pret šo vietu jāizturas ar lielu cieņu. Mūsdienīgi, bet ar cieņu. Esmu izbraukājusi visu pasauli, strādājot ar citiem projektiem, tāpēc visai droši varu teikt, ka zinu, kas Latviju padara īpašu. Tās nav pilsētas, bet gan neskartā daba un mūsu autentiskie cilvēki. Varbūt tūrismu nevajadzētu uztvert kā sēšanos milzu autobusos, bet drīzāk kā kaut ko saistītu ar dabu un mieru.
Citās valstīs ir grūti piekļūt dabai tik ātri, kā, dzīvojot Latvijā, to varam mēs.
Tik dzīva, daudzveidīga un skarba daba nemaz daudz kur nav pieejama. Turklāt te tiek koptas arī tradīcijas. Mēs ejam līdzi laikam, bet vienlaikus neaizmirstam par dziesmām, dejām un citām savas būtības izpausmēm.
Ko tu gribētu novēlēt raidījuma skatītājam?
Ceru, ka arī raidījuma jaunā sezona iedvesmos skatītājus braukt ar laivām, ar velosipēdiem, iet gar upēm, gar jūrām, pa purviem – iet ārā un fiziski uz savas ādas izjust Latviju! Brauciet ne tikai pa Gauju un Salacu, bet izbaudiet arī mazāk zināmas upes – tās nereti ir vēl interesantākas. Atejot no cilvēku plūsmas, dabu var sajust daudz labāk.
Mazās upes palīdz sajust dabas klātbūtni un to, ka arī mēs esam daļa no tās.
Dodoties ceļojumā, es ieteiktu uzrunāt vietējos, kas dzied, dejo vai uztur dzīvas citas latviešu tradīcijas. Mūsos ir tik daudz bagātības, cik daudz laba mēs sevī ieliekam. Priecāsimies par mūsu Latviju un tās cilvēkiem, un saudzēsim dabu!
Raidījuma "Pa straumei" piektā un pēdējā sezona – LTV1 un REplay.lv no 14. marta ceturtdienu vakaros plkst. 21.10.
Citi "Pa straumei" upju stāsti
