Ārpus ētera
Vārdu "ideoloģija" mēs lietojam ļoti dažādās situācijās un kontekstos – sākot no mākslas izstāžu aprakstiem[1] un kino filmu analīzes[2], turpinot ar pasaules ekonomisko procesu raksturošanu[3] un beidzot, protams, ar politisko notikumu skaidrojumiem gan starptautiskā[4], gan Latvijas ietvarā[5].
Nabadzība, nevienlīdzība, noziedzība, sadzīves vardarbība, bezdarbs... Tā ir tikai daļa no sociālo problēmu saraksta, kas pastāvīgi ir mediju uzmanības centrā. Sociālie jautājumi pieder pie sarežģītajiem tematiem, jo tieši skar cilvēku likteņus. Žurnālista spēkos ir tos uzlabot vai negatīvi ietekmēt, jo žurnālists strādā ar upuri, vainīgo vai varmāku, atbildīgajām institūcijām. Tāpēc uz sociālo žurnālistiku attiecas īpašas profesionālās ētikas normas.
Zinātnes pasaulē ir balva, kuru piešķir zinātniekiem par savdabīgākajiem pētījumiem. Izskatās, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents – viņš arī biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks – tai labprāt nominētu Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) zinātnisko projektu "Gigwork LKA" jeb "Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: "Wolt" un "Bolt" piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze", kas no valsts saņēmis 300 000 euro tā īstenošanai. Kaut gan Aigars Rostovskis uzsver savā "X" (iepriekš – Twitter) kontā, ka publicē pamatā savu personīgo viedokli, redzams, ka tam piekrīt arī citi LTRK biedri, pētījuma lietderību apšaubot arī LTRK valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam. Kā nākas, ka viena no lielākajām uzņēmēju organizācijām kritizē pētījumu, kas tieši pēta nodarbinātību?
Polija jau vairāk nekā gadsimtu ir ļoti svarīga Latvijas sabiedrotā, sākot jau ar mūsu Neatkarības karu, kad poļu karavīri palīdzēja latviešiem atbrīvot Latgali no boļševiku karaspēka. Un arī mūsdienās Polijai ir būtiska loma Eiropas Savienībā (ES) un NATO, kas ir arī Latvijas drošības stūrakmeņi.
Daudzcietušo Izraēlas tautu piemeklējis jauns karš. Jau vairākas dienas es daudz atceros Vitebsku – vienu no pēdējām pilsētām, kurā biju savā valstī pirms bēgšanas uz visiem laikiem uz Latviju. Vitebskas mākslas skola devusi pasaulei Haimu Sutinu, Jehudu Penu, Marku Šagālu… Tajā dienā vienā no Vitebskas centra ieliņām es nejauši sāku sarunu ar vietējo iedzīvotāju. Eleganti ģērbtais gados vecais kungs ar spieķi atcerējās, kāda bija pilsēta viņa jaunības laikos.
Lieciet labot kļūdas, bet bargi nesodiet, ja pārkāpumi nav ļoti nopietni! Tas ir viens no galvenajiem secinājumiem, ar kuriem noslēdzās auditorijas diskusija par mediju pieļautajiem pārkāpumiem nesen veiktajā pētījumā. Tajās sabiedrības pārstāvji sprieda, kādos gadījumos būtu jāvēršas pie sabiedrisko mediju ombuda.
Nesen deputāti un ministri galvaspilsētā uzzināja svarīgus jaunumus. Izrādās, ka Latgales pierobežā cilvēkiem ir pieejama Krievijas televīzija un radio! Un pilnīgi brīvi, kā apšu bekas pēc lietus. Šis satriecošais atklājums tiek izdarīts ar periodiskumu ik pēc desmit gadiem un tiek pasniegts ar sašutumu balsī un šausmām acīs: Latgales iedzīvotāji taču visi bez izņēmuma sēž uz kaimiņu diktatorisko režīmu propagandas adatas! Labi, šoks pārdzīvots. Kungi, ko darīsim? Pareizi – neko.
"Es šorīt atkal modos kopā ar tevi," – tā jokojot draugi bieži saka Sigurdam Siliņam. Un kā gan ne? – kopš 2019. gada nogales Sigurds ir Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" kadra cilvēks, kas visai valstij saka možu "labrīt!". Mēs tiekamies saulainā rītā, kad raidījums tikko ir beidzies, un zinot, ka mazais rīta sasveicināšanās vārdiņš Sigurdam ir ļoti nozīmīgs, – arī es viņu priecīgi sveicu ar "labrīt!"
Daugavpilī gandrīz gadu maina tramvaja sliedes un kā bonusu būvē jaunu līniju. Pabeigšanas termiņi ir teju deguna galā, objekti jādabū gatavi līdz gada beigām, citādi izrādīsies, ka būvēts uz sava, nevis Eiropas rēķina. Lai paātrinātu procesu, tika nolemts iet uz visu banku: tika paziņots, ka no 27. septembra tramvaju satiksme tiks slēgta līdz gada beigām uz remontu. "Nopriecājās" visi, bet, tiklīdz aizpagājušajā nedēļas nogalē pilsētnieki bija paspējuši "nolaist tvaiku", tā jau pagājušajā nedēļā tika pavēstīts, ka tramvaji būs. Tā teikt, velti satraucāties.
Bez izņēmuma ikvienā apdzīvotajā vietā Baltkrievijā – galvaspilsētā, apgabala vai rajona centrā vai pat ciemā – noteikti ir Padomju, Ļeņina, Sociālistiskā, Komunistiskā iela. Parasti ar pieminekli Ļeņinam, bet reizēm arī Dzeržinskim. Jā, tas viss vēl joprojām pastāv mūsu valstī. Un nevis vienkārši pastāv, bet plaukst. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša un sarežģīta vienlaikus.
Pirms dažām dienām Latvijas kinoteātros iznāca filma "Mana brīvība", kuras galvenās varones prototips ir Ita Marija Kozakeviča, filoloģe, poļu kopienas aktīviste, pirmā Latvijā atdzimušās Poļu savienības priekšsēdētāja un Augstākās Padomes locekle, kura balsoja par valsts neatkarību no Padomju Savienības. Pirms mēneša viena no Rīgas ielām tika nosaukta Itas Kozakevičas vārdā.