Pandēmijas laikā daudz runājām par strauji pieaugošo viedierīču lietošanu un to ietekmi uz bērniem un pusaudžiem, taču tagad, šķiet, šis jautājums palicis otrajā plānā, lai gan pusaudžu paradumi nav mainījušies.
"Pandēmija vispār sagrieza ar kājām gaisā visu sabiedrības attieksmi pret ekrāniem. Ja pirms pandēmijas mēs uz ekrānu skatījāmies tikai kā uz izklaides avotu bērniem un pusaudžiem, tad vienā brīdī tas kļuva par mācību vietu, par vēlamo vietu, kur pavadīt laiku," pauda Miltuze.
Profesore skaidroja, ka pandēmijas posmā laiks, ko bērni un pusaudži pavada dažādos ekrānos, izmantojot viedierīces, pat dubultojies.
"Kas ir interesanti – vairākkārt pieauga tieši izklaidējošais saturs, jo pandēmija legalizēja ekrānus, un bērni gan mācījās, gan vienlaicīgi patērēja daudz šo ekrānu savām izklaides vajadzībām. Šobrīd ir ekrānu uzvaras gājiens, un problēmas iezīmējas. Robežas šobrīd ir izplūdušas," norādīja Miltuze.
Daņiļčenko atklāja, ka, lai gan Pusaudžu resursu centrā ģimenes reti vēršas tieši šīs problēmas dēļ, sarunu gaitā ekrānā pavadītais laiks gandrīz vienmēr agrāk vai vēlāk uzpeld.
"Vecāki jūtas ļoti bezspēcīgi, un viņi principā ir atmetuši cerības, ka tur vispār var kaut ko darīt. Tas ir tas, ko mēs esam pamanījuši," atzina Daņiļčenko.
Šādās situācijās psiholoģe mēģina atgriezt vecāku fokusu uz to, ka viņu loma ģimenē tomēr paredz, ka viņi var veidot noteikumus, kas bērniem jāievēro. Ja vecāki kaut kādu iemeslu dēļ šo lomu bērnu acīs ir pazaudējuši, ir jāsaprot, kāpēc tas tā notika, un jāstrādā pie tā, lai situāciju mainītu.
"Mēs strādājam ar visu ģimeni kopumā. Mēs runājam par to, ka vecākam ir tiesības noteikt limitus. Nevar būt tā, ka bērns var lietot [viedierīces] tik, cik grib, un viņa vienīgais pienākums ir tikai mācīties. Es parasti saku: ja viņa vienīgais pienākums ir mācīties, tad arī šis vienīgais pienākums, visticamāk, pildīts netiks," norādīja Daņiļčenko.
Viens no speciālistu ieteikumiem vecākiem ir arī paskatīties pašiem uz sevi – ko pieaugušie dara, vakaros pārnākot mājās no darba. Bērniem ir jārāda piemērs, kā laiku pavadīt bez ekrāniem. Varbūt noderīgi ir palielināt arī kopīgi pavadīto laiku ģimenē. Tāpat svarīgi uzraudzīt un būt lietas kursā, ko bērns vai pusaudzis telefonā dara.
"Tas ir nepieciešams, arī par pusaudžiem runājot. Manam dēlam ir 16, un, ejot viņam garām, redzot, ka viņš ir telefonā, es paprasu viņam, ar ko viņš čato, un viņš man atbild. Es neprasu viņam atrādīt tekstu, bet es esmu lietas kursā kā vecāks par viņa aktivitātēm. Mans pienākums ir interesēties kā vecākam par to, ko viņš dara," norādīja Miltuze.
Savukārt par tehnisko palīglīdzekļu jeb dažādu aplikāciju izmantošanu kontroles nolūkos, kad vecākam ir iespējas noteikt limitus ekrāna vai konkrētu sociālo tīklu izmantošanai, kā arī redzēt, ar ko, kad un kā pusaudzis komunicē, profesore bija skeptiska.
Bērnu vecumā, jā, tas ir noderīgi, bet pusaudži lielākoties ir pietiekami advancēti, lai izdomātu un pielietotu dažādas shēmas, kā mānīties un apiet šīs sistēmas. Pat ja viņiem tas neizdodas, savstarpējās attiecībās tas īsti ne pie kā laba nenoved.
"Tas patiesībā neveicina tādu uzticēšanās pilnu atmosfēru starp vecākiem un bērniem. Es teiktu, ka tas atslēgvārds ir sarunāties ar bērnu – ar pusaudžiem arī ir iespējams sarunāties.
Protams, tas nenotiek vienā dienā, tur ir šie visi iepriekšējie vecumposmi, bet, ja izdodas nepazaudēt šo saikni ar pusaudzi, tad viņš pats pastāstīs, ko viņš tur dara tajā telefonā," pauda Miltuze.
Profesore vērtēja, ka bieži vien pārāk liels ekrāna laiks ir tiem pusaudžiem, kuriem citu pienākumu bez mācībām ģimenē īsti nav.
"Redz, mēs jau varam teikt: liec nost to ekrānu! Bet mums ir jāiedod vietā. Nu ko, viņš sēdēs un skatīsies pa logu? Ekrānā ir interesantāk nekā pa logu. Tātad te ir stāsts arī par koordinētām aktivitātēm un pienākumiem. Viņam ir jābūt vēl ko darīt bez tām mācībām un ekrāna," uzsvēra Miltuze.
Viņai piekrita arī Daņiļčenko: "Nekā labāka par sarunu mūsu attiecībām, paldies Dievam, pasaulē vēl izgudrots nav. Ar pusaudzi mēs varam runāt, un tas mērķis ir, ka viņš lēnām pats veido to paškontroli sev.
Tātad viņam ir jāizprot tas mērķis, ka nevis es kā mamma tevi gribu tikai ierobežot vai laupīt tev draugus, bet viņš lēnām kļūst par pieaugušo, un man ir svarīgi izaudzināt tādu pieaugušo, kurš pats spēj sevi kontrolēt, kurš pats domā, kurš pats spēj tikt galā ar savu dzīvi. Ja mēs viņam līdz 18 gadiem liksim aplikācijas, kas pēc konkrēta laika nogriež internetu, tad ko viņš pēc 18 darīs?"
Protams, pusaudzim ir jāseko līdzi noteikumiem, bet svarīgi saprast, ar ko noteikumi atšķiras no aizlieguma. Noteikumi tiek pieņemti, abām pusēm par tiem vienojoties, tos izdiskutējot un izrunājot abu pušu viedokļus un vēlmes.
"Tas varētu būt stāsts par to, ka, jā, re kur ir saraksts ar pienākumiem, kas ir tavi mājas pienākumi. Tu pats vari ieplānot, kad tu tos izdari, cik daudz laika tu tiem velti, bet, kamēr tas nav izdarīts, tu nevari tā brīvi skrollot to telefonu. Tas tad ir noteikums. Bet pie visiem noteikumiem arī ir svarīgi saprast, kas ir sekas, kas sekos, ja tu tos neizpildi. Noteikumi māca uzņemties atbildību," ieteica Miltuze.
Tāpat profesore uzsvēra, ka vecākiem, kas jūt, ka pašu spēkiem ar šo vai citiem jautājumiem netiek galā, nevajag baidīties lūgt palīdzību. Bieži vien ir nepieciešama viena vai pāris sarunas ar speciālistu, lai vecākos atgrieztos motivācija un viņi saprastu virzienus, kuros veidot attiecības ar savu pusaudzi.
