Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei-Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās. Decembrī 120. gadskārtā pieminam arī rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Adventa laikā esejas "Sirds mozaīka".
Esejas par ciešanām un prieku. Fragmenti
Ciešanas
Mana mazā eseja par ciešanām un prieku tagadējā veidā nav sistēma, tā tikai izsaka dažas manas domas, sakrājušās garajā dzīves cīņā, kurā par spīti bezgalīgajām ciešanām, fiziskām un psihiskām, es šad tad rokā esmu turējusi balto prieka puķi, esmu manījusi pār galvu aizlidojam zelta prieka putnu, un šie prieka brīži bijuši tik skaisti, ka to dēļ bijis vērts dzīvot.
Darbs
Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama.
Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā.
Par prieku
Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās.
Prieks bez sāpju starojuma…
Dziļāko prieku pazinis tas, kas dziļi cietis.
Šopenhauers domā, ka zemes virsū nemaz nav iespējams sasniegt vairāk kā stāvokli, kurā mūs nemoka ne sāpes, ne arī cilvēka lielākais ienaidnieks – garlaicība.
Ja tas tiešām tā, tad nemaz nebūtu vērts uzņemties to ārkārtīgo piepūli, kas ieslēgta vārdā: dzīvot. Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga.
Prieka uzņemšana
Kādai jābūt cilvēka dvēselei, lai tā spētu sevī uzņemt prieku? Kādi ir prieka bagātas dzīves priekšnoteikumi, dzīves, par kuru mēs pēdējā mirklī neteiktu: velti, viss bija velti!
Labvēlība
Labvēlība ir cēla cilvēka pazīme, tā atšķir no masas, tā paceļ augsti pāri sīkdienu dūksnājam. Ja es cēlo cilvēku nostādu pretī parastajam, tad manā izpratnē cēlums jeb, lai lietotu veco latviešu vārdu, sirdsšķīstība ir neatkarīga no rases, nacionalitātes, sociālā stāvokļa un izglītības. Cēlums jeb sirdsšķīstība sakņojas cilvēka visiekšķīgākajos slāņos, tā ir bijīga un līdzcietīga cilvēka pazīme. …
Līdzsvars
Daudz sāpju cilvēkam būtu aiztaupīts, ja viņš spētu pareizi atrisināt nolīdzinājumu starp es un ārpasauli, ja pareizi novērtētu savas spējas un, sevi netaupīdams, neatlaidīgi censtos pēc reiz spraustā mērķa. Apbrīnojami daudz cilvēks spēj panest, ja cīnās par savu pārliecību, bet, ja viņam jācīnās, pildot kādu pavēli, viņu nogurdina, nomāc un demoralizē. Pašgribēta nelaime ir vieglāk panesama nekā citu uzspiestā laime.
Savrupība, klusums
Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl.
Dieva tēls
Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas.
Bagātība
Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija.
Ko nozīmē dzīvot
Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas.
Cilvēka būtība
Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara.
Tuvība
Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likuma palīdzību var kādu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu.
Draudzība
Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd.
Kas putnam ir spārni, tas cilvēkam draudzība – tā paceļ pāri zemes putekļiem.
Lai cilvēks postā neizmistu, lai pametumā nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu, Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot.
Veselība
Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.
Jo stiprāks, jo neatkarīgāks, jo dievišķīgāks cilvēka gars, jo veiksmīgāka viņa cīņa pret slimības demoralizētāju spēku.
Attiecības ar dižgariem
Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi.
Biedriskums
Biedriskumam ārkārtīga nozīme ikdienas dzīvē. Draudzība ceļ baznīcu, bet biedriskums – drošu darbnīcu. Biedriskums, kura būtība ir aktīva palīdzība tuvcilvēkiem, sakņojas labvēlība bez personīga šarma. Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos.
Draugs
Draudzība ir dāvana, ko cilvēks saņem neatkarīgi no saviem nopelniem un grēkiem. Draudzība ir jāsāk katru dienu no jauna. Ar katru saules lēktu no jauna draugs jāmīl, jāvēro, viņam jāpiedod, viņa dēļ jāveidojas, plaši jāver visi dvēseles logi, lai vējš aizpūstu vienaldzības putekļus.
Patapa
Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu.
Daiļlabais
„Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā.
Grāmatas
No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece.
Rakstīšanas prieks un spēja domāt
Ja nav sarunas partnera, nav tīksma tērzētāja, nav grāmatu, nav iespējas vēstules rakstīt un saņemt, tad vēl paliek viens no lielākajiem brīnumiem: RAKSTĪŠANAS PRIEKS. Rok zīmē visādus ķeksīšus, velk vertikālas un horizontālas svītras un no tām veido sarežģītas domu celtnes, pieejamas tūkstošiem miljonu cilvēku.
Mīlestība
Mīlestība savā pilnīgākajā izpaudumā ir draudzības šķīstīta un gaismota. Ka tāda mīlestība eksistē ne tikai dzejnieka sapņos, bet mirstīgo cilvēku sirdīs. Visos citos piedzīvojumos var jautāt: kādēļ, kāpēc? Kāda tam jēga? Vienīgi mīlot, cilvēks nejautā.