Tieši šonedēļ, kad Latvijā atceramies barikāžu laiku, virzību Saeimā sācis likumprojekts, kas paredz dažādas atlaides barikāžu dalībniekiem. Taču prognozējams, ka ceļš līdz likuma pieņemšanai parlamentā nebūs viegls. Jau lemjot par dokumenta nodošanu komisijām, gandrīz puse deputātu - galvenokārt “Vienotības” un Nacionālās apvienības pārstāvji - ieņēma rezervētu nostāju. Tas sarūgtina tos barikāžu dalībniekus, kuri drošsirdīgi un pašaizliedzīgi darbojās 1991. gada janvāra barikādēs.
Tik dramatiskus notikumus piedzīvojām pirmo reizi mūžā. Tā bija pirmā un vienīgā kauja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un tas ir nozīmīgs fakts, par kuru jāstāsta jaunajai paaudzei, kamēr vēl esam dzīvi. Tā saka vīri, pār kuru galvām bira ložu krusa un kuri pieredzēja, kā tiek ievainoti un nogalināti viņu kolēģi.
Īsi pēc tam, kad liktenīgajā naktī sašāva kinooperatoru Andri Slapiņu, uz Bastejkalna tilta ievainoja arī Pāvilostas puisi Dagni Ozolu. Un slimnīcā, ārstējot ievainojumus, viņš guva vēl vienu šāvienu. No Amora bultas, tieši sirdī. Jau tā paša gada augustā Dagnis apprecēja savu medmāsu Ivetu. Un šogad nu jau trīs bērnu vecāki svinēs sudrabkāzas, kurās līksmosies arī viņu pirmais mazbērns.
Apsardzes darbiniekam Sandrim Melbergam barikāžu pēdējā dienā fotoaparātā “Zenit” bija tikai viena filma. Līdz pat pēdējam viņš tvēra kadrus. Tagad viens uzņēmums ik dienu ir meitas, ķirurģes Lienes makā. Un tas bija līdzi arī viņas trauksmainākajās dienās, kad bija jāstrādā sagruvušā Zolitūdes lielveikala drupās.
Barikāžu laika kulminācija bija traģiska – pieci bojāgājušie un vairāk nekā desmit ievainoto apšaudē pie Iekšlietu ministrijas. Tai uzbruka Speciālo uzdevumu milicijas vienība jeb OMON, kas tobrīd nepakļāvās atjaunotās Latvijas varas struktūrām, bet Padomju Savienībai. Jo vairāk laika pēc notikušā pagājis, jo aizvien vairāk apaug šo notikumu interpretācijas ar it kā jauniem, it kā sen zināmiem faktiem.
