“Ar jums satikties, tas ir tāpat kā pie skursteņslauķa pieskarties,” piegājusi sasveicināties ar prezidenti, saka košajā Alsungas tautas tērpā ģērbtā suitene Ručs. Vaira Vīķe-Freiberga ir ieradusies Alsungā, lai piedalītos Starptautiskajā burdona festivālā.
Pasākuma starplaikos lieli un mazi nāk klāt prezidentei, lūdz nofotografēties, parakstīties viņas dainu grāmatās vai vienkārši vēlas pārmīt kādu vārdu.
Līdzīgas ainas redzamas jebkurā publiskā pasākumā, kuru prezidente apmeklē - vai tā būtu režisora Vara Braslas filmas pirmizrāde Kuldīgā vai svecīšu nolikšana pie Rīgas pils mūriem 11.novembrī. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Ručs viņu pielīdzina laimi nesošajam skursteņslauķim.
Tiesa, šāda attieksme pret kādu no Latvijas politiķiem ir drīzāk izņēmums nekā likumsakarība, un tas saistīts ne tikai ar prezidentes veikumu ceļā uz valsts sakārtošanu vai kādiem citiem politiskiem panākumiem.
Daudz vairāk šo attieksmi veidojis nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā īstenotais Vīķes-Freibergas plāns iedvesmot cilvēkus - pašiem noticēt savai spējai un varēšanai, ticēt Latvijai un būt lepniem par to. Tieši tā bijusi viena no pamattēmām daudzās viņas runās.
Tāpat Vīķei-Freibergai ir bijis svarīgi atbalstīt un novērtēt Latvijas sasniegumus pasaulē neatkarīgi no tā, vai tie gūti kultūrā, sportā vai kādā citā nozarē.
Iespējams, viens no lielākajiem devumiem viņas prezidentūras laikā ir Vīķes-Freibergas spēja iemiesot, ielikt vārdos cilvēku cerības un ideālus.
Viens no spilgtākajiem piemēriem tam, protams, ir 2001.gada Dziesmu svētki, kad Vīķe-Freiberga no Mežaparka estrādes skatuves aicināja visus klātesošos kopā skandēt:
“Mēs esam diženi! Mēs esam vareni!”
Šī bija viena no tām reizēm, kad prezidente rīkojās un runāja spontāni, bez iepriekš sagatavotām runām. Viņas preses sekretāre Aiva Rozenberga atminas, ka īsi pirms uzstāšanās prezidente kļuvusi ļoti koncentrēta un tas liecinājis, ka viņai padomā ir kas neordinārs.
“Dziesmu svētku gadījumā es tiešām nevarēju to paredzēt, bet es paredzēju, ka būs kaut kas teikts no sirds, no galvas, un tas būs kaut kas īpašs,” stāsta Rozenberga.
“Viņa visu laiku ir gribējusi celt to pašapziņu. Viņa arī gribēja te to celt,” par Dziesmu svētku runu saka dzejniece Māra Zālīte, kuru daudzus gadus vienojušas draudzības saites ar Vīķi-Freibergu.
Prezidente pati stāsta, ka ar šiem vārdiem gribējusi panākt, lai cilvēki notic sev: “Mistiķi saka, ka, ja cilvēki ir noskaņojušies uz vienu viļņa garumu, jo lielāks cilvēku skaits, jo tas garīgais spēks ir lielāks, un ja 30 000 jeb 35 0000 spēj vienoties ar to ideju, ka mēs esam..., nu mēs neesam kaut kādi, saprotiet, mēslu vaboles jeb sliekas, bet ka mēs esam cilvēki un tauta ar spēku un ar tradīcijām, tad tas jau kaut ko dara, saprotiet, arī Visumam nosūta signālu – ku-kū, mēs te esam!”
Baltā ragana
“Manā paaudzē viņai jau bija iesauka par balto raganu, tāpēc ka viņai ir ļoti liels spēks, viņa spēj arī, teiksim tā, zināmu misticisma spēku radīt, stāstot par dainām,” atminas Freibergu ģimenes draudzene Baiba Rubess.
Vairas stāsti par latvju dainām bērna ausīm bijuši daudz saistošāki un interesantāki, nekā no citu mutēm dzirdēti. Pašai prezidentei arī patīk koķetēt par baltās raganas tēmu:
“Nu ziniet, es domāju, ka viena vai otra situācija būtu mani uz sārta droši vien novedusi senos laikos.”
Zālīte gan uzsver – prezidente tāpat kā citi domājoši cilvēki ir iepazinusi dažādas reliģijas un garīgās prakses, ne ko pārdabisku. “Jebkurš cilvēks, kurš nav ateists vai fanātisks kādas reliģijas piekritējs, ir meklētājs,” saka dzejniece. “Kāds tur misticisms? Tas viss ir totāli pārspīlēts. Paņemiet latviešu tautas buramvārdus. Tas nav misticisms, tā ir folklora, tā ir īsta neirolingvistiskā programmēšana, un tā ir, tas nāk Vairai ar to folkloru kopā,” saka Zālīte.
Nekā īpaša vai pārdabiska Vīķei-Freibergai piedēvētajā “misticismā” tiešām nav. Latvijā nereti ar misticismu tiek saprastas tikai dažāda veida ezotēriskas prakses, taču mistikas ceļš kā garīgu vingrinājumu un pieredzes veids ir zināms visām lielākajām pasaules reliģijām.
Prezidente jau pirms vairākiem desmitiem gadu pievērsusies šī brīža modes lietai – meditācijai. Tāpat viņa meklējusi spēka vārdus dainās. “Ir garīgie vingrinājumi, kas prasa sava veida piepūli un disciplīnu, es savulaik daudzus gadus to darīju diezgan cītīgi. (..) Ja nāk kaut kāda krīze jeb kaut kāda situācija, kurā ir vajadzīga ātra reakcija un adekvāta reakcija, un uzreiz tu konstatē, ka tev ir enerģija, spēks ir uzkrāts no tās pacietīgās, pazemīgās trenēšanās,” par meditācijas ieguvumiem stāsta prezidente, uzsverot, ka cilvēkam jāspēj rast līdzsvaru starp ķermeni un garu, un pats galvenais - jābūt kontaktā pašam ar sevi.