Ieva Pļavniece: Artmane bija ļoti mīlošs cilvēks

• Artmanes autogrāfs un Ievas vēstules aktrisei
• Pļavniece, tu mani saraudināji
• Artmanes spēja ievilkt savas auras lokā bija ļoti spēcīga
• Mēs kaut ko viena otrai iedevām
• Artmane bija ļoti mīlošs cilvēks
• Spēles, par kurām mēs neko nezinām
• Dārziņš – Artmanes mūža mīlestība

Artmanes autogrāfs un Ievas vēstules aktrisei

Daira Āboliņa: Kas tevi saveda kopā ar Viju Artmani? Tevi toreiz pavisam jaunu, viņu – pavisam vecu?

Ieva Pļavniece: Faktiski mana mīlestība pret Dailes teātri, pret teātri sākās ļoti dziļā bērnībā, ļoti agrā bērnībā. Tas noteikti nāca no manas mammas mammas, kuras tēvs bija Jēkaba Dubura brālēns. Tad tā viņas mīlestība pārgāja uz mani, un Dailes teātris vispār bija ļoti īpašs tajā brīdī, jo tas bija zvaigžņu teātris. Uz Dailes teātri nāca skatīties uz zvaigznēm, uz Nacionālo teātri gāja skatīties uz iestudējumiem. Bija arī ļoti svarīgi, uz kuru sastāvu tu tiec skatīties izrādes, tāpēc dažreiz bija jānāk vairākkārt, jo patika gan viens, gan otrs sastāvs.

Artmane, protams, viņā bija ļoti spēcīga personība, ārkārtīgi skaista, un man bija tāda interese, ka es gribu savākt cilvēku autogrāfus, tie, kas man ir īpaši. Es biju vēl ļoti jauna un man bija grāmatiņa...

Man bija 14 gadi, kad es pirmo reizi dabūju Artmanes autogrāfu. Mēs aizbraucām uz teātra muzeju – Smiļģa muzeju, kur bija jubilejas raidījums Artmanei. Un Volmārs piedevām iesāka savu jubilejas sižetu ar manu tuvplānu, nez kāpēc.

Es dabūju Artmanes autogrāfu, un tas man bija īpašs ilgus gadus.

Tad es, kā jau cilvēks, kurš ārkārtīgi mīlēja teātri un gribēja visādi izteikties, viņai uzrakstīju vēstuli, kur es vienkārši… Es neatceros, ko es rakstīju, bet noteikti, ka es priecājos par viņu, ka es gribētu, ja būtu tāda iespēja, kādreiz ar viņu iepazīties un uzzināt viņu tuvāk, nevis kā aktrisi, bet gan kā cilvēku. Man viņa interesēja kā cilvēks. Un, lai viņai nebūtu tā, ka viņa lasa vēstuli no x cilvēka, es aizsūtīju savu fotogrāfiju, lai viņa zina, kas ar viņu runā. Viņa, bez šaubām, neatbildēja. Tad es viņai aizsūtīju vēl kādu vēstuli un vēl kādu vēstuli.

Beidzot viņa man atbildēja. Atsūtīja vēstuli man! Es, protams, biju ārkārtīgi pozitīvā šokā, un man trīcēja visas rokas, kad es vēru vaļā vēstuli.

- Piedod, tev bija 14 gadi. Tu nebiji ne aktrise…

- Nē, nē, nē, man bija 14 gadi, kad es pirmo reizi nokļuvu teātra muzejā un dabūju viņas autogrāfu, un pēc tam es uzdrošinājos viņai aizsūtīt vēstuli.

Pļavniece, tu mani saraudināji

- Tev ir tā vēstule?

- Viņa noteikti man kaut kur ir, es tikai nezinu, kur, jo es esmu pārvākusies tik daudz reižu, ka man ir visas mantas nezināmās vietās, jo viss, ko es spēju atrast, bija tās divas fotogrāfijas. Un pēc tam es saņēmu drosmi un vienreiz viņai piezvanīju pa telefonu, jo tajā laikā varēja viegli atrast visus kontaktus "Zaļajās lapās". Un apsveicu viņu dzimšanas dienā. Un jau tad viņas meita piegāja pie telefona un teica, ka zvana vēstuļu meitene, bet Artmane pienāca pie telefona, viņa ļāva man sevi apsveikt. Tad pamazām es viņai ļoti neuzbāzīgi aizsūtīju pa kādai vēstulei, pastāstīju, kā man iet.

Tad es iestājos aktieru fakultātē. Otrajā kursā mēs spēlējām “Zaļo Jumpravu” ("Leģendu par Zaļo Jumpravu" – red. piez.). Tā bija pirmā reize, kad Artmane ieradās Dailes teātrī, lai apskatītos, ko es daru uz skatuves.

Liels bija mans pārsteigums, kad viņa pēc izrādes ienāca manā grimētavā un uzdāvināja ziedus man! Ka mēs nokļuvām pēkšņi mainītās lomās, man, protams, trīcēja visas rokas, kājas un es nevarēju nevienu sakarīgu vārdu pateikt.

Tas pamazām tādus apmērus [pieņēma] līdz brīdim, kad Artmane man zvanīja uz grimētavu un teica: “Pļavniece, ko tu man nezvani? Zvani man biežāk!” Jau līdz tādam solim – kad mēs braucām ciemos, viņa teica, atved man dzīvas karpas. Es viņai uzdāvināju dāliju stādus. Viņai patika dārziņš, un man patika dālijas. Es gribēju, lai viņai zied dālijas, jo tie ir ziedi, kas zied, kad man ir svētki, un es gribēju, lai viņai arī tad ir skaisti un priecīgi dārzā.

Un tad es viņu sāku vadāt uz dažādiem pasākumiem – gan uz savām izrādēm, tāpat arī uz “Meža gulbjiem” es viņu atvedu un aizvedu. Artmanei ļoti patika “Meža gulbji”,

viņa ienāca grimētavā un teica: “Pļavniece, tu mani saraudināji.”

Tās mūsu attiecības nejauši nokļuva līdz tādam punktam, ka es drīkstēju pie viņas ierasties ciemos, iepriekš viņu nebrīdinot un nezvanot viņai.

Artmanes spēja ievilkt savas auras lokā bija ļoti spēcīga

- Uz mājām?

- Jā! Ja es braucu cauri, piemēram, man bija kādas darīšanas kur citur, es varēju iebraukt pie viņas tāpat bez zvanīšanas, un viņa bija priecīga mani redzēt, un  mēs varējām parunāties vienkārši tāpat.

- Ko nozīmē parunāties vienkārši tāpat? Par ko tad jūs runājat vienkārši tāpat?

- Es pat nevaru atcerēties, bet mums bija, par ko runāt. Mēs nerunājām par teātri.

Viņa bija ārkārtīgi asprātīga, viņa ārkārtīgi “garšīgi” stāstīja jebkuru stāstu.

Tas varēja būt, vienalga – par ziediem vai par zivīm, par dabu, par jebko. Viņa bija brīnišķīgs izklaidētājs, kā saka, entertainer. Viņai patika sīka uzmanība, vienmēr viņai vajadzēja aizvest "balto zirdziņu", tas bija vīns ar baltu zirdziņu virsū. Tādi visādi brīnišķīgi sīkumi, kas padara dzīvi skaistu un mīļu.

- Tu varēji būt viņai mazmeita…

- Viņa bija, jā, trīs gadus vecāka par manu vecmammu. Nu, viņa mani fascinēja. Es zinu, ka šim vārdam ir vairākas nozīmes. Viena ir arī ar negatīvu pieskaņu, bet

viņas spēja ievilkt savas auras lokā bija ļoti spēcīga. Mani uzrunāja viņas talants, viņas neprātīgais skaistums. Es būtu varbūt gribējusi nodzīvot tādu dzīvi mākslā, kāda viņai ir izdevusies.

- Ar visām tā blaknēm?

- Nē. Bez blaknēm. Es saprotu, ka katram dižam kalnam ir diža ēna, bet tas nav tas, kas mani interesē, jo mēs tiešām maz runājām par teātri. Mēs nerunājām par kaut kādām tādām lietām. Man tiešām pat ir grūti atcerēties, ko mēs tieši runājām, bet mums bija interesanti.

Viņa gribēja redzēt Aleksandru Tihamirovu, kas mums taisīja horeogrāfiju no Pēterburgas. Viņa taisīja mums horeogrāfiju “Grāfā Monte Kristo” un vēl šur tur. Aleksandra taisīja Dailes teātrī Bernstaina "Mesu", un Artmane ļoti gribēja viņu redzēt. Es vienkārši aizbraucu viņai pakaļ uz Murjāņiem, atvedu viņu uz Bernstaina "Mesu" un aizvedu viņu atpakaļ. Tāpat es viņu aizvedu, kad mēs spēlējām izrādi Vecrīgā, kad es spēlēju Laizu Minelli. Pa ceļam vēl paņēmu Veltu Krūzi, un mēs atbraucām uz Vecrīgu, viņa noskatījās manu izrādi, es, kā vienmēr, viņu uzcienāju, tad pēc izrādes viņu aizvedu atpakaļ.

Kā es spēju, tā es viņai arī atdarīju ar pozitīvām izklaidēm, nedaudz pamainīju viņas ikdienu. Ja būtu kaut kas slikts bijis, piemēram, manā aktiermākslā, kas viņai nebūtu paticis, es domāju, ka viņa nebūtu noklusējusi, bet viņa arī neuzbāzās ar padomiem. Viņa pieņēma, viņai bija interesanti. Ja viņai nebūtu bijis interesanti, viņa to nebūtu darījusi.

Mēs kaut ko viena otrai iedevām

- Jā, tas ir tāds interesants gadījums jums…

- Tas mums ir tāds piedzīvojums, jā, acīmredzot mums vajadzēja satikties,

mēs kaut ko viena otrai iedevām.

- Bet, piedod, es hronoloģiski nevaru tik ātri tagad izrēķināt, jums liktenis nebija lēmis nekad nesatikties? Vai viņa jau bija no teātra tik tālu projām un tu vēl tikko…

- Artmane aizgāja no Dailes teātra 1996. gadā. 1996. gadā es iestājos Doma kora skolā. 1998. gadā es iestājos Kultūras akadēmijā, Dailes teātra aktieru kursā. Tā kā mums hronoloģiski nesanāca. Tad viņa vēl spēlēja Jaunajā Rīgas teātrī Pīķa dāmu.

- Tu biji skatītājs?

- Jā! Es neskaitāmas reizes redzēju “Sievietes, sievietes” klātienē. Es redzēju visas izrādes, ko viņa spēlēja. Kopš tā vecuma, kad mani veda un kad es jau pati varēju ierasties. Es redzēju, kā viņa spēlēja Zentu Mauriņu kopā ar Vitu Vārpiņu. Lielāko daļu, ko es varēju noskatīties, es skatījos. Un, ja man kāda izrāde patika, es nācu vairākkārt, jo man vairs neinteresēja sižets, bet gan vērot cilvēku.

- Un tu noķēri kaut ko tajā vērošanā?

- Kaifu. Tas, kas mani fascinēja teātrī, kas mani saistīja un apbūra. Man vienmēr vajadzēja sēdēt maksimāli tuvu, cik vien iespējams. Es biju gatava pirkt pirmajā rindā papildu vietu, sēdēt bez atzveltnes, taisnu muguru, bet man vajadzēja to smaržu, man vajadzēja sajust grimu, gaismas, putekļus.

- Es zinu, ka tu ar viņu kaut kādā ziņā garīgi biji kopā arī līdz viņas beigām.

- Jā, tā bija, jā.

Es biju pie viņas ciemos arī tad, kad viņa bija sanatorijā, un mēs komunicējām, jā.

- Jā, es nezinu, vai par traģisko tev vēl ir kaut kas, ko teikt? Tieši par aiziešanu smagumu, par to vai viņa kaut ko teica, par to dzīves apkopojumu?

- Varbūt, ka viņa man kaut ko arī teica, bet, lai tas paliek starp mani un viņu.

Artmane bija ļoti mīlošs cilvēks

- (..) Kad viens no mūsu kursa skolotājiem, galvenais režisors Mihails Gruzdovs atjaunoja Dailes teātrī tradīciju svinēt starptautisko sieviešu dienu (tas bija brīnišķīgs pasākums, kad mūsu teātra vīrieši sagatavoja brīnišķīgus, asprātīgus priekšnesumus sievietēm. Tad direktors vēl bija Aivars Līnis, kurš vienmēr sagaidīja ar īpašu pārsteigumu pie durvīm. Bija prieks šos svētkus svinēt kopā) tad arī atsākās tā tradīcija, ka tika aicināti arī izbijušie kolēģi. Un arī tajās reizēs es braucu pakaļ Artmanei uz Murjāņiem, vedu viņu uz Mazo zāli, kur notika priekšnesumi, kopā paballējās ar kolēģiem. Es neizjutu tajā brīdī, ka es daru nepareizi vai ka es kādam nodaru pāri ar to, vai ka viņa kādam nodara pāri ar to, nē, gluži otrādi,

cilvēki bija priecīgi viņu satikt, un viņa bija priecīga atgriezties šajā mājā un satikt savus bijušos kolēģus.

- Un viņa mācēja ar viņiem kopā ballēties un priecāties?

- Jā. Es nesajutu nekādas tādas robežas, ka tagad tiek pārkāpts kaut kas ļoti nepareizs. Nē, nekad. Tāpat arī, es domāju, ka tad, kad viņa aizgāja no šīs pasaules, kolēģi pārdzīvoja, jo viņi novērtēja viņas talantu jebkurā gadījumā, jo Artmane jau…

Es uzskatu, ka viņa bija ļoti mīlošs cilvēks un gribēja daudziem palīdzēt,

un viņa arī palīdzēja, esot lielā amatā, dabūt cilvēkiem dzīves vietas. Tas, ka viņai bija personīgās dzīves drāma un traģēdija, tā ir viņas lieta. Tāpat kolēģi atceras, ka dienā tad, kad viņai nomira mamma, viņa tajā pašā dienā bija spējīga spēlēt komēdiju.

Es arī atceros tādu situāciju, ka tad, kad nomira Iveta Brauna, kas arī man bija tuvs cilvēks, mēs ar Kati Pasternaku bijām uz bērēm no rīta un vakarā mēs kopā spēlējām kādu izrādi Dailes teātrī. Es joprojām līdz šim brīdim nespēju restaurēt, kas tā bija par izrādi. Tas ir tas aktiera fenomens, ka tev ir jāpārslēdzas, tev ir momentā jānomaina tas… Jāielec esošajos apstākļos, un tu nedrīksti domāt ne par ko citu, tev ir jākoncentrējas uz to savu lietu tajā brīdī.

Spēles, par kurām mēs neko nezinām

- To var saprast, jā, es vienkārši domāju, kas tās ir par dusmām un aizvainojumu, ko cilvēki nēsā…

- Es nezinu. Es nemācēšu tev atbildēt, jo es arī esmu dzirdējusi, ka, piemēram, viņai pārmet par to, ka viņas dēļ no teātra ir aizgājis Eduards Pāvuls. Es neesmu bijusi klāt tajā situācijā, bet es nezinu nekādu informāciju. Šobrīd ar pieauguša cilvēka apziņu domāju – viņi bija pieauguši cilvēki, ja viņi nevarēja kādu konfliktu izrisināt,

es šaubos, ka tas bija viņas varā viņu aizdzīt, ja vien viņš pats negribēja to daļiņu vainas uzmest viņai, jo patiesība ir pa vidu. Katram ir sava taisnība, bet patiesība ir pa vidu.

- Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs taču nevaram nekā izsvītrot no viņu kopējās dzīves “Romeo un Džuljetu”…

- Bez šaubām.

- Visu šo te, ka viņi bija labākais un skaistākais pāris. Hronikā arī var redzēt, ka viņi neskaitāmas reizes, dažādos pasākumos gan bučojušies ļoti sirsnīgi. Ne tikai kā divi aktieri, bet gan kā divi cilvēki, kuriem ir kopīgs kaut kas silts arī bijis.

- Es domāju, ka tas vispār nav nekas jauns teātra vai kino vidē, jo, ja, piemēram, es zinu tādus dokumentālus faktus, ka Marlēna Dītriha un Grēte Garbo ir tikušās vismaz vairākas reizes un ir iepazīstinātas vairākas reizes. Marlēna Dītriha ir bijusi Grētes Garbo mājās, bet līdz pēdējai stundiņai noliedz, ka viņas ir pazīstamas. Tur ir kaut kādas spēles, kaut kā vārdā, kaut kas tiek spēlēts. Un mēs par to neko nezinām, kāpēc, kāpēc tas bija vajadzīgs. Kurš no tā ieguva, kas ko zaudēja?

Tāpat arī šajā gadījumā, kad tika svinēta Artmanes un Pāvula jubileja – “Romeo un Džuljetas” atgriešanās pēc 50 gadiem Dailes teātrī. Jānis Streičs rīkoja. Man Juris Vaivods uzticēja dziedāt dziesmu no Artmanes kino filmas “Kā gulbji balti padebeši iet”, un Dzelzītis atveda Pāvulu, es atvedu Artmani. Tā tas vienmēr notika, un es arī tad nejutu, ka viņiem būtu… Visādi var dzīvē notikt, kaut kādi pārpratumi, ar kuriem, lai tiktu galā, vajag ilgāku laiku, jo arī, ja pat mēs kļūdāmies, katrs pats. Tajā brīdī varbūt mēs domājam, ka tā bija jādara, paiet laiks, un tu saproti – ah, man nebija taisnība. Bet, lai tiktu galā ar to situāciju, ir ļoti ar sevi jāstrādā, lai tiktu pāri tam un spētu aiziet pie tā cilvēka atvainoties, pateikt, man tiešām nebija taisnība. Lūdzu, lūdzu piedod man!

Dārziņš – Artmanes mūža mīlestība

Agita Cāne-Ķīle: Bet kas viņu interesēja no dzīves?

- Viņai interesēja dārziņš.

- Vari pastāstīt?

- Viņai interesēja dārziņš.

Dārziņš viņai bija viņas mūža mīlestība.

Par to gan viņa vienmēr man atgādināja, ka dārzs viņai interesēja no jaunības, tādēļ viņa vienmēr grimēja rokas, jo tās bija sastrādātas dārzā. Vēl viņai tiešām interesēja mūzika, tādēļ viņa ļoti gribēja redzēt Bernstaina "Mesu”. To viņa pati bija izdomājusi, to es viņai nepiedāvāju, un mēs visu noorganizējām. Un viņai interesēja glezniecība. Tā kolekcija, kas viņai bija, viņai daudz nozīmēja.

- (..) Nu, jā, bet šobrīd situācija ir tāda, ka Artmane vairs nav, un jebkurš cilvēks var brīvi vilkt to deķi uz savu pusi. Kāds var pateikt, ka viņa bija baigā ragana, kāds pateiks kādas muļķības. Man ir viss tikai pozitīvākais,

un es varu būt tikai laimīga, ka mēs satikāmies.