Latvijas Radio (LR): Jūs esat Latvijā, lai piedalītos diskusijā par politiķu mēģinājumu atlaist mediju pārraugu. Kā jūs vērtējat šo situāciju?
Bergants (B): Es pārstāvu Eiropas Raidorganizāciju savienību (EBU). Kā jūs zināt, tā ir profesionāla organizācija, kas apvieno 75 radio un televīzijas organizācijas 55 valstīs. Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir aktīvi mūsu organizācijas dalībnieki. Mūsu pienākums solidaritātes vārdā ir sekot mediju videi Eiropā un mēģināt saglabāt un attīstīt sabiedrisko mediju formātu. Mēs nevēlamies pieļaut šīs idejas noraidīšanu, taču, ja tas tā notiktu, var tikt apdraudēta visa ideja. Mēs atbalstām šo ideju visur, kur varam, piedāvājot savus argumentus un daloties ar labo praksi.
LR: Bieži nav skaidrs, kas ir sabiedriskais medijs. Īsi un vienkārši – kas tas ir un kādēļ sabiedriskie mediji ir nepieciešami?
B: Pirmkārt, Latvijai tas ir ļoti svarīgi, jo jums savulaik bija valsts medijs. Valsts mediju vada valsts, tas ir orientēts uz valsti un tiek atspoguļota informācija par politiķiem vai notikumiem, kurus vēlas paši politiķi vai partijas. Tā ir vienpusēja informācija.
Sabiedriskais medijs darbojas pilnīgi pretēji. Tas ir izveidots, lai kalpotu pilsoņiem un sabiedrībai, nevis valstij un politiķiem. Tāpēc arī kontrolei pār šo mediju ir jābūt sabiedriskai, jābūt neatkarīgai no valsts un politikas, cik vien daudz iespējams.
Politiku no medijiem, īpaši elektroniskajiem medijiem, nekad nevar izslēgt, taču to var ierobežot un tā ir jāierobežo. Tas tāpēc, ka viens no sabiedriskā medija galvenajiem uzdevumiem ir kontrolēt valdības un parlamenta politiku pilsoņu interesēs. To var izdarīt tikai tad, ja esat neatkarīgi.
Ir vairāki sabiedriskā medija darbības pamatprincipi, un galvenais no tiem ir – mēs varam strādāt tikai tad, ja esam neatkarīgi. Taču neatkarībai ir vajadzīgs arī neatkarīgs finansējums. Dažreiz to var iegūt no licenču maksas, jūsu valstī tas tiek daļēji segts no budžeta. Nav tik svarīgi, kas tieši mediju finansē, taču svarīgāk ir, lai šis finansējums ir ilgtspējīgs un lai to nekontrolē kādas vienas konkrētas politiskās intereses.
Tāpat ļoti svarīga ir kvalitāte, kurā sabiedriskajiem medijiem ir jāatšķiras no komercmedijiem. Komercmediju darbības un izdzīvošanas vienīgais mērķis ir nopelnīt naudu. Atšķirībā no komercmedijiem sabiedriskie mediji piedāvā arī ļoti plašu programmu klāstu.
Mūsu pienākums ir nodrošināt jebkāda veida programmas – minoritātēm, kultūrai, teātriem, mūzikai, nacionālās identitātes veidošanai.
Darot visu šo, mums ir jābūt caurskatāmiem, un tā ir vēl viena atšķirība no privātajiem medijiem. Lai ko mēs darītu, mēs to darām pilsoņu labā un mēs viņu priekšā esam atbildīgi. Mums ir jābūt atvērtiem jaunām idejām, iniciatīvām, analīzēm un, protams, kritikai.
LR: Latvijas parlamenta deputāte atklāti atzina, ka bieži zvanot sabiedriskā medija vadītājam, lai sūdzētos par ziņu saturu, kas viņai nepatīk. Cik tas ir pieņemami? Vai tā ir zīme, ka ir vēlme atgriezties pie valsts medijiem, nevis sabiedriskajiem medijiem?
B: Manuprāt, katram ir tiesības komentēt un paust savu viedokli, un sabiedriskā medija uzdevums ir būt atvērtam jebkuram. Ja šādi telefonzvani un komentāri ir vērsti uz to, lai ietekmētu politiski, tad tas, protams, ir slikti.
Politiķiem būtu jāatturas no iejaukšanās raidorganizāciju darbā, jo vienmēr ir jāpatur prātā – mēs esam tie, kas kontrolē viņus. Un mums ir nepieciešama neatkarība to darīt. Taču, protams, mēs esam atbildīgi arī par radošumu un kvalitāti. Mums ir jāatspoguļo fakti tādi, kādi tie ir, nevis tādi, kādus tos kāds vēlētos redzēt.
Arī īpašo uzraudzības padomju locekļi, acīmredzot, tiek ievēlēti tāpēc, ka tobrīd viņi ir labākie eksperti savā lauciņā. Viņiem, protams, ir jāstrādā neatkarīgi, un viņiem nebūtu jābūt atbildīgiem par savu darbu kāda priekšā. Viņu vienīgais uzdevums ir padarīt savu darbu labākajā iespējamajā veidā un būt caurskatāmiem.
LR: Ir izskanējis, ka saukt šā brīža situāciju ar mediju regulatoru par apdraudējumu mediju neatkarībai un brīvībai ir pārspīlējums. Pēc jūsu domām, tas ir vai nav apdraudējums mediju brīvībai un neatkarībai?
B: Nav vien konkrēta modeļa, pēc kura strādāt. Taču ir ētikas modelis un dialogs ar sabiedrību. Protams, ka dialogs ir daudz labāks, nekā diktāts. Taču visiem šajā dialogā iesaistītajiem būtu jāzina robežas, jo profesionāls darbs ir profesionāls darbs.
LR: Noteikt, kur ir robeža, vienmēr ir grūti. Pēc kādiem likumiem vai pazīmēm atdalīt mediju atbildību, kas ir nepieciešama, no nepieņemamas ietekmēšanas?
B: Jā, protams. Sabiedriskajam medijam ir jāseko saviem pienākumiem. Daļa no tiem ir kompromiss par to, kas tieši sabiedrībai ir vajadzīgs. Un ne visām sabiedrībām ir vajadzīgs viens un tas pats. Mūsdienās mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam programmām, kas ir domātas jauniešiem un kuras tiek pārraidītas ļoti mūsdienīgā veidā. Tie, kas šodien ir jaunieši, drīz kļūs vecāki un būs mūsu pastāvīgie klausītāji. Mums ir jāmēģina palielināt, ja tā var teikt, mediju izglītotība. Tas nodrošinās, ka mums arī turpmāk būs izglītota auditorija, kas mūs lasīs, skatīsies un klausīsies.
Taču ir jābūt skaidri novilktām līnijām. Parlaments neiejaucas valdības darbā, jo tā jau ir izpildvara. Sabiedriskajam medijam šajā daudzo sabiedrisko institūciju grupā arī ir sava konkrēta loma. Ja mēs atļausim kādai atsevišķai sabiedrības daļai diktēt to, kas mums būtu jādara, iznākums būs ļoti slikts.
LR: Mēs runājām ļoti daudz par Latviju, bet, skatoties plašākā perspektīvā – vai situācija Latvijā ir unikāla vai arī EBU nākas palīdzēt un strādāt kopā ar daudzām raidorganizācijām Eiropā, kas saskaras ar līdzīgām problēmām?
B: Situācija ir pilnīgi vienāda visās valstīs. Sabiedriskos medijus mēģina ietekmēt dažādas elites – vai tie būtu politiķi, kapitāla īpašnieki, vai kāda cita sabiedrības grupa. Un tas pat ir normāli. Taču, ja viena no šīm varām grib uzspiest savu viedokli vai grib pati vadīt sabiedriskos medijus, tas vairs nav normāli un tas nav pareizi.
LR: Jūs esat Rīgā pa ceļam uz Kijevu, esat konsultējis Gruzijas un Ukrainas sabiedriskos medijus. Šobrīd vērojams propagandas vilnis un šī propaganda tiek jaukta kopā ar ziņām un līdz ar to spēcīgi un neatkarīgi mediji Eiropā un arī Eiropas Austrumos ir svarīgāki kā jebkad agrāk. Kāda ir kopējā situācija?
B: Es esmu diezgan vecs cilvēks, lai atcerētos Auksto karu un pagājušā gadsimta 50., 60. un 70. gadus un tā laika īsto propagandu starp Rietumiem un Austrumiem. Tās bija divas dažādas ideoloģijas. Bija programmas, kuras bija aizliegts izplatīt valstu iekšienē un bija elektroniskās iekārtas, kas traucēja iedzīvotājiem skatīties vai klausīties Rietumu programmas. Toreiz es domāju, ka mums ar to nekad vairs nenāksies saskarties. Diemžēl, tagad šī vide ir atgriezusies.
Taču es esmu pārliecināts, ka pēdējo 20, 30 gadu laikā sabiedrības ir pamatīgi pārmainījušās. Tagad jūs vairs neesat atkarīgs tikai no viena konkrēta propagandas medija, un jūs vienmēr varat pārslēgties uz kādu citu kanālu. Manuprāt, propagandai nav nekādas saistības ar žurnālistiku un vienīgais veids, kā cīnīties ar šo propagandu, ir piedāvāt īstu žurnālistiku – kvalitatīvu un uzticamu žurnālistiku. Ja jūsu skatītāji un klausītāji Jums ticēs, jums uzticēsies un redzēs, ka jūs piedāvājat pašu labāko un uzticamāko informāciju, jums var būt 20 propagandas raidītāji, taču tie nesasniegs savus mērķus.
Es esmu profesionāls žurnālists jau 46 gadus un es uzskatu, ka vislielākais izaicinājums ir attīstīt un paplašināt visu, ko žurnālistika var piedāvāt pēc iespējas radošākā veidā. Tā var būt vēsturiska informācija, komentāri, analīze, pētnieciskā žurnālistika. Ja jūs to spēsiet, jūsu auditorija to novērtēs. Aizmirstiet par šo propagandas mašinēriju – tā ir īslaicīga un ilgā termiņā nevar pastāvēt. Mainās laiks, un arī ekonomika spēlē savu lomu. Un atbildei ir jābūt tieši šādai!
