Es redzu, no kā man ir bail, un eju uz turieni, jo tā, visticamāk, ir vieta, kas jāizpēta visvairāk – teicis kinorežisors Staņislavs Tokalovs. Šī gada nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nomināciju sarakstos 17 reizes lasāmi Tokalova kino darbu nosaukumi – arī pēdējā laikā lielu popularitāti sabiedrības vidū iemantojušais seriāls "Padomju džinsi".
Cerības meklējumi
Tokalovs atklāja, ka seriālu "Padomju džinsi" veidojis kā traģikomēdiju jeb "dramedy", jo vēlējies rast cerību. Seriāla scenārija rakstīšana sākās vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet sakrita ar Covid-19 pandēmijas laiku, kā arī momentu, kad Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs atgriezās Krievijā un tika apcietināts.
"Tikko beidzās kovids, kas, kā mēs visi zinām, diezgan smagi ietekmēja emocionālo stāvokli, tad vēl Navaļnijs atgriezās un tika ielikts uzreiz cietumā un tiesāts… Tā kā tā cerība vēl mazāka uz to brīdi palika, un gribējās kaut kādu cerību.
Mēs izlēmām, ka gribas cerību, ka negribas drūmu stāstu par to, cik ir un bija slikti, bet gribas, ka tomēr beigās vai caur tiem varoņiem parādās cerība, ka būs arī citi laiki," pauda Tokalovs.
Tad pienāca 24. februāris
Tad pienāca 2022. gada 24. februāris, kad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā. Tokalovs atklāja, ka gluži tāpat kā citi tajā mirklī bijis pārsteigts, nobijies un izjuta ļoti lielu neskaidrību.
"Man neskaidrība bija saistīta ar savu krievu izcelsmi un kā to vērtēt. No sākuma man bija sajūta, ka tas ir kaut kāds pārpratums un tas viss ir labojams. Es domāju, ka tā man bija tīri subjektīvi tāda personiska aizsargreakcija. Es atceros, ka pirmās dienas vakarā es jau sāku zvanīt cilvēkiem, ko pazīstu, ko es uzskatīju par tuviem draugiem Krievijā, ar piedāvājumu, ja viņi nesāks pretoties, viņiem steidzīgi jābrauc ārā, ka es varu piedāvāt viņiem, kur palikt," stāstīja Tokalovs.
Vēl pirms tam viņš bija sazvanījis savu tēvu Odesā, kurš sākumā bija nolēmis Ukrainā palikt, bet pēc nedēļas, kad Krievijas uzlidojumi kļuva arvien biežāki, pārdomāja un pieņēma dēla palīdzību. Vairāki draugi gan režisoru pārsteiguši ar savu nostāju.
"Dabūjis atbildi no ļoti tuviem draugiem Krievijā, ka "viss nav tik viennozīmīgi", es sapratu, ka diez vai ar tiem cilvēkiem pie viena galda es sēdīšos vairāk.
Tad bija diezgan ilgs un sāpīgs pašrefleksijas process par krievu nācijas drosmi. Es sapratu, ka nekādas drosmes nav,"
atzina Tokalovs.
Šis laiks režisoram bijis sāpīgs, bet daudz palīdzējusi dokumentālās filmas "Viss būs labi" veidošana, kurš ir personīgs stāsts, kas seko trīs dažādu paaudžu sieviešu likteņiem Tokalova ģimenē, un visas sarunas, kas notika filmas tapšanas laikā.
"Izvēlējos to, kas visprecīzāk raksturo, kas es esmu"
"Es priekš sevis sapratu, ka esmu krievu izcelsmes latvietis. Es vienkārši izvēlējos to, jo tas visprecīzāk raksturo, kas es esmu. Es neesmu gatavs atteikties no savas krievu izcelsmes, tas arī neliekas kā kaut kas, ko es varētu ietekmēt. Es varu saprast, ka būdams savienībā ar latvieti, mani bērni būs latvieši, bet es esmu krievu izcelsmes latvietis. Es neesmu krievs, es esmu latvietis," pauda Tokalovs.
Viņš skaidroja, ka viņa vectēvs patiesībā nāk no Latgales, bet vecmāmiņa no Kurskas Krievijā, un ģimenes vēsture aizvirzījusies tā, ka krievu valoda bija pamata valoda, kas tika izmantota ģimenē, līdz ar to arī krievu kultūra. Tāpēc "krievu izcelsmes latvietis" ir visprecīzākais apzīmējums, kā aprakstīt savu identitāti, skaidroja Tokalovs, kurš pats piedzimis un uzaudzis Purvciemā.
"Latviešu valodu pirmo reizi es dzirdēju sešos, septiņos gados.
Biju diezgan pārsteigts, domāju, vai kādi tūristi atbraukuši vai kas. Mēs braucām uz centru, tāpēc es dzirdēju trolejbusā [latviešu valodu], un tad es pajautāju mammai – kas tā par valodu? Mamma pateica – tā ir latviešu valoda," stāstīja Tokalovs.
Viņš norādīja, ka savas tuvākās Purvciema apkārtnes rajonā latviešu ģimenes sāka parādīties un dzīvot tikai pēc 90. gadiem, bet līdz tam viņš dzīvojis sava veida krievu kultūras burbulī. "Tas ir burbulis, kurā mēs dzīvojām, tāpēc arī tik novēloti kaut kāda informācija sāka pie manis pienākt," atzina Tokalovs.
"Viss būs labi"
Savā filmā "Viss būs labi" režisors atklāj, kā dzīvo krievu izcelsmes ģimene Latvijā – viņa ģimene. Tokalova vecmāmiņa ir Otrā pasaules kara veterāne, kura 1955. gadā ieradās Latvijā labākas dzīves meklējumos, māte strādā par pasniedzēju Transporta un sakaru institūtā, bet 18 gadus vecā māsa ir jaunā māksliniece.
Filmā režisors šķetina paaudžu atšķirības un cenšas izprast, vai šai ģimenei ir izdevies atrast savu vietu Latvijas sabiedrībā 30 neatkarības gadu laikā.
Dokumentālā filma "Viss būs labi" – LTV1 ēterā 28. maijā pulksten 22.00. Pēc tam filma vēl divas nedēļas būs skatāma Replay.lv (Latvijas teritorijā).
"Viens draugs, kas noskatījās filmu, pateica: es saprotu, kāpēc jūs ar māsu neesat tik daudz mājās, kāpēc māsa brauc prom, un tu arī esi mājās minimāli, tāpēc, ka, ja jūs gribat dzīvot tālāk, jums kaut kā citādāk ir jādzīvo, nevar tā dzīvot. Mums ir jādzīvo kā neatņemamai daļai no latviešu sabiedrības, ja mēs uzskatām Latviju par vietu, kur gribam turpināt savu dzīvi. Tas sevī ietver valodas zināšanu, iesaistīšanos sociālos procesos," pauda Tokalovs.
Tokalovs atzina, ka ir daļa cilvēku no krievu kopienas Latvijā, kas domā pretēji un ir noskaņoti radikāli, bet viņš vērtēja, ka tie ir 10–15%. Viņaprāt, ja Krievija kādreiz iebruktu Latvijā, uz šiem cilvēkiem paļauties nevarētu.
"Man liekas, tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kā saprast, kas ir tie cilvēki. Es neesmu pārliecināts, ka visus var atrast, piemēram, ar likumu par valodas zināšanām. Bet tie ir 15%, un 10–15% radikāli noskaņotu pilsoņu ir norma, tā nav kaut kāda galējība, kas mums šeit ir īpaša. Tāpat ir nenormāli radikāli noskaņoti latvieši pretējā pusē, kuri arī izraisa daudz jautājumu man kā krievu izcelsmes cilvēkam," pauda Tokalovs.
Režisors vērtēja, ka arī šāda attieksme situāciju un savstarpējo komunikāciju starp latviešu un krievvalodīgo kopienām neuzlabo.
Vienlaikus viņš atzina, ka krievu kopienai Latvijā integrēties traucē tā saucamais imperiālistiskais gars, kas ļoti pretojas jebkādām izmaiņām.
"Es domāju, ka tā ir daļa krievu identitātes, 100% tas ir arī manī iekšā, un dažreiz es varu to identificēt, dažreiz ne, tas izpaužas tajā, kā es komunicēju, cik esmu aktīvs. Tas ir neizbēgami, tas daļēji esmu es," atzina Tokalovs.
Diemžēl ir cilvēki, kurus tas pārņēmis pilnībā, kuri netic Latvijai, kuri ir pilnīgi iestrēguši kaut kādās senās teorijās par mūsu reģionu, stāstīja režisors, norādot, ka ir ļoti sāpīgi un skumji uz to noskatīties.
Vienlaikus Tokalovs uzsvēra, ka, viņaprāt, tā ir mazākā kopienas daļa, lielākais vairums tomēr ir vidusslānis – cilvēki bez spēcīga viedokļa.
"Viņi iet pakaļ viedokļiem, spēcīgiem viedokļiem, un tie var būt dažādi. Man liekas, ka tiem viedokļiem jānāk no latviešiem, tiem jābūt skaidriem, precīziem un virzītiem uz mijiedarbību un sadarbību.
Tie nevar eksistēt tikai padomju refleksijas kontekstā. Es "Lielajā Kristapā" jau pateicu, ka mums nav tik liela valsts un tik daudz cilvēku, lai mētātos ar viņiem, un cilvēki, kuri grib turpināt savu dzīvi Latvijā, kuri ir gatavi to darīt, ar kuriem mums ir kopīgas vērtības, mums ir svarīgi. Tāpēc ir jāatrod tā kopīgā valoda," uzsvēra Tokalovs.
