Psihoterapeite par vardarbības pārtraukšanu: klusēšana nav piekrišana

Pētījumi demonstrē, ka pasaulē aptuveni 27% sieviešu 15–29 gadu vecumā, kuras jebkad bijušas partnerattiecībās, ir piedzīvojušas fizisku vai seksuālu vardarbību. Latvijā teju katra trešā sieviete ir pieredzējusi seksuālu, fizisku vai psiholoģisku varmācību. Policijā vēršas tikai katra ceturtā sieviete. Seksuāla un fiziska vardarbība vairāk skar sievietes, taču vīrieši biežāk piedzīvo emocionālu varmācību.

Statistiski no seksuālas aizskaršanas darbavietā cieš divreiz vairāk sieviešu – Latvijā 2021. gadā tā ir bijusi vairāk nekā katra desmitā sieviete 18–74 gadu vecumā.

Grūti pārtraukt vardarbību, jo "vecākiem vienmēr ir taisnība"

Pārtraukt seksuālu varmācību, uzmākšanos un nepiemērotus mājienus ir sarežģīti, "jo, runājot par afektiem, iesaistītas ir trīs emocijas, kas cilvēkiem rada lielākās grūtības – kauns, vaina un bailes. Šo emociju palaidējmehānismi ir veidojušies kopš agras bērnības. Vecāki, pirmkārt, māte, vadoties pēc savas dzīves pieredzes, sāk "audzināt" bērnu pēc labākajiem morāles un tikuma kanoniem – piemēram, ar apsaukšanu, vainīgā noskaidrošanu vai ar slēptu jeb pasīvu agresiju. Tas izraisa bērnā kaunu, vainu un bailes. Vēlāk dzīvē pie jebkuras konfrontācijas attiecībās mēs jūtam šīs agrīni veidojušās izjūtas, automātiski nonākot pozīcijā, kur, iespējams, esam vainīgi, ir liels kauns un baidāmies par sekām," skaidroja ārste psihoterapeite Gunta Andžāne.

Veselība

Daktere turpināja: "Šī ģimenē iemācītā konfigurācija pārceļas uz varas pozīciju, piemēram, skolotājs–skolēns, pasniedzējs–students, priekšnieks–darbinieks. Varas pozīcija asociatīvi noliek tajā pašā situācijā, kur ir bijis vecāks un bērns. Pieaugušajam, varu turošajam objektam teorētiski vienmēr ir taisnība, jo vecāks ir tas, kurš bez nosacījuma mīl un rūpējas. Līdz ar to ir ļoti grūti izkļūt no upura vai pakļautā lomas."

Ārste uzsvēra, ka, uzkrājot pieredzi par autoritātes figūrām, kurām "vienmēr ir taisnība" un kuras ir apšaubījušas vai noliegušas bērna jūtas, veidojas grūtības pateikt "nē", jo cilvēks sāk apšaubīt savas domas, vērtības, uztveri un emocijas.

"Piemēram, praksē tas izpaužas kā frāzes "Beidz dusmoties, meitenes nedusmojas, būsi nesmuka, būs krunkaina piere, kurš tevi tādu precēs?" vai "Puikas neraud un nebaidās!". Līdz ar to, nonākot upura pozīcijā, cilvēks automātiski atdod varu un nenotic savām emocijām."

Pirmais solis – uzticēties savām emocijām

Ārste psihoterapeite aicināja uzticēties savai emocionālajai pieredzei: "Emocijas nav bez pamata. Ja ir bail, tad ir, no kā. Ja cilvēks jūtas vainīgs, tad par kaut ko. Ja ir dusmas, tad arī tām ir iemesls. Vienmēr var paļauties uz emocijām, kas liek pamest kādu situāciju. Taču, protams, var būt arī grūtības emocijas atpazīt un nosaukt tās vārdā," atzina ārste.

Pagājušā gadā publicētā lielizmēra pētījumu analīzē secināts, ka grūtības identificēt, aprakstīt un izpaust emocijas pieauguša cilvēka vecumā saistītas ar bērnībā piedzīvotu emocionālu vardarbību, atstāšanu novārtā un nolaidību, ko dēvē par nelabvēlīgām bērnības pieredzēm.

Seksuāla viktimizācija jeb nokļūšana pakļautā pozīcijā (angļu val. – victimization) ir izplatītāka sievietēm koledžas vecumā, kuras bērnībā jau piedzīvojušas vardarbību. Kādā pētījumā ar 714 universitātes vecuma sievietēm uzsvērts, ka viktimizācija raksturīgāka tām sievietēm, kurām konstatētas emociju regulācijas grūtības – ierobežotas regulācijas stratēģijas un impulsu kontroles traucējumi. Pētījuma ietvaros tika demonstrēta vinjete, kur aprakstīts iedomāts scenārijs vidusskolas burziņā, kas beidzas ar izvarošanu. Pētījuma dalībniecēm gadījums tika parādīts pakāpeniski, ļaujot iztēloties sevi attiecīgajā situācijā un nolemt, vai turpināt scenāriju vai to pamest diskomforta dēļ. Sievietes, kuras piedzīvojušas seksuālu viktimizāciju dzīves laikā, ilgāku laiku pavadīja vinjetes piedāvātajā scenārijā. Tāpat zinātniskajā literatūrā aprakstīts fenomens – iespējams, cilvēki ar salīdzinoši vājāku situācijas riska atbilstošu izvērtēšanu biežāk ir pakļauti reviktimizācijai.

Tas tikai pastiprina pārliecību, ka, piedzīvojot vardarbību, ir kritiski svarīga palīdzības saņemšana.

"Psihoterapijā ir skaidrība un stingras robežas, kas sniedz drošību, bet tā nedod burtiskās rīcības algoritmu. Mēs nesakām: "Sakiet to, kad satiksiet to cilvēku. Dariet šādi, tas jums noteikti palīdzēs." Terapija sniedz sevis atpazīšanu, cilvēks uzzina par sevi un ir spējīgs izvēlēties rīcību," skaidroja ārste. Tas sniedz autonomiju un brīvību izvēlēties, pieņemt savus lēmumus, vienlīdz nesaņemot atraidījumu vai rājienus, bet gan atbalstu, kas ir būtiski pēc izdzīvota robežu pārkāpuma.

Upura loma un trijstūri, kas izzīmējas cauri dzīvei

Ārste skaidroja, ka patoloģiski trijstūri veidojas jau agrā bērnībā aprūpētāju un bērna savstarpējā dinamikā: "Šīs sistēmas pamats rodas trīsgadnieka vecumā, kad bērns izdzīvo savu pirmo trijstūri, kur ir māte, bērns un citi jeb primāri tēvs." Tā ir apziņa, ka bez mātes šajā pasaulē ir vēl kāds, un mātei ir attiecības ar citiem, ne tikai bērnu. Tas rada augsni greizsirdībai un sāncensībai, kā arī ļauj veidot komplicētākas attiecības ar apkārtējo pasauli un pakāpeniski identificēties ar vecākiem, kā arī liek pamatu pašvērtībai. "Tātad normas variants ir agrīni veidojies trijstūris, kur ir māte–bērns–citi. Taču patoloģiskais trijstūris ir upuris–glābējs–varmāka, ko sauc par Karpmana trijstūri." Katra no lomām apraksta neefektīvu atbildi uz konfliktsituāciju. Reizēm tiek pieminētas arī citas lomas, kas papildina patoloģisko situāciju – piemēram, novērotāja pozīcija.

"Jo agrīnāk šis patoloģiskais trijstūris uzguļas normālajam trijstūrim katra personiskajā dzīvē, jo vairāk šis mehānisms tiek iestrādāts, un cilvēks, iespējams, pats nenojauš, ka savu dzīvi jau ilgstoši dzīvo patoloģiskās trijstūra attiecībās," izklāstīja ārste psihoterapeite.

Lomu maiņa vardarbības ciklā

Daktere Andžāne atgādināja: "Jāatceras, ka attiecības ir kā dzīvs organisms. Ja cilvēks iekļūst patoloģiskā trijstūrī kā upuris, nākamajās vai tajās pašās attiecībās persona var kļūt arī par glābēju vai varmāku, variējot galotnes. Lomas nav statiskas, lai arī dzīves laikā ir raksturīga fiksācija vienā no lomām vairāk nekā citās."

Skaidrojot rotāciju patoloģiskā attiecību trijstūrī, ārste uzsvēra, ka visās pozīcijās parādās kauns, vainas sajūta un bailes, kā arī pasīva vai aktīva agresija.

"Piemēram, bērns pārnāk mājās ar sliktu atzīmi. Tēvs saka: "Tu esi muļķis, tu dabūji divnieku, kas no tevis dzīvē sanāks?" Te varmāka uzbrūk upurim. Iespējams, tēvam ir kauns – ko par viņu padomās skolā? Varbūt to, ka viņš ir slikts tēvs un ģimenes galva, kas nekontrolē savu atvasi? Bērns raud. Māte iestājas kā glābēja, uzbrūkot varmākam, un saka tēvam: "Tu esi vainīgs, kā tu pats mācījies skolā uz vieniniekiem un divniekiem – ko tu tagad uzkrīti bērnam?" Tad māte paņem bērnu savā aizgādībā: "Piedod, mīļais, ka es ar tevi vakar kopā neizrēķināju matemātiku, tā ir mana vaina, ka tu dabūji tik sliktu atzīmi." Bērns saka: "Jā, tēti, mamma vainīga, viņa man nepalīdzēja!" Te ir notikusi rotācija: bērns no upura lomas pāriet uz varmākas lomu. Māte var arī iestāties varmākas pozīcijā, uzbrukt un vainot tēvu vai bērnu, vai arī saglabāt upura lomu un uzsvērt savu vainu, un tā šis cikls turpinās."

Pazīstot Karpmana trijstūra lomas jau no agras bērnības, cilvēks automātiski ieņem sev "piešķirto" pozīciju dažādās attiecībās. Ārste atzina, ka "tādā gadījumā sociāli pieņemt upura lomu liekas organiski un normāli. Bet, ja šī pozīcija rada nelabsajūtu, ja to nevēlas, tas ir pārsteidzoši un šokējoši, tad ir iespējas saprast, ieraudzīt un darīt citādāk, meklējot palīdzību. Ja cilvēks ir stabili bijis labās, veselīgās attiecībās, viņš pie pirmās situācijas, kad viņu nostāda upura lomā, rīkosies – kliegs, bļaus, sauks palīgā, ies sūdzēties. Bet tas ir cilvēks, kas nav gatavs tādai lomai – cilvēks bez šādas pieredzes. Ko var sagaidīt no cilvēka, kurš tiek automātiski ielikts patoloģiskā pozīcijā? Varbūt viņam nav prasmju, nav drosmes, nav tik ļoti vajadzīgo dusmu, kas ļauj rīkoties un aizstāvēt sevi."

Piekrišanas kultūra: zini vai mini?

Piekrišana (angļu val. – consent) partnerattiecību kontekstā ir lēmums, ko partneris individuāli pieņem par savu gan emocionālu, gan fizisku saikni ar otru, kas ir katru adaptīvu un cieņpilnu attiecību sastāvdaļa. Svarīgi, ka piekrišana notiek brīvprātīgi, informēti, bez spaidiem vai maldināšanas, turklāt piekrišanai jābūt nepārprotamai un savstarpējai. Kā arī piekrišana jebkurā laikā var mainīties – katrs no iesaistītajiem partneriem var pārdomāt un atteikties turpināt intīmas darbības.

Senāk runāts par "nē nozīmē nē" kultūru, kas ietver cieņu pret atteikumu. Taču šobrīd pasaulē vērojama virzība uz "jā nozīmē jā", kas nozīmē, ka piekrišanai jābūt apstiprinošai, entuziastiskai un tā nevar tikt automātiski pieņemta, piemēram, ja partneris klusē un nesaka "nē". Turklāt, piemēram, 2022. gadā Spānijā formulējums "jā nozīmē jā" jau iestrādāts likumdošanā.

Ārste psihoterapeite Gunta Andžāne norādīja: "Ir meitenes, kas atnāk uz terapiju un saka: "Man ir depresija, jo es esmu vienīgā klasē, kas nav pārgulējusi ar zēniem." Viņa ir nelaimīga, visi viņu apsmej, jo "tas sen jau bija jāizdara". Un pēc jautājuma: "Vai tiešām visas to ir izdarījušas?" atbilde ir: "Jā, viņas visas saka, ka ir izdarījušas." Tas ir jautājums, vai citu teiktais atbilst realitātei, jo mode to pieprasa. Ja cilvēks vēl īsti nesaprot, kas ir seksuālas attiecības, vai tas būs traumējoši un vai tiešām ir gatavība pateikt "jā", tad var nonākt upura lomā. Te vide ir piespiedusi veikt izvēli."

Psihoterapeite piebilda, ka saruna par notiekošo ir ārkārtīgi būtiska – senāk par gatavību un piekrišanu iesaistīties dažādās attiecībās runāja krietni mazāk:

"Runāt ir daudz drošāk, nekā paļauties uz intuīciju. Mēs esam sociāli, mēs esam sabiedrība. Runāšana tomēr ir veiksmīgāka, drošāka un ilgstošāka nekā klusēšana un minēšana."

Neredzēt ļaunu, nedzirdēt ļaunu, nerunāt ļaunu

Daktere Andžāne uzskatīja, ka sabiedrība mēdz vainot upurus kultūrvēsturisku aspektu dēļ: "Agrāk bieži vainoja cietušos. Tā ir kauna, vainas un baiļu kultūra, kur tika akcentēts un akceptēts varas pozīcijā esošais. Tas, kas ir lielāks, gudrāks, pieaugušais, tur varu – vecāks, skolotājs, politiķis – tam ir taisnība. Ja ir notikusi kļūda, tad vainīgs ir tas, kurš ir upura, bērna, skolēna, studenta pozīcijā. Tie ir mīti, klišejas un šabloni, kas izdzīvo sabiedrības domā. "Tevi izvaroja tāpēc, ka ir īsi svārciņi." "Tu laipni atbildēji – tāpēc tev pievērsa uzmanību." Cietušais ir vainīgs, jo viņš it kā provocē. Ja cilvēks kails gribētu pastaigāties pa Brīvības ielu, nevienam nebūtu tiesību viņu aizskart. Vai to var nosaukt par provokāciju? Jā. Bet katram pašam ir sava galva – drīkst arī nereaģēt uz provokāciju. Tā arī ir lomu maiņa, kur varmāka pārvēršas par upuri un saka: "Es jau neko! Mani izprovocēja!""

Līdz ar to atkarīgā, hierarhiski zemākā pozīcija ir tā, no kuras sabiedrība sagaida atbildību:

"Sieviete, skolēns, bērns, students ir it kā vainīgs jau iniciāli. Ja zupā ir mats, tad sieva ir vainīga, nevis vīra izkritušais mats iekrita zupas šķīvī."

"Turklāt, nonākot upura pozīcijā, skaļi lūdzot pēc palīdzības, ne vienmēr kāds atsaucas. To pacienti ir stāstījuši, ka kliedz, bļauj, pretojas, bet neviens netuvojas, nepalīdz. Kāpēc? Jo apkārtējiem ir acīmredzot sociāli sakrāta pieredze – skrienot palīgā, var izrādīties par vainīgo un nokļūt trijstūrī. Tam ir nepieciešama drosme. Tādēļ cilvēki jūtas diezgan atstumti un vientuļi sociālā vidē, ja notiek kāda ķibele. Tās ir bailes, ka nepalīdzēs," apgalvoja daktere.

Ko var darīt sabiedrība, lai mazinātu vainošanas kultūru?

"Katra viena personiskais vai grupas piemērs, kas ir noticis taisnīgi, iedod pieredzi un drosmi runāt par citām situācijām. Ja mēs par to nerunājam, tad tas nepastāv. Ja citiem ir izdevies, mums arī izdosies," aicināja daktere Andžane.

Ārste psihoterapeite uzsvēra arī kauna nozīmi, kas liek noklusēt savu pieredzi: "Tā ir pārliecība, ka "es esmu vienīgā tāda, kas piedzīvojusi vardarbību, visi pārējie ir normāli", jo neviens par to personiski nerunā. Tēma tiek pacelta, speciālisti izsakās, sižeti tiek veidoti, bet "ne jau ar mani, ar kādiem citiem tas notiek." Nav dzīvās, personificētās pieredzes, kas nodota citiem. Citi neatsaucas, kas balstās kaunā, bailēs un vainas sajūtā. "Ārprāts, ko par mani padomās, ja es izstāstīšu? Mani vispār neviens vīrietis negribēs, ar mani neveidos attiecības – tad es labāk paklusēšu. Tā ir tikai mana problēma. Ja man izdosies izveidot ilgstošas, laimīgas, dzīvotspējīgas attiecības, tad es notikušo paņemšu līdzi, un neviens neuzzinās."

Tad veidojas māņu laimes sajūta – "Īstenībā tik slikti nav, ko es te brēcu? Pasaulē ir vēl lielākas nelaimes." It kā savu sāpi un ciešanas paslauka zem tepiķa, mazinot pārdzīvotā nozīmi."

Tomēr, uzrunājot savu personisko stāstu, kas nav viegli, "tā ir veiksme, ja kāds atsaucas, atskaņo un verbalizē ciešanas, sāpes un notikumus. Tad iesaistās vēl trešais, ceturtais, kas arī pastāsta. Un tad jau ar to kaut ko var darīt – tad cilvēkiem rodas drosme. Jo drosme ir kvalitatīvas, labas dusmas, kas iedrošina uz rīcību. Bet pretējā galā ir bailes," secināja ārste Andžāne.

Ja cilvēks vēlas runāt par savu pieredzi, bet kaut kas attur, tad ārste psihoterapeite piedāvāja atcerēties:

"Joprojām ir aktīvs teiciens "runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts" ar uzsvaru, ka sudrabs ir vērtīgāks.