Te nav ko darīt brīvajā laikā! – šī atziņa bieži vien izskan no mazpilsētu, vai lauku ciemu jauniešiem. Taču kāda Salacgrīvas puišu grupa apvienojās biedrībā „Sports Salacgrīvas novadam” un izveidoja trenažieru zāli un apgāza šo uzskatu.
Beverīnas novada Kauguru pagastā darbu sākusi Patvēruma māja - vieta, kur rast pajumti topošajām vai jaunajām māmiņām, kuras nonākušas krīzes situācijā un palikušas bez tuvinieku atbalsta. Lielākā daļa no šīm jaunajām sievietēm ir no nelabvēlīgajām ģimenēm, tāpēc te ne vien uz pusgadu būs iespēja rast pajumti, bet viņām palīdzēs arī mācīties rūpēties par mazuli un apgūt dažādas, patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Patvēruma māju kopā ar sabiedrības un vietējo uzņēmēju atbalstu izveidojusi biedrība „Ģimenes šūpulis”.
Kārtīgs saimnieks malku ziemai gādā jau laikus, bet ir situācijas, kad šīs rūpes par mājokļa siltumu jau pielīdzināmas likumpārkāpumam. Šķiet, kas gan tur liels, iebraukt mežā un nocirst sausu koku, bet mežs jau ir kāda īpašums un līdz ar to šāda patvaļīga darbība var pārvērsties krimināllietā. Vidzemes pusē policijā jau ierosināti vairāk kā 80 šādi kriminālprocesi.
Varbūt kāds no viņiem kādreiz būs tāljūras kapteinis, tā vērtē Kuivižu jahtu klubā, kura paspārnē darbojas jauno burātāju skola. Tās izveides pamatdoma ir ne vien, lai būtu iespēja apgūt burāšanas pamatus, bet arī lai piekrastes bērniem veidotos saikne ar jūru. Un, protams, tas ir arī sports un piedalīšanās sacensībās.
Pagājis ir nedaudz vairāk kā gads, kopš Latvijā, netālu no Baltkrievijas robežas, mežacūkām konstatēja pirmos saslimšanas gadījumus ar bīstamo slimību – Āfrikas cūku mēri, un slimība turpina “uzvaras gājienu”, tāpēc Pārtikas un veterinārais dienests aicina arī sēņotājiem un ogotājiem ievērot drošības pasākumus, lai vīrusu neizplatītu.
„Tā ir cīņa ar vējdzirnavām”- tā par teritorijām, kuras lielās platībās apsēduši latvāņi, nereti secina laukos. Jo bieži vien nelīdz ne pļaušana, ne citas ierobežojošās darbības un it sevišķi tad, ja viens saimnieks kopj savu zemi, bet blakus kaimiņš to nedara. Tomēr ne tik pesimistisks vērtējums cīņai ar latvāņiem ir Siguldas novadā, kaut gan arī siguldiešu pieredze rāda, ka jāpaiet vismaz septiņiem gadiem, lai darbs nestu rezultātus.
Cēsnieks, uzņēmējs Renārs Sproģis pēdējā gada laikā jau vairākkārt pabijis Ukrainā, gan lai savām acīm skatītu tur notiekošo, gan arī, lai vestu turp humāno palīdzību. Arī tagad viņš ir atgriezies no kārtējā brauciena uz Austrumukrainu, kur šoreiz bija kopā ar kinorežisoru Jāni Vingri. Pavisam drīz viņi abi atkal dosies turp un šoreiz jau ar konkrētu mērķi, lai turpinātu veidot dokumentālo filmu par tur notiekošo.
Vasaras atvaļinājumu laiku neviens vien makšķerēšanas entuziasts izmanto, lai dotos uz copi. Viens no iecienītākajiem galamērķiem ir Burtnieka ezers. Pēdējā laikā gan ir makšķernieki, kas sūkstās, ka zivju krājumi Burtniekā vairs nav tik bagātīgi, kā agrāk, bet ir tādi, kas krastā nāk ar pamatīgiem lomiem.
Izaicinoši, šokējoši un pārdomas raisoši - tā var vērtēt Valmieras muzejā šonedēļ skatāmo Vācijas metālmākslinieka Jorga Špētiga skulptūru un gleznu izstādi. Viena no tēmām ir arī Vācijai šobrīd tik aktuālais imigrantu jautājums. Jorga Špētiga darbu izstāde ir viena aktivitātēm starptautiskajā Latvijas-Vācijas mākslas plenērā "Cilvēks - ceļš - mājas", kas šonedēļ norisinās Valmierā.
Tuvojoties XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, Latvijas Radio uzrunā bērnus un jauniešus no dažādiem kolektīviem, kuri piedalīsies gaidāmajos svētkos. No Valmieras uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem dosies 42 kolektīvi - teju 1000 dalībnieku. Viņu vidū būs arī Valmieras Viestura vidusskolas sestās klases skolniece Katrīna Mačuka. Katrīnai šajos Dziesmu svētkos būs dubultatbildība - gan dziedāt skolas korī, gan spēlēt kokli Valmieras mūzikas skolas koklētāju ansamblī.
Pēc gada 1.jūlijā visiem suņiem, kuri līdz šim laikam būs sasnieguši sešu mēnešu vecumu, būs jābūt reģistrētiem vienotajā mājas dzīvnieku datu bāzē, kā arī iezīmētiem ar mikroshēmu jeb čipotiem. Ar mikroshēmu iezīmētajiem dzīvniekiem būs vieglāk atrast saimnieku, ja suns būs noklīdis, kā arī nepieciešamības gadījumā, nolasot datus, varēs noteikt, vai suns ir potēts, piemēram, pret trakumsērgu.
Aktīvās atpūtas cienītājiem tagad ir iespēja baudīt Vidzemes jūrmalas gleznaino dabu, dodoties ceļā ar velosipēdiem no Tūjas līdz Salacgrīvai. Ir izveidots Eiropas Savienības prasībām atbilstoši marķēts veloceliņš, kā arī velosipēdu noma Tūjā un Salacgrīvā. Taču vienu posmu šajā ceļā aizšķērso zīme „Privātīpašums”. Līdzīgi uzraksti un sētas ierobežo arī piekļuvi jūrai.
Dodoties uz svešām zemēm, protams, skatām ne tikai dabas ainavas un vēstures pieminekļus, bet vēlamies baudīt arī šai zemei vien raksturīgo virtuvi. Protams, mēs nevaram pārsteigt ar eksotiku, kā Āzijas valstis, vai izsmalcinātību, kā Francijā, bet nu jau arī pie mums, tā sauktais, gastronomiskais tūrisms iezīmējas ar aizvien lielāku piedāvājumu un kafejnīcās, restorānos Latvijas apceļotāji var baudīt ne tikai ierasto karbonādi ar kartupeļiem, bet arī to, kas saistīts ar šo vietu. Šovasar tāds piedāvājums ir arī Alūksnes novada apceļotājiem.
Izrādās, ka, pētot pārtikas atkritumus, var uzzināt akmens laikmeta senču ēšanas paradumus. Par to liecina pētījumi Burtnieku novada Riņņu kalnā. Latvijas Arheologu biedrība Riņņu kalna apmetni, kas atrodas pie Burtnieka ezera blakus Salacas iztekai, izraudzījusies arī par šī gada arheoloģisko pieminekli.
Ne jau vienmēr jāgaida, lai kādu ieceri palīdzētu īstenot pašvaldība, tā uzskata Salacgrīvas novada jaunās māmiņas, kuras pirms trim gadiem izveidoja Salacgrīvas novada ģimeņu biedrību. Tās mērķis ir rosināt dažādām kopīgām aktivitātēm novada ģimenes, rakstīts projekts, lai gūtu atbalstu Bērnu un ģimeņu saieta centra izveidei.
Tukšas, pamestas, mehāniskās darbnīcas vai lopu fermas – šādi kolhozlaiku pieminekļi, nu jau arī krietni laika zoba papostīti, laukos ir redzami ne vienā vietā vien. Tagad, vairāk nekā pēc 20 gadu atstatuma, tajos ieviest dzīvību, šķiet, būtu traka un dārga ideja. Taču Liepupes pagasta zemnieku saimniecības „Vīganti” saimniece Lija Jokste tādu ideju īsteno.
Latvijas karogs Vecpiebalgas novada „Mazalaukstu” māju pagalmā mastā plīvo ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā. Saimnieki Lilita Plūme un Valdis Naglis to uzskata pašu par sevi saprotamu, ka tā ir jābūt, jo karogs ir viņu piederības zīme savai zemei. Un būdami jau pelnītā atpūtā, par to nebūt nedomā - saimniecībā ir bites, tiek vāktas zāļu tējas un tagad, saimnieka paša rokām celta, top arī jaunā māja.