Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Версія тексту українською — тут.
Pirmo latviešu valodas apguves veiksmes stāstu jau esam pavēstījuši. Pienācis laiks otrajam, kas ir ne mazāk pārsteidzošs un aizkustinošs.
"Ukraiņu bērniem vajadzīga nākotne"
"Es dzīvoju Latvijā gandrīz divarpus gadus. Mēs (Inna un viņas ģimene – J.K.) atbraucām uz šejieni nejauši 2022. gada martā, un es gandrīz neko nezināju par šo valsti, izņemot to vispārīgo informāciju, ko mācījāmies skolā. Kā jau visi, mēs bēgām no kara, un sākumā domājām, ka paliksim Rietumukrainā. Taču tā iznāca, ka tajā pilsētā, kur bijām palikuši, bija raķešu trieciens. Mēs nospriedām, ka tur tomēr ir bīstami… Sākumā mēs aizbraucām uz Poliju, ilgi domājām, ko darīt tālāk. Kāda mūsu novadniece, ar kuru iepazinos tur, pastāstīja, ka Latvijā ļoti labi uzņem un atbalsta ukraiņus, ka pirmajā laikā būs mājoklis.
Viņa iedeva mums organizācijas "Tavi draugi" tālruņa numuru, mēs uz turieni piezvanījām un vienojāmies, ka mūs uzņems.
Mēs nezinājām, kurp braukt, kurp bēgt, tā bija patiešām nejaušība. Un esmu ļoti apmierināta, ka atbraucu tieši uz Latviju, te ir ļoti labi cilvēki, un mums, kā mēdz teikt, ir grēks sūdzēties.
Kauguros esmu skolotāja palīdze, strādāju ar bērniem no Ukrainas, palīdzu viņiem adaptēties mācībām. Latviešu valoda man ir ļoti vajadzīga, darbā tajā pastāvīgi runāju. Tā ir viena no manām motivācijām – jo labāk zinu latviešu valodu, jo vairāk varu palīdzēt mūsu bērniem. Visi ir apjukuši,
īpaši pirmais gads bija grūts – neviens nezināja, ko darīt, ķērās pie jebkuras iespējas, pie katra, kā mēdz teikt, salmiņa.
Jo ukraiņu bērniem jāmācās tālāk, viņiem vajadzīga nākotne. Mēs, pieaugušie, jau esam izmācījušies, mums ir profesija, bet viņiem visa dzīve priekšā.
Jau mēnesi pēc tam, kad biju atbraukusi, sāku strādāt ar bērniem – tās bija gan jaunākās klases, gan vecākās – viņiem vajadzēja kaut kā palīdzēt.
Mana meitiņa (viņai ir četri gadi, viņa iet latviešu bērnudārzā) zina diezgan daudz vārdu – gan krāsu, gan dzīvnieku nosaukumus. Bērnu sarunvalodu viņa saprot, priekšmetu, ēdienu nosaukumus – to, ko viņa bērnudārzā pastāvīgi dzird, to viņa katru dienu izmanto arī mājās.
Mums ir ļoti daudz grāmatu bērniem – tajās ir dzīvnieki, skaitļi un tamlīdzīgi.
Es gribētu, lai viņa zina gan ukraiņu, gan krievu valodu.
Mums krievu valoda ir starpnacionālās saziņas valoda, tā pašlaik izveidojies. Tādēļ mācāmies vienlaikus trīs valodas."
"Visur cenšos runāt latviski"
"Pirmais vārds latviešu valodā, kuru apzināti iemācījos, bija "labdien". Bija sarežģīti šo vārdu izrunāt mīksti (ukraiņu valodā daudzas skaņas tiek izrunātas cieti – J.K.) Atceros, ka pirmajā dienā, kad bijām atbraukušas, es atkārtoju vārdu "labdien" reizes divdesmit, lai to pareizi izrunātu.
Es sāku mācīties latviešu valodu patstāvīgi no pašiem elementārākajiem vārdiem un frāzēm, kuras tiek izmantotas visbiežāk un ir saziņas pamatā.
Bet pēc tam bija valodas kursi ar Sandru Kivlenieci – lielisku pasniedzēju, bez kuras es nebūtu spējusi iemācīties latviešu valodu no nulles līdz B2 līmenim. Un tagad, kad es strādāju ar bērniem, cenšos ņemt piemēru no Sandras. Viņa mūsos iegulda daudz pacietības un pūļu. Esmu viņai ļoti pateicīga.
Ģimnāzijā Kauguros, kur strādāju, mani kolēģi man visu laiku palīdz, jo pastāvīgi rodas nepieciešamība kaut ko noskaidrot.
Jebkurā brīdī varu pieiet un saņemt palīdzību – mācību literatūru, grāmatu, atbildes uz darba jautājumiem. Man ir ļoti labvēlīgs kolektīvs.
Kauguros iedzīvotāji runā galvenokārt latviski. Es arī pati cenšos veikalā, elektrovilcienā, visur runāt latviski.
"Kad sākšu pa īstam labi saprast bērnus – tātad visu būšu izdarījusi pareizi"
"2024. gada jūnijā nokārtoju latviešu valodas B2 līmeņa zināšanu valsts eksāmenu ar kopējo rezultātu 95 procenti.
Pirms tam biju nokārtojusi A2 līmeņa eksāmenu, ļoti cītīgi gatavojos un līdz pēdējai dienai praktiski neuztraucos. Ja nenokārtošu – tātad esmu slikti gatavojusies, jācenšas vairāk.
Bail bija jau tieši eksāmena kārtošanas dienā, es domāju: "Ak, mans Dievs, es taču neko nezinu!"
Droši vien visi tā domā (smejas).
Darbā man ir jāsaprot mazi bērni. Viņi nerunā kā pieaugušie, kas runā pareizi, skaisti, skaidri.
Bet tie ir bērni – viņi runā ātri, viņi iekļauj kaut kādus savus vārdus, kāds slikti izrunā burtu "r".
Lūk, kad sākšu ļoti labi saprast, ko saka mazi bērni, piemēram, bērnudārzā, kad es atnāku pēc sava bērna, un skolā, kurā strādāju… Kad es sākšu pa īstam labi saprast bērnus – tātad visu būšu izdarījusi pareizi."
"Es rakstu, es klausos latviski - un tas ir iedarbīgi"
"Es rakstu ar roku, man ir mazas, krāsainas līmlapiņas, kuras līmēju savā skapī. Atveru skapi – un jaunie vārdi ir acu priekšā. Man ir pieraksti uz lielām lapām – man tagad virtuvē pie izlietnes acu priekšā ir tāda lapa. Mazgāju traukus un paskatos, palasu, kas tur rakstīts. Virtuvē pie plīts, vannas istabā pie izlietnes, visā mājā var būt lapas ar latviešu vārdiem, tekstu, to, kas man svarīgs, ko gribu atcerēties. Un tā, nodarbojoties ar ikdienas lietām, staigājot pa mājām, uzmetu acis – un iegaumēju.
Populārā videovietnē klausos bezmaksas mācību stundas latviešu valodas apguvei – tur vienmēr var patīt ierakstu atpakaļ un noklausīties no jauna, ja kaut ko esmu palaidusi garām. Radio, televīzijai man laika nav, tam es laiku netērēju.
Varu palasīt gan pašmācības grāmatas, gan sarunvārdnīcas, tas viss man ir – taču viss prasa laiku.
Bet man ir mazs bērns, mazā grib paspēlēties. Tādēļ visbiežāk – es rakstu, es klausos. Un tā katru dienu, no dienas dienā, jau vairāk nekā divus gadus esmu iekļāvusi latviešu valodu savā ikdienas dzīvē. Pieraksti un līmlapiņas, kas man mājās ir visur, tās periodiski mainu pret jaunām. Tas ir iedarbīgi, es iegaumēju visu. Protams, reizēm vārdi aizmirstas, īpaši tie, kurus reti lietoju."
"Nezinu, kur mēs dzīvosim pēc mēneša, pēc gada"
"Tālu uz priekšu par nākotni nedomāju. Vienreiz jau saplānoju savu dzīvi (bet pēc tam sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā – J.K.)
Protams, nevaru teikt, ka dzīvoju šodienai, reizēm prātoju par nākotni, bet kaut kādus globālus plānus nebūvēju, jo redzu, ka tas nedarbojas.
Baidos vilties - pēc tam jūti bezcerību, jo esi iecerējusi vienu, bet iznācis kas cits."
Paldies Dievam, Latvijā ir mierīgi, klusi, bērns var augt, nedzirdot un neredzot kara šausmas. Viss, ko varu pateikt, - paldies Latvijai, kas mums tik ļoti palīdz gan šeit, gan tur (Ukrainā – J.K.) Nezinu, kur dzīvosim pēc mēneša, pēc gada. Vienīgais, par ko esmu stingri pārliecināta, - ka man patīk strādāt ar bērniem sākumskolā un pagaidām es sevi redzu šajā profesijā. Man patīk, ka redzu rezultātu, kad skolēni saka "paldies, mēs sapratām", kad pārliecinos par to, ka esmu kādam reāli palīdzējusi. Man tagad bērni ir pirmajā vietā."
***
Manā tautā saka – ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem. Rakstot šo publikāciju, atcerējos šo parunu ne reizi vien. Manuprāt, ir divas galvenās iezīmes, kas atšķir darba migrantu vai cilvēku, kurš dodas uz citu valsti, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli, no bēgļa.
Pirmā: darba migrants pamet dzimteni tikai pēc savas gribas, un viņš tur varēs atgriezties jebkurā laikā, kad vēlēsies. Bēglis ir spiests bēgt, bieži vārda vistiešākajā nozīmē, un tikai ar mugursomu plecos, ar biļeti vienā virzienā.
Otrā: darba migrants apzināti izvēlas valsti, kurā vēlas apmesties, nereti izvērtējot, piemēram, valsts vispārējo ekonomisko attīstību un citus materiālos rādītājus. Bēglim laika izvēlei nav – viņš atrodas briesmās un parasti valstī, kas viņam kļūst par patvērumu, nonāk pilnīgi nejauši. Un, kā varat saprast, mīļie lasītāji, šādā situācijā savu dzīvi plānot tālu uz priekšu nav iespējams. Iedomājieties, kā tas ir – dzīvot pilnīgā nenoteiktībā un katru dienu, soli pēc soļa, taustīt, kas ir zem kājām, un meklēt jaunu atbalstu.
Latvija pirmā piedāvāja mums palīdzību, un tādēļ mēs esam šeit. Un priecājamies, ka mūsu liktenis ir tieši tāds.
Liels paldies, Latvija. Mēs esam Tev neizmērojami pateicīgi. Tu izglābi mūsu dzīvības.
Turpinājums sekos.
