Indra Briķe: Manas paaudzes cilvēki uzskatīja Artmani par Latvijas sauli

Indra Briķe atminas gan izrādi "Romeo un Džuljeta" (rež. K. Auškāps, 1994), kurā Artmane spēlēja Džuljetas aukli, bet viņa pati – Džuljetu, gan "Terēzu Rakēnu" (rež. M. Gruzdovs, 1996), gan pēdējo Artmanes lomu Dailes teātrī – Zentu Mauriņu izrādē "Sirdij ir spārni" (rež. Ģ. Nagainis, 1997), gan Dailes teātra ceļojumu uz Sanktpēterburgu un citus notikumus.

• Skaistuma un tīrības etalons
• Labi, labi bērni, sēdiet, sēdiet!
• Elkam, saulei un dievam blakus
• Darbs mūs satuvināja
• Cīņa, ko skatītāji nemanīja un neredzēja
• Salauzt Artmani
• Būtu bagāta, ja aizbrauktu uz Krieviju
• Sāpināta līdz asarām
• Pēkšņi Artmane kļuva nevarīga kā Rakēna māmiņa
• Viņa gribēja izstāstīt kādam visu savu dzīvi
• Kažoks man ir, bet naudiņa, ko tev iedot, man nav
• Artmane nebija aizmirsta

Skaistuma un tīrības etalons

Daira Āboliņa: Indra, vai jūs piederat tai meiteņu paaudzei, un teorētiski tā varētu būt, kura vēl pret aktrisēm, īpaši padomju aktrisēm, izturējās kā pret kaut ko augstāku, tādu pielūgsmes, apbrīnas objektu?

Indra Briķe: Manas paaudzes cilvēki kaut kādā veidā Artmani uzskatīja par Latvijas sauli un es arī, kā jauna meitene un pēc tam arī kā jauna aktrise, pēc tām visām filmām, kuras rādīja. “Mērnieku laiki” un Kristīne “Purva bridējā”.

Viņa bija tāds latviešu etalons. Skaistuma etalons, tīrības etalons.

Un visās tajās filmās viņa bija tik skaista, tik tīra, tik cēla un, protams, visi gribēja līdzināties. Es savā bērnībā un pēc tam arī, būdama jauna aktrise, jo mēs jau tomēr aktierus tajā laikā dievinājām. Sevišķi lielos aktierus. Vija Artmane bija tāda Latvijas saule, tad iznāca vēl "Teātris". Mīlējām, man liekas, visi, ne tikai dziļā Krievijā. Nu, jā, tas bija tāds sievietes etalons.

Kristīne jau ir jebkuram sievietes etalons. Un tāda bija arī Vija Artmane, kura atbilda tam visam. Ar savu skaistumu, ar to, kāda viņa izskatījās, ar savu būtību.

Labi, labi bērni, sēdiet, sēdiet!

- Un dzīvē, kad jūs viņu pirmo reizi ieraudzījāt?

- Dzīvē es viņu pirmo reizi ieraudzīju vienkārši no malas, jo viņa, būdama augstā amatā, vienmēr brauca Teātra savienībā žūrēt visas izrādes un arī Liepājas teātra izrādes. Sēdēja komisijās un tad bija arī reize, kad viņa man pienāca klāt, es atceros, ar Artūru Dimiteru.

Tajā laikā, kad es mācījos studijā, bija jauns un traks viņas dēls Kaspars, kurš spēlēja ģitāru un draudzējās ar maniem kursa biedriem. Atceros vienu reizi, kad viņš uzaicināja visus kursa biedrus pie viņa viesnīcā, jo Vijai Artmanei bija kaut kāds kino vakars. Viņa uzstājās, viņš teica – mamma nebūs mājās, mēs varam tajā numuriņā vienkārši klausīties viņa dziesmas un mazliet tā pasvinēt. Tad es atceros, ka mēs visi bijām uz grīdas un pa visām malām, mamma jau tik ātri nebūs. Pēkšņi atvērās durvis, mēs visi sastingstam,

ienāk Vija Artmane ar milzīgu ziedu klēpi, un tagad domājam - tā, mūs visus tagad dzīs prom, ko mēs esam sadarījuši, pielāčojuši. Viņa teica – labi, labi bērni, sēdiet, sēdiet. Es jūs netraucēšu, un pazuda otrajā istabā.

Bet mēs tā lēni jau gājām prom. Tā bija tāda reize, ka tas elks ienāk un mēs visi pārbīstamies, un viņa kā mamma saka – bērniņi, bērniņi, nekas, nekas, turpiniet. Tas bija no tādas sadzīves reizes, kad es redzēju Artmani tik tuvu.

- Toreiz viņa vēl bija tajā krāšņumā visā.

- Viņa bija tajā krāšņumā, skaistumā un ziedu laikā. Viņai bija jubileja. Vai 50.gadu jubileja, kad tika uzņemtas filmas par viņu, tad bija tas "Teātris", un tad viņai bija tie radošie vakari. Laikam tā bija tā reize. Nu, jā, un tad viņa vienmēr bija jaunajiem aktieriem tāda virsaktrise, kura vērtē mūsu darbu. Mums bija pietāte pret Artmani. Tajā laikā vispār aktieri – gan Radziņa, gan Pāvuls un Pūcītis – bija tādā dieva statusā.

- Es esmu dzirdējusi, ka Vija Artmane arī ļoti tieši teica, ja viņai kaut kas nepatika, tad viņa to teica. Tad, kad jūs nezinājāt, ka kļūsiet par viņas partneri un tā, vai jūs dzirdējāt kaut kādu kritiku? Vai jums bija sajūta, ka Artmane var pateikt visu, nu, būt skarba tajā žūrijā.

- To jau mēs nezinājām, ko viņa tur runāja tajā žūrijā, bet to vienu reizi, kad viņa pienāca. Vai tas bija tas laiks, kad es Vaideloti spēlēju, ka viņa pienāca ar savu vīru, ar Artūru Dimiteru, ka viņa gribēja man pateikt kaut ko labu. Tā bija tā reize. Tā kā lielu kritiku es nedzirdēju, ka viņa teica kaut kur, bet to, ka viņa bija visās tajās komisijās, to mēs zinājām. Viņa vērtēja kā aktrise. Tas varbūt ir savādāk.

Elkam, saulei un dievam blakus

- Kā liktenis tā sabīdīja, ka jūs sākat strādāt Dailes teātrī. Tā noteikti nebija jūsu izvēle, ka jūsu garderobe būs jādala ar Viju Artmani.

- Nu, jā, tie bija tie grūtie laiki, 1992., 1993.gads, kad vispār bija pārmaiņas. Bija brīva Latvija, aktieriem ļoti mazas algas un mājām mainījās saimnieki. Bija vispār ļoti spiedīgi apstākļi, un visi aktieri tika nolīdzināti vienā līmenī bez nekādiem statusiem.

Vai tu esi nopelniem bagātais vai tautas mākslinieks – visiem bija vienādas alga, visiem bija grūtības.

Un tādā grūtību laikā es taisni ienācu šajā teātrī. (..) Tajā grūtajā laikā tiešām nebija naudas, bezmaz vai arī lomas. Es satiku Kārli Auškāpu vienā radio iestudējumā, un viņš man tā apjautājās, kā man iet, jo mēs bijām pie Rolanda Kalniņa kopā filmējušies filmā "Ja mēs visu to pārcietīsim". Mēs tā sadraudzējāmies, un es teicu – diez ko neiet. Un tad viņš mani uzaicināja Ibsena izrādē "Kad mēs, mirušie, mostamies", un man vajadzēja kaut kādu grimētavu, kaut kādu ģērbtuvi. Viņš pateica, lai man ierāda vietu blakus Vijai Artmanei.

Es, protams, biju lielās šausmās – sēdēt elkam, saulei un dievam blakus! Tā jau es jutos ļoti nebrīvi, ka esmu pārnākusi no sveša teātra citā trupā, un vēl blakus Artmanei, es sapratu, ka cauri ar mani ir. Nu, un tad atvērās durvis, un Artmane mani sagaidīja tā ļoti mīļi un ļoti vienkārši.

Ierādīja man savu vietiņu. Tā mēs kopā tur dzīvojām, bet tā īstā saikne radās, kad mēs sākām kopā spēlēt. Tas darbs mūs saveda kopā ar tādām sarunām, ar tādu sadzīvi, ka viņa atklājās. Es sapratu, ka tajā grūtajā periodā arī Artmanei šeit nebija viegli, jo viņai bija ļoti daudz pretinieku un noliedzēju, un viņa bija samērā vientuļa.

Darbs mūs satuvināja

- Es neienācu kā jauna aktrisīte, es ienācu kā pilntiesīga kolēģe, ko viņa arī ļoti labi zināja, skatoties izrādes, un tieši tas darbs mūs saveda kopā. Un pirmais darbs bija, ka es spēlēju Džuljetu un Artmane spēlēja aukli, un, zinot kā Artmane pati ir kādreiz spēlējusi Džuljetu, tas mūs ļoti satuvināja, bet viņa nevienu reizi nav mācījusi, kā man Džuljeta jāspēlē.

Varbūt dažas vecākas aktrises tā darīja un padomāja, bet viņa nekad neiejaucās manā darbā.

Es redzēju, kā viņa spēlēja aukli. Artmane bija tādā briedumā, ka viņa nebaidījās ne no kā, jo viņa bija tik patiesa, ka viņa nebaidījās sevi pierādīt.

Viņai bija tāda dzīves gudrība, tāds viedums.

Tāda zema balss un pamatīga. Tajā laikā viņa spēlēja savas labākas lomas, kas viņai bija. Es sapratu, ka tā ir pavisam cita Vija Artmane nekā Kristīne vai Liene, vai filmās. Ar to bagāžu viņa dabūja tādu krepti, tādu pamatīgu zemes spēku. Tā viņa spēlēja to aukli.

Cīņa, ko skatītāji nemanīja un neredzēja

- Tad es redzēju, kā viņa cīnās ar Hariju Liepiņu, es sapratu, kādas ir tās iekšējās attiecības.

Kā viņi meta tās replikas mēģinājumos viens pret otru, es sapratu, ka te notiek arī kaut kāda iekšējā cīņa.

Sapratu, ka viņiem bija kaut kas jau no jaunības laikiem, ka viņi viens otru bezmaz nevar ieredzēt. Tāpat bija ar Eduardu Pāvulu. Ar tiem partneriem viņai bija samērā… Tas bija tikai aizkulisēs, bet uz skatuves jāspēlē mīlu. Cik es sapratu, jaunībā, ka arī ar Eduardu Pāvulu, kad viņš bija Romeo un viņa Džuljeta, tajā laikā viņa man vienkārši mazliet stāstīja par to periodu, kā viņi iestudēja, ka, arī spēlējot uz skatuves kaut vai aukli, un Harijs Liepiņš bija mans tēvs, ka tur notika iekšējās cīņas, ko tikai viņa saprata, ko skatītāji varbūt nemanīja un neredzēja. Bet tad es sapratu, ka tās attiecības ar partneriem un kolēģiem nemaz nav tik vienkāršas. Tas viss aizgāja tādā kā šampanietī, vilnī par Romeo un Džuljetu.

Salauzt Artmani

- Grūtākais periods Artmanei bija, kad ienāca teātrī Gruzdovs un iestudēja “Terēzu Rakēnu”, jo viņš prasīja no viņas pēkšņi tādu nevarību, tādu rūpju pārņemtu māmiņu, kas rūpējās par savu dēlu, kas trīcošām rokām krāmē mantiņas. Un viņa nevarēja to tēlu tā pieņemt. Viņa pateica – nē, nē, nē, režisors pilnīgi šķērsām to lomu veido, un viņa to nepieņem. Gruzdovs arī ar ļoti lielu pietāti bija pret Viju Artmani, viņai bija no viņa pat bail, bet viņš mēģināja kaut kā apiet un piespiest viņu, lai panāktu to, ko viņš pats vēlās tajā izrādē. Un tad viņš mēģināja caur mani, jo viņš visus mūs mocīja gan mani, gan [Ģirtu] Ķesteri. Mēs visi rūpīgi strādājām.

Viņš gribēja nojaukt no mums to, ko mēs jebkad esam darījuši un mācējuši. Mēs ar Ģirtu, varbūt viņam sanāca tā vieglāk, bijām tādi tomēr zaļi un kompleksaini. Ar Viju tā nebija, viņa ļoti pretojās un pat gribēja atteikties no lomas, un nāca raudādama ģērbtuvē – ko viņš no manis grib, es nesaprotu. Un es negribu to lomu tā spēlēt, un es vispār neko negribu. Un tā tas vilkās līdz pat pirmizrādei, man liekas, jo

viņa darīja, ko viņš gribēja, tā kā skolniece, bet visu laiku bija apakšā protests, tas nav pareizi, es esmu smieklīga, es esmu nevarīga.

Un ar tādu ļoti lielu spītību, tā kā bērns – labi, ja vajag, es to izdarīšu, bet patiesībā es tam nepiekrītu. Un pēc tam kritika viņu tik ļoti noslavēja, ka Artmane ir atvērusies pavisam citā kvalitātē, un otrajā cēlienā viņa vispār spēlēja bez neviena vārda, bija paralizēta, tikai ar acīm.

Tas bija ģeniāli, un tad viņa pieņēma to, ko Gruzdovs bija viņai devis. Viņa saprata, ka, jā, tas bija tā vērts, bet brīžiem man bija viņas ļoti žēl, man bija pašai sevi žēl, jo man arī ļoti grūti gāja. Kā tam Gruzdovam tomēr izdevās Artmani salauzt, lai viņa izmainās un tomēr pakļaujas viņam, tā bija liela cīņa un liela uzvara pēc tam.

- Viņa pēc tā bija apmierināta?

- Viņa bija apmierināta, jo visi beigās pateica, ka tas bija ģeniāli, bet visu mēģinājumu procesu mēs nervu zāles dzērām un daudzas naktis runājām, es daudzas naktis bezmaz vai pavadīju viņu līdz mājām, un sēdējām pēc mēģinājuma līdz diviem naktī un runājām par dzīvi.

Būtu bagāta, ja aizbrauktu uz Krieviju

- Tajā laikā, arī tajā grūtajā periodā viņa man arī ļoti uzticējās, jo mēs bijām bēdu māsas. Viņa man sāka stāstīt par jaunību, kā viņai gāja, kad viņa filmējās Krievijā, un kā ar partneriem viņai gāja, un visādus notikumus, tad mēs raudājām un smējāmies, tad viņa man rādīja vēstuli no dziļas Krievijas, kas bija adresēta Vijai Artmanei un viņas vīram Gunāram Cilinskim. Krievija viņus bija salaulājusi, un bija ļoti daudz tās vēstules tieši no Krievijas.

Taisni “Terēzas Rakēnas” laikā viņai bija radošais vakars Sanktpēterburgā, un viņa izvēlējās fragmentus no “Terēzas Rakēnas”, jo viņa tomēr saprata, ka tā ir viņas loma. Tad mēs redzējām, kā Krievija viņu uzņem un mīl. Mēs braucām uz Krieviju, viņai bija personīgā kupeja, pat ne kupeja, viņai bija milzīgs vagons, pats pēdējais. Mēs tur bijām kaut kādās kupejās. Aizbraucām uz Pēterburgu, un uz perona mūs sagaidīja pūtēju kara orķestris. Tad mūs aizveda uz viesnīcu, bet viņai bija atsevišķi kaut kāda viesnīca, un pēc tam bija uzņemšanas un pieņemšanas, vēstniecības...

Tad, kad bija izrāde, kur mēs rādījām fragmentus, bija fragmenti arī no filmām, tad tur bija grozu grozi no ziediem... vārdu sakot, mēs sapratām, ka viņu dievina kā latviešu sauli, kā visas Krievijas sauli. Tad mūs uzaicināja uz kuģīti un veda pa upi, pa kanāliem, un Vija arī tur bija. Tad Vija stāstīja, ka viņai ir māja. Pateikts, ka viņai tur, tajā upes krastā, viena māja būs viņas, ka viņai nopirks māju un viņai būs milzīga alga, lai tikai viņa pārceļas uz Krieviju. Tai vakarā tur bija ļoti daudz piedāvājumu. Vārdu sakot,

viņa teica – es būtu bagāta, ja es aizbrauktu uz Pēterburgu, un miljonāri apkārt un krievu tauta. Viņa teica – nē, es tomēr gribu savā Latvijā, kur viņai bija saimnieku māja bez apkures,

no kurienes viņa nāca pārsalusi, kur viņai noslēdza ūdeni, un beigās viņai bija jāatvadās no tā dzīvokļa, un viņa dzīvoja Murjāņos. Bet to mēs piedzīvojām, ka Artmani tur nēsā uz rokām, un līdz ar to mēs viņu novērtējām vēl vairāk. Mēs sapratām, ar ko mēs esam šeit kopā.

- Jā, bet tomēr, vai Artmanei pašai patika visa tā pielūgsme? Kā viņa to uztvēra?

- Viņa noteikti bija priecīga, bet es atceros, ka mēs braucām atpakaļ un viņa arī tajā viesnīcā teica – es tā gribu viesnīcā kopā ar jums, es negribu, ka man vienai pašai ir luksus numuri, es negribu, lai man vienai pašai ir tas vagons, un tad mēs pa nakti gājām pie viņas ciemos. Viņa bija tik ļoti laimīga, jo viņai tai vagonā bija milzīgas puķes un grozi, un viņa saka – paldies, ka jūs, bērniņi, atnācāt, ka es esmu kopā ar jums. Ka viņai tas likās par daudz, ka tas viņai bija apgrūtinoši, kā slogs, bet, protams, ka patīkami viņai tas bija, taču viņa gribēja būt kā mēs visi tajā braucienā.

- Latvijā viņa bija savā veidā jau zaudējusi to savu statusu? Dīvas statusu. Un Krievijā vēl nē?

- Krievijā vispār ir tāds latviešu aktieru kults. Man liekas Lilitu Ozoliņu arī tur visi dievina un pat Mirdzu Martinsoni ar savu “Mirāžu”. Viņi Viju Artmani kaut kā tikai no “Dzimtas asinīm” iemīlēja. Es domāju, ka te jau bija tie laiki, kad kaut kādā veidā ar brīvo Latviju aktiera elkdievība tā kā sabruka, nāca vietā citi aktieri, un varbūt arī pazuda tas statuss, jo Artmane tomēr bija savā laikā visādās padomēs un komisijās.

Tā visa vairs nebija, un viņa bija vienkārši Dailes teātra aktrise. Nāca vietā vidējā paaudze, nāca vietā jaunā paaudze, un ļoti daudzi, kas toreiz nevarēja kritisku kaut ko pateikt, tajos padomju laikos, pēc tam viņi varēja atļauties gan publiski, gan intervijās, gan presē. Un Artmanei tas ļoti sāpēja.

Sāpināta līdz asarām

- Cilvēki to darīja?

- Darīja. Es jau neko nezināju, kas te notiek un kādas tās attiecības ir, bet tad es sapratu, ka viņu ir ļoti daudz sāpinājuši, un līdz asarām, ka viņa raudāja. Viņa bija ļoti vientuļa šajā teātrī, es sapratu. Vienmēr teātros ir tādi bariņi, tādas kliķes, tādi maziņi kolektīvi, kas savā starpā draudzējās un savā starpā arī gan ārpus teātra, gan teātrī, bet Vija bija viena. Jo nenāca neviens kolēģis. Vai viņa nepielaida sev klāt, es nezinu, vai no viņas baidījās, jo tā aprunāšana bija. Un man tas tik ļoti sāpēja, ka tādas lietas notiek, jo es redzēju, kā Vijai tas sāp.

- Nu, bet teiksim, ko jūs šajā gadījumā saprotat ar aprunāšanu? Viņi teica kaut kādu nepatiesību?

- Nē, nu daudzi jau domāja, ka tikai caur partiju var iegūt tādu slavu un atzinību, bet, cik es zinu, tad Artmane caur partiju un caur visām padomēm viņa tik daudz cilvēkiem, aktieriem izcīnījusi dzīvokļus, un pēc tam tie cilvēki, kuriem viņa ir palīdzējusi, viņu nomelnoja. Tas viņai sāpēja visvairāk.

- Kāpēc viņi tā darīja? Es, piemēram, nenomelnoju cilvēkus, kuri man ir palīdzējuši.

- Tāpēc, ka cilvēki laikam tādi ir. Tāpēc, ka ir arī ļoti liela skaudība.

Pēkšņi Artmane kļuva nevarīga kā Rakēna māmiņa

- Nu, labklājību jau viņa ar savā veidā zaudēja.

- Artmanei tas tiešām nācās ļoti grūti, jo viņai bija ļoti skaists dzīvoklis, un, kad radās saimnieks, ka viņai vajadzēja pārcelties uz Murjāņiem, viņai Rīgā pat nebija, kur palikt. Tad viņa braukāja no Murjāņiem uz izrādi un atpakaļ, un tas sabendēja viņas veselību. Arī problēmas ģimenē ar bērniem, un tad es atceros, kā viņa mazo Bertu, mazmeitiņu, vadāja uz Murjāņiem un šeit uz skolu atpakaļ.

Viņa ļoti gādāja par savu ģimeni, un viņai ļoti sāpēja ģimenē, ja kaut kas negāja, un tā viņa pamazām sabendēja savu veselību.

Tad viņa man stāstīja visādus grūtus mirkļus, kā viņai ir bijis ar ģimeni un ka viņai bija tas pirmais insults, un tad viņai radās problēmas ar atmiņu, ar runu, un tad viņa ļoti smagi to pārdzīvoja, jo pēkšņi no tādas lielas varēšanas, kā es teicu, tajā vecumā viņa bija varīga un tas talants nāca pa porām ārā, viņa bija tik vitāla, ka pēkšņi viņa kļuva kā Rakēna māmiņa, tāda nevarīga. Es to piedzīvoju, jo bija izrāde par Zentu Mauriņu – “Sirdij ir spārni”, taisīja Ģirts Nagainis, un tajā izrādē bija trīs Mauriņas, vecā Mauriņa bija Artmane, es biju vidējā Mauriņa un Vita Vārpiņa bija jaunā Mauriņa. Mēs visas trīs bijām vienlaicīgi uz skatuves. Vijai bija visgrūtākais uzdevums, jo viņai bija jāstāsta viss tā kā no malas, kā tas ir bijis. Tad mēs tikai spēlējām Zentas Mauriņas dzīves momentus. Un viņai tie teksti bija ļoti grūti un ļoti daudz. Viņai nebija tāda kontakta ar nevienu partneri, viņai bija vienai jārunā.

Viņa sāka aizmirst tekstu, un uz skatuves viņa to neizrādīja, nevienam neizrādīja, bet tad, kad viņa atnāca no izrādes un mēs sēdējām, tad es redzēju, cik ļoti tas viņai sāp,

viņa teica – vai, Indriņ, Indriņ man ir tik grūti, un es atkal tur pārteicos, un es atkal tur, tāpēc, ka viņa vienmēr gribēja būt ļoti perfekta. Un viņa bija arī profesionāli perfekta, un tādam cilvēkam ļoti sāp, ja ir kāda maza kļūme, un viņai arī bija grūti paiet, tad viņa dzēra visādas drapes.

Kad bija pilnīgi sabrukusi ģērbtuvē, tad viņa ierāva tās drapes, tad viņa noskurinājās un tad ļoti staltu muguru izgāja ārā no ģērbtuves, lai neviens to neredz, un to neredzēja neviens kolēģis, neviens skatītājs, un tad, kad viņai sāka zust atmiņa, viņa ļoti to pārdzīvoja, un principā no teātra neviens viņu neizdzina.

Viņa gribēja izstāstīt kādam visu savu dzīvi

- Viņa pati saprata, ka viņai vajag iet prom, jo tajā laikā vēl bija tā, ja strādā, tad nevar saņemt pensiju. Līdz ar to viņa saprata, ka viņa labāk brauks uz izrādēm un saņems pensiju, nevis pārdzīvos šeit, ka viņa nav tik perfekta kā viņa varētu būt, nav tik profesionāla un vesela. Tad viņa izdomāja, ka gribētu tomēr iet prom no teātra. Auškāps nākošajā sezonā bija iecerējis viņai kaut kādu skaistu lomu, un viņa teica, ka atpūtīsies, un tā viņa aizbrauca uz saviem Murjāņiem.

Tad mēs braucām pie viņas ciemos, jo negribējām viņu atstāt vienu. It īpaši “Terēzas Rakēnas” ansamblis ar Gruzdovu priekšgalā.

Kad mēs viņu apciemojām, viņa bija ļoti priecīga, mūs satika un vadāja pa savu dārzu, kur viņa bija fiziski strādājusi un ravējusi. Ar visu savu slimību uz ceļiem katru puķīti.

Viņa nevilka darba cimdus, viņa teica, ka viņai patīk tā zeme, un tad es atceros, ka viņa atnāca uz teātri. "Kādas man sastrādātas rokas, Indra, bet tad es ar sūkalām izmērcu, tad es uzlieku nagu laku," viņa saka. Tad viņai vienmēr bija ļoti daudz gredzeni.

"Es nekaunos no darba, es nekaunos ne no vienas krunciņas," viņa teica," man te ir krunciņas, bet es ar tām lepojos. Tāpat kā ar savām sastrādātajām rokām."

Tad viņa teica – aktrisei vienmēr rokas ir jānogrimē, aktrisei vienmēr kakls ir jānogrimē. Viņa visu to man mācīja, ko varbūt jaunieši nemaz nezina. Viņa teica – pirmais nodod rokas. Tad viņa vienmēr to ievēroja. Nu, jā, un tad es ari braucu pie viņas ciemos vasarās ar Ievu Pļavnieci, jo mēs draudzējāmies. Tad mēs jautājām, ko viņai aizvest, viņa teica – atvediet man dzīvu karpu, tad mēs gājām uz tirgu un vedām viņai dzīvu karpu. Mēs viņu iztīrījām, bet viņa cepa vienmēr pati

un, cepot to karpu, viņa mums stāstīja par dzīvi, par Hariju Liepiņu, par Eduardu Pāvulu, par visām filmēšanas dienām.

Viņai ļoti patika stāstīt, it sevišķi beigās, un atcerēties. Es atceros, ka grimētavā viņa nepārtraukti stāstīja, stāstīja, es viena pati biju izgājusi ārā koridorā, viņa pat nepamana un stāsta. Tas bija tik ļoti interesanti, un

viņa gribēja izstāstīt kādam visu savu dzīvi.

- Bet viņa stāstīja tikai labo?

- Beigās – jā. Tie grūtie brīži bija kaut kad, kad mēs spēlējām “Terēzu Rakēnu” un kad es nesen ienācu teātrī, ka viņa man atklāja, ka viņai sāp, bet pēc tam  – jā. Viņa atcerējās arī no visiem pāridarītājiem to labo, to amizanto un to dzīvi. Bet viņai gribējās to visu tā kā izstāstīt un atcerēties. Varbūt uz vecumu tā jebkuram ir, bet no Artmanes mutes tas bija ļoti interesanti. Man it sevišķi, jo viņai arī man liekas nebija, ar ko parunāt. Viņai nebija mājās ar ko parunāt, un viņai nebija arī kolēģu ar ko parunāt, bet tā mēs varējām izrunāties, un viņa mani kaut kādā veidā uzskatīja par savu meitu, jo mēs bijām vienā vecumā ar Kasparu, un viņai bija mazmeitiņa un man bija dēliņš Bertas vecumā, kurš nāca.

Nu, jā, viņa uzņēmās man tādu mātes lomu un rūpējās, un nesa puķīti. Viņa gāja uz tirgu, pirka divas puķes, neskatoties uz to, ka skatītāji nes puķes. Viņa gribēja pati sev to skaisto rozi kristāla vāzē. Un tad, kad es parādījos, viņa pirka divas rozes. Vienu man un vienu viņai. Un tad kādu konfektīti vienmēr nolika.

Jā, viņa bija tāds rūpīgs cilvēks, jo arī pirms manis viņa paņēma Leldi Vikmani savā ģērbtuvē, jo meitenes tur bija sanaidojušās ar viņu. Viņa paņēma tā kā pabērnu un pateica, jo tā bija viena viņas ģērbtuve tikai viņai, un tad pie tās Leldes Vikmanes galda es pēc tam piesēdos. Nu, arī es redzēju, kā viņa rūpējās par saviem bērniem. Kā viņa rūpējās par Bertu, viņa par visu maksāja, par visu gādāja, vārīja, lāpīja, adīja, un viņa bija tāda ļoti atbildīga pret savu ģimeni.

Kažoks man ir, bet naudiņa, ko tev iedot, man nav

- Un staigāja baltos mēteļos joprojām?

- Viņa arī nabadzīgajos laikos vienmēr prata sevi noformēt. Viņai vienmēr bija vai nu kāda brošiņa, kāds lakatiņš, lūpu krāsa vienmēr uzkrāsota, un tad viņai bija tāds kažoks, kas viņai bija simtgadīgs no krievu laikiem, bet ļoti labs. Viņa man stāstīja, ka viņa iet pa ielu savā kažokā un viens bomzis viņai prasa naudu. Bet tai Vijai pašai tai laikā nebija tā nauda, un tad viņa teica, ka viņa nedos viņam. Tad viņš uzklupa viņai, ka viņai tāds kažoks un kā viņa kā Vija Artmane var būt tik skopa. Tad Vija viņam ir teikusi,

jā, kažoks man ir, bet naudiņa, ko tev iedot, man nav. To jau vienkāršais cilvēks nesaprata.

Tad viņa man stāstīja, ka pie mājas gribēja iznest miskastes maisu, tad kāda sieviete ieraudzīja un teica – Vijas kundze, jūs taču nedrīkstat miskasti iznest ar savām rokām, izrāva to maisiņ ārā, nu, likās, kā Latvijas saule nesīs miskasti… Jā, viņa mācēja ne no kā sevi noformēt, ka likās, viņai ir ļoti daudz naudas, jo viņai bija laba gaumes izjūta attiecībā uz sevi, arī mati, tad tāda sprādze, tādas kā bantītes.

Viņa ļoti mācēja sevi nest, viņa nekad negāja tā ikdienišķi pa ielu.

- Jūs jau pieminējāt, kad jūs ienācāt, bija tā pretestība no kolektīva puses. Vai jums kādreiz ienāca prātā jautājums – kas viņiem ir pret viņu? Kāpēc? Vai tad bez iemesla tas notiek? Ka cilvēki kaut kādā veidā… tikai tāpēc, ka viņi nav Vija Artmane…

- Nē, tas ir saistīts arī ar politiku, partiju. Tas viss bija saistīts ar to, bet varbūt arī partneru, kolēģu skaudība pret to, ka varbūt… Tas ir visos teātros, ka viņai bija tā loma. Blakus tikpat talantīga aktrise nebija. Un to visu norakstīja uz partiju un valdību un kaut ko tādu. Bet tie bija tādi laiki, kad viņai vajadzēja tautas tērpā iet maija parādē un vajadzēja Kremlī skaitīt dzejoļus. Nu, tie bija tādi laiki.

Artmane nebija aizmirsta

- Bet tā, jā, pēdējā posmā teātris viņu atbalstīja? Viņa vēl bija Jaunajā Rīgas teātrī…

- Teātris viņu atbalstīja kā jebkuru citu aktrisi - senioru, jā… un arī tajā laikā viņa nebija aizmirsta, kad viņa bija ļoti slima, un tad pie viņas brauca un rūpējās par viņu. Es domāju, ka tādā ziņā teātris nebija viņu aizmirsis, jo viņu tomēr ļoti, ļoti mīlēja, neskatoties uz to, ka viņai bija ļoti, ļoti daudz arī tie ienaidnieki.

- Viņai bija maz draugu un tomēr ļoti noturīgi ienaidnieki

- Taisni tad ar tiem ienaidniekiem vajadzētu runāt, lai viņi tad izstāta savu lielo sāpi…

- Nu, jā, tā ir un tajā pēdējā posmā jūs arī braucāt pie viņas?

- Jā, mēs braucām, es jau stāstīju, ka mēs braucām ar “Terēzes Rakēnas” ansambli, ar Ievu Pļavnieci mēs tādu rūpi bijām paņēmušas. Viņa bija ļoti, ļoti priecīga, ka pie viņas atbrauca, jo pie viņas tiešām bija ļoti vientuļi, un darbu bija daudz, un viņa strādāja, vienalga, cik veca būdama, tad viņa man stāstīja, ka kādreiz ir tādās vecās drēbēs ravējusi uz ceļiem, un iebrauc kaut kāda krievu televīzija un prasa Viju Artmani, un viņa saka – nav mājās, jo viņa negribēja, lai viņu tādu redz.

- Bet viņa vispār kautrējās būt veca?

- Es domāju, ka nē, jo viņa pat tad, kad nebija teātrī regulāri brauca uz izrādēm, it sevišķi, kur es spēlēju. Viņa brauca skatīties. Tad viņa man klauvēja pie grimētavas durvīm un saka – vai drīkst ienākt. Es saku – Vija tā taču ir jūsu vieta, jūsu grimētava, tās ir jūsu mājas, viņa bezmaz vai saka, bet es traucēšu tevi, Indriņ, ir tāda loma. Jūs te taču varat dzīvot un netraucēsiet. Un arī tad, kad vienu laiku viņai bija samērā slikti, viņa nekur nebrauca, un man bija 50 gadu jubileja, un režisors Gruzdovs veidoja šo jubileju, mēs runājām, ka noteikti vajag uzaicināt Artmani. Un mēs aizbraucām ar mašīnu viņai pakaļ un atvedām. Tad jau viņa nebija rādījusies ilgi publikai. Es atceros, ka tajā laikā bija visādas privātās ziņas, "Vakara Ziņas".

Kad viņi ieraudzīja zālē Viju Artmani sēžam, tad visi metās kā paparaci viņai virsū, jo beidzot ir ieraudzījuši Viju Artmani, ka tomēr viņa ir tāda ar štociņu, kā Baltā māmiņa, un visi gribēja iemūžināt to pēdējo mirkli.

Tas man bija ļoti sāpīgi, kā viņi visi metās viņai virsū, bet viņa ar visu savu slimību atbrauca un tad arī pasēdēja. Pēc tam mēs viņu vedām uz taksi, un tad no tās svinību zāles es un vēl daži aktieri viņu pavadījām aiz rokas. Viņa tā lēni, lēni gāja, apstājās un runāja, un stāstīja par partneriem, par to partneri, es kaut kā atceros atkal par Hariju Liepiņu, un pagāja solīti un atkal.

Tā mēs gājām kādu stundu līdz tam taksim caur teātri. Man tad bija pilnīgi tāda sajūta, ka viņa atvadās no teātra. Tā bija pēdējā reize, kad viņa izgāja no šī teātra, bet man kaut kā likās, ka viņa gribēja ar acīm pārskriet pāri šim teātrim, vēl un vēl…

Viņa aizbrauca, un tad viņa saslima un vairs necēlās. Bet, nu, laikam tā viņai bija izdevība līdz ar to kaut kādā veidā atvadīties no šī teātra.