Nāve ir neatgriezeniska – miris organisms nevar atdzīvoties, jo notikusi dzīvības procesu jeb normālas vielmaiņas izbeigšanās tā šūnās, audos. Ja beigtais ir daudzšūnu dzīvnieks, tas citu – dzīvu – būtņu ietekmē noteikti ieiet vielu apritē (tiek sapluinīts gabalos un sāk sairt jeb noārdīties) – kļūst par dažādu saprofāgu barību.
Saprofāgi – skan sarežģīti, bet definējami vienkārši: radījumi, kas pārtiek no nedzīvām organiskām vielām. Šai kontingentā lielā mērā ietilpst arī ļoti daudzi plēsīgie dzīvnieki un visēdāji. Tie saprofāgus, kas pārtiek no beigtiem dzīvniekiem, kurus nav nobeiguši paši, būtu jāiekļauj apakškategorijā – nekrofāgi jeb līķēdāji.
Līķēdāju rosības rezultātā bojāgājušais organisms vai nu pazūd no zemes virsas, vai no tā paliek vien nožēlojamas atliekas – hitīna plēksnes vai skeleta daļas (proti, kauli), kādu laiku varbūt saglabājas arī nagi, ādas driskas, sapluinīti apmatojuma vai apspalvojuma kumšķi, matu un spalvu fragmenti.
Lielie nekrofāgi jeb prāvie, iztālēm viegli saskatāmie maitēdāji – zvēri, putni – aukstajā sezonā itin bieži ieraugāmi. Taču mazāk ir to cilvēku, kuri apjauš, ka siltajā sezonā maita kalpo par pamatbarību (vai vismaz nozīmīgu papildbarību) arī ļoti, ļoti daudzu sugu bezmugurkaulniekiem, pirmkārt, insektiem.
Zīmīgi, ka krietnam pulkam bezmugurkaulnieku sugu līķis ir ne tikai "ēdnīca", bet vienlaikus arī "bērnistaba".
Ap līķi, uz līķa siltajā sezonā var izdoties ieraudzīt rosāmies daždažādus kukaiņus: mēslu vaboles, mušas, ādgraužus, skudras, kapračvaboles, līķvaboles, spīduļus, jēlādeņus un citus, pat tauriņus. Tie ir savstarpēji barības konkurenti, kas visu laiku cits citam sagādā lielākas vai mazākas problēmas. Pilnīgi mierīgas līdzāspastāvēšanas starp viņiem parasti gan nav, bet nav arī nāvīgas saķeršanās. Ir konkurence un ar to saistītā steiga.
Dažādu sugu līķēdājas vaboles, kuras nav noskaņotas uz kopgaldu ar citiem insektiem, mēģina rīkoties tālredzīgi – cenšas beigto atradumu piesavināties, aprakt. Ja zeme izrādās par cietu, līķis jāpārvieto! Kukaiņi to stumj uz citu vietu. Dažas vaboles pamanījušās apvienot darbošanos ap līķi ar pārošanos. Lai gan ir mērķtiecīgas, ar veiklību šīs vaboles tomēr neizceļas, tāpēc spiestas kādu laiku dalīties ("galda biedru" netrūkst). Ja līķis beidzot tiek aprakts, no mātīšu tajā izdētajām oliņām pēc neilga perioda izšķiļas kāpuri.
Kad kādu beigtu radījumu siltajā sezonā vabolēm ātri aprakt neizdodas, tas drīz vien kļūst par dzīvotni un dāsnu barotni mušu kāpuriem un par barotni pašām mušām.
Toties kad kādu nelielu mironi savā aizgādībā ņem skudras, tad gan – nekādas konkurences lielākoties vairs nav. Skudru monopols! Gaišajā diennakts periodā citi nekrofāgie kukaiņi parasti neuzdrošinās pretendēt uz skudru maza izmēra atradumu.
Ticiet vai ne, bet līķēdāju statusā mēdz nonākt arī skudru sistemātiskās radinieces lapsenes, pareizāk sakot, viņu kāpuri, kas ir konsekventi gaļēdāji. Pieaugušie kukaiņi pie līķa atlido, no līķa aizlido, atkal atlido un aizlido – katra lapsene ik reizi noplosa gabalu no beigtās miesas, lai aiznestu uz savu pūzni par barību bērniem.
Siltajā sezonā svarīgi saprofāgi ir baktērijas. Jau visai drīz pēc nāves līķī dažādu baktēriju un arī citu sīkbūtņu iedarbības dēļ sākas olbaltumvielu sadalīšanās, rodas blakusprodukti, kuru ietekmē notiek pūšana. Pūšanas ātrums atkarīgs no daudziem faktoriem, nozīmīgākie ir temperatūra, mitrums.
Nereti līķis ārēji izskatās "svaigs". Tomēr pūšanas procesā radušies blakusprodukti sākuši izdalīt ar ožu uztveramas gaistošas vielas – aromātu, smaku, smaržu (sauciet, kā vēlaties!). Tāpēc – skat! – līķa virzienā jau raitā solī mērķtiecīgi iet vabole... Uz līķa nolaižas mušas...
Kur nāve, tur dzīvība. Kur dzīvība, tur nāve. Abas ciešām, ciešām saitēm saistītas.
Visi saprofāgi – patīk mums tie vai ne – ir neaizstājams ķēdes posms enerģijas apritē ekosistēmā, nozīmīgi vides sanitāri, kas nodrošina organisko vielu noārdīšanos un mineralizāciju.
Aizraujoši stāsti par dabu
