Šopavasar Latvijas Televīzijā izskanēja raidījuma "Pa straumei" piektā un noslēdzošā sezona, kurā centrālais tēls un dalībnieks bija zinātkārā sunenīte Urga. Raidījuma idejas autore, producente un režisore Ilze Lasmane-Brože atzina, ka viņu vienmēr interesējuši nebijuši un sarežģīti projekti, un, meklējot galveno varoni upju raidījumam, viņa satikās ar Urgu, kurai deva mājas un ģimeni, vēstīja Latvijas Televīzijas raidījums "Ķepa uz sirds".
Sēliete Dviete dzīvo vienā ritmā ar Daugavu, un tās krastos vērojami pieci gadalaiki. Atbūdā Dvietei nākas traukties pretēji savai ierastajai gaitai, lai gan citkārt tā rāmi slīd uz Daugavas pusi. Dvietes krastos bužināmi mazākie kamielīši pasaulē, apskatāmi savvaļas zirgi un pinkainas govis, izzināmi bebru pasaules noslēpumi, kā arī nobaudāmi muižkungu dzīves smalkumi, vizinoties greznā karietē. Starp upes līkumiem cēli slejas muižas, baznīcas un dzirnavas, bet kādā gleznainā dārzā plešas Latvijas vīnogu dzimtene.
Stendes upe līkumo cauri bieziem Kurzemes mežiem un mierpilniem ciemiem ar senām muižām. Pa ceļam tā uzklausa lustīgus stāstus par mazbānīti un žiperīgām lauku sievām, kā arī iemācās nešpetnus lamuvārdus. Stende apmet omulīgu loku ap kādu mazmazītiņu pili, kurā mājo spoki un top pasakas, bet mazliet tālāk – mācās cept dižraušus cēlā muižas namā. Stendes krastos var izbaudīt riktīgu bezceļu piedzīvojumu, kā arī paviesoties vietā, par kuru agrāk zināja tikai profesionāli spiegi.
Mūsa ir rāma upe, kas lēnu garu plūst cauri Zemgales plašajiem laukiem. Mežonīgus brikšņus un asus līkumus Mūsas krastos aizstāj neparasti stāsti par darbīgiem un atjautīgiem ļaudīm. Līdzās Mūsai reiz uzplaucis viens no ražīgākajiem kolhoziem Latvijā, kas lepojies gan ar lāčiem, gan ar baltajām pelītēm. Mantojumā palicis etnogrāfiskais muzejs, kā arī aizsākumi spēkratu kolekcijai, kurā sastopamas īstas filmu zvaigznes. Kādā Mūsas līkumā var iemēģināt veiksmi folkreisa braucienā, tikai jārēķinās, ka var palikt bez mašīnas. Bauskā ceļiniekus gaida rozes, kaušļi, čaklas audējas un, iespējams, pat mūžības eliksīrs.
Jestrā Ciecere met līkumu līkumus pāri Austrumkursas augstienei un Kursas zemienei, savā tecējumā uzņemot piecdesmit divu pieteku ūdeņus. Lai gan var pastrīdēties par upes garumu, jo dažādos avotos tas variē no piecdesmit viena līdz piecdesmit astoņiem kilometriem, tomēr pat sliktam matemātiķim ir skaidrs, ka uz katru upes kilometru sanāk apmēram pa vienai pietekai. Varen bagāta upe!
Iecava ir lielākā Lielupes labā krasta pieteka, kuras sākums meklējams ar velnišķīgu nosaukumu aplaimotajā Ellītes purvā Daudzeses pagastā. Par Iecavas garumu viedokļi atšķiras, jo tās vidustece ir tik līkumaina, ka mērinstrumenti apjūk, tomēr visplašāk izplatīts ir pieņēmums, ka Iecava rit simt piecdesmit piecu kilometru garumā.
Kurš gan nezina Audupes vārdu, vai ne? Pag, laikam tomēr lielākā daļa nezina vis! Noslēpumainā Audupe veiksmīgi paslēpusies Rīgā starp mūsu likteņupi Daugavu un tās seno gultni Vecdaugavu, ar ko sadzīvo jo īpaši draudzīgi. Audupes krastos rīta kafiju malko Mangaļsalas iemītnieki, militāra rakstura nostāstus glabā Mangaļsalas bunkuri un Daugavgrīvas skansts, gudri un izdarīgi ļaudis taisa laivas, lidmašīnas un buriniekus, laiskās peldēs dodas zirgu bari, bet Vecdaugavas ūdeņu tālākajā galā priežu mežā koķeti maskējas Vecāķu jūgendstila koka villas.