1. Iestāšanās Eiropas Savienībā
Vairai Vīķei-Freibergai stājoties prezidentes amatā, Latvijas izredzes drīzumā iestāties Eiropas Savienībā (ES) nebija spožas. Latvija bija tā dēvētajā otrajā ES kandidātvalstu grupā, kas bija atpalikusi reformu īstenošanas ziņā no tā dēvētās pirmās grupas, kurā bija Igaunija un vēl piecas valstis.
Prezidentes uzdevums bija skaidrs – mobilizēt politiķus, valsts institūcijas un ierēdņus, lai Latvija īstenotu visas nepieciešamās reformas un tā tiktu uzņemta ES kopā ar reformās spēcīgākajām dalībvalstīm.
Šo konsekvento prezidentes virzību apliecināja jau pirmais lielais solis pēc stāšanās amatā – viņa panāca, ka tiek pieņemts starptautiskiem standartiem atbilstošs valodas likums, un īsi pēc tā apstiprināšanas Saeimā 1999.gada decembrī ES sāka iestāšanās sarunas arī ar Latviju, kas vainagojās ar iestāšanos organizācijā 2004.gada 1.maijā.
2. Dalība NATO
Izvirzot iestāšanos NATO kā savu prioritāti līdzās dalībai ES, prezidente saprata, ka Ziemeļatlantijas alianses gadījumā tikpat svarīgs kā reformu veikšana ir arī lobēšanas darbs. 1999.gadā nebija skaidrs, kad būs nākamā NATO paplašināšanas kārta, kā uzņemšanai ticamākā valsts no Baltijas tika minēta Lietuva. Vīķe-Freiberga aptvēra, ka galvenās durvis, caur kurām var vest dalība NATO, ir Vašingtona, un uzsāka aktīvu lobija darbu amerikāņu pārliecināšanai par Latvijas un visas Baltijas uzņemšanu aliansē.
Uzaicinājumu iestāties NATO Latvija saņēma 2002.gada Prāgas samitā. To veicināja ne tikai bruņoto spēku reforma, valsts aizsardzības budžeta palielināšana un Vašingtonā ietekmīgo ebreju pārliecināšana par to, ka Latvija izvērtējusi sāpīgākās vēstures lappuses.
Bija mainījusies arī ģeopolitiskā situācija - pēc 2001.gada 11.septembra terora aktiem Ņujorkā ASV bija svarīgi palielināt sabiedroto tīklu, arī Krievija bija samierinājusies ar nenovēršamo Baltijas iestāšanos NATO.
3. Drošības likumi un referendums
Vīķe-Freiberga lielākoties izvēlējās pievērt acis uz tā dēvēto oligarhu mēģinājumiem nostiprināt savu politekonomisko varu. Taču prezidentūras noslēgumā arī viņas pacietības mērs bija pilns. 2007.gadā parlaments pieņēma grozījumus vairākos drošības likumos ar mērķi palielināt valdības ietekmi pār valsts specdienestiem.
Tolaik tiesībsargu uzmanības lokā bija nonākušas ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Tautas partijas dibinātāju Andri Šķēli saistītās lietas. Mediji pieļāva, ka klaji nekaunīgie grozījumi tiek virzīti šo kungu interesēs. Prezidente sūtīja likumus atpakaļ parlamentam, tas viņas iebildumus ignorēja.
Vīķe-Freiberga spēra bezprecedenta soli - apturēja likumu grozījumus un iedarbināja referenduma procedūru, paziņojot, ka nevēlas pieļaut “tā saukto oligarhu” iespaidu Latvijā.
Šī bija viena no retajām reizēm, kad viņa publiski nostājās pret Lembergu, Šķēli un līdz šim labi ieredzēto Latvijas Pirmās partijas līderi Aināru Šleseru. Vēloties mazināt referenduma nozīmīgumu, valdošā koalīcija atcēla visus likumu grozījumus, un mazās vēlētāju aktivitātes dēļ tas tika atzīts par nenotikušu.
Taču Vīķe-Freiberga ar savu soli bija panākusi galveno – valsts nākotnei bīstamie drošības likumu grozījumi bija atcelti.
4. Darbs ar nācijas pašapziņu
Līdzās lielajiem politikas uzdevumiem par vienu no saviem uzdevumiem kādreizējā psiholoģijas profesore izvirzīja darbu pie latviešu pašapziņas stiprināšanas. Viņa mudināja katram apzināties savu varēšanu, domāt par valsti un sajust līdzatbildību par tajā notiekošo. Viņa daudzkārt aicināja katram pašam sev pajautāt, ko viņš ir izdarījis Latvijas labā, un lepoties ar citu panākumiem.
Vīķe-Freiberga ieviesa nu jau tradicionālās prezidenta uzrunas tautai pie Brīvības pieminekļa, uzskatot, ka šiem ir jākļūst par visas tautas svinētiem svētkiem. Viņas 18.novembra un Jaunā gada runas kļuva par sava veida iedvesmošanas seansiem.
5. Tiesiskuma stiprināšana
Prezidentes kancelejā tika saņemts simtiem vēstuļu, kurās iedzīvotāji sūdzējās par tiesību pārkāpumiem, bet nespēja panākt savu taisnību valsts iestādēs. Taču prezidenta kancelejā saprata, ka nav nevienas institūcijas, kas šādus iespējamos tiesību pārkāpumus varētu izskatīt.
Pēc Vīķes-Freibergas ierosinājuma tika izveidots Tiesībsarga birojs, kura darbības efektivitāti gan sākumā bremzēja politiķu nevēlēšanās izvirzīt spēcīgu kandidātu.
Viņa spēra virkni soļu ar mērķi mazināt korupciju tiesās, uzlabot dzīves apstākļus cietumos, nepieļaut seksuālu diskrimināciju darba vietās un uzlabot tiesībsargājošo struktūru profesionalitāti.
6. Latvijas vēstures skaidrošana
Lai arī neviennozīmīgi ir vērtējami Vīķes-Freibergas mēģinājumi sadraudzēties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, no laika distances raugoties, pozitīvi vērtējama viņas veiktā okupācijas vēstures skaidrošanas kampaņa. Par spīti vairuma sabiedrības iebildumiem un pretēji pārējo Baltijas valstu līderu uzskatam
Vīķe-Freiberga pieņēma Putina uzaicinājumu piedalīties 2005.gada grandiozajās Uzvaras dienas svinības Maskavā. Jau krietni pirms brauciena viņa nosūtīja vēstules pasaules valstu līderiem, kurās skaidroja, ka Latvijai Otrā pasaules kara beigas nenozīmēja konflikta noslēgumu kā vairumam citu pasaules valstu, bet gan jaunas okupācijas sākumu.
To viņa skaidroja, gan tiekoties ar ārvalstu līderiem, gan intervijās ārvalstu presei, par ikoniskiem kļuva kadri, kuros prezidente redzama stāvam uz Kremļa pils mūra un intervijās pasaules telekanāliem stāstot par Krievijas okupāciju.
7. NATO samits Rīgā
Prezidente pielika lielus pūliņus, lai pārliecinātu citvalstu līderus un pašu valdību, ka Rīgā 2006.gadā jārīko NATO samits. Tā vēsturisko nozīmi stiprināja arī fakts, ka visu Ziemeļatlantijas valstu līderi pirmo reizi sapulcējās bijušās PSRS teritorijā.
Šī nebija tikai prezidentūras beigu posmā esošās Vīķes-Freibergas skaista atvadu ballīte no citvalstu līderiem, tas bija arī pierādījums tolaik vēl tikai divus gadus alianses sastāvā esošās valsts varēšanai sarīkot augsta līmeņa pasākumu stingras drošības apstākļos un Latvijas piederībai Rietumu pasaulei.
Tiesa, pagāja vēl vairāki gadi, līdz NATO, ņemot vērā attiecību pasliktināšanos ar Krieviju, radīja reālu Baltijas aizsardzības plānu.
8. Diplomāte numur 1
Pat asākie prezidentes kritiķi ir spiesti atzīt vienu – ne pirms, ne pēc Vīķes-Freibergas Latvijai nav bijis cita tik spēcīga un pārliecinoša valsts interešu pārstāvja pasaulē. Tā nebija tikai spēja jauki čalot un šarmēt citvalstu līderus.
Paralēli tai bija dzelžaina iestāšanās par savas valsts interesēm un pārliecināšana par atbalstu Latvijai izdevīgu lēmumu pieņemšanā. Neformālu Latvijas vēstnieces lomu prezidente turpina pildīt arī šodien.