Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Manu iepriekšējo stāstu varoņi minēja dažādus iemeslus, kuru dēļ nolēmuši apgūt latviešu valodu. Aļaksandrs sarunā atzina, ka grib justies Latvijā kā savējais, bet Inna, strādājot par skolotāja palīdzi, vēlas palīdzēt ukraiņu bērniem, kas dzīvo šeit.
Mūsu trešā veiksmes stāsta varonis (sauksim viņu par Ramanu) dzīvo Latvijā jau četrus gadus. Viņam arī ir sava motivācija, kas mani, godīgi jāatzīst, nedaudz pārsteidza. Piekritīsiet – ne katram sabiedriskajam aktīvistam, vēl vairāk – bēglim, ir lielas politiskās ambīcijas. Bet par visu pēc kārtas. Dodu vārdu pašam Ramanam.
"Cienu valsti, kas man devusi patvērumu"
"Tas bija 2020. gada rudenī. Sākumā aizbraucu no Baltkrievijas uz Maskavu, kur tobrīd strādāju un dzīvoju. Bija kovida laiks, un es sapratu, ka jābrauc prom arī no Krievijas – ļoti drīz ieradīsies Krievijas specdienesti, lai nodotu mani Baltkrievijas specdienestiem, kad es sākšu stāstīt par to, ko esmu redzējis, sniegt liecības (Ramans kļuva par liecinieku ļoti briesmīgiem spēka struktūru pārstāvju noziegumiem, apspiežot protestus Baltkrievijā 2020. gadā. Konkrētāk nerakstīšu drošības apsvērumu dēļ. – J.K.). Paskatījos, ar kādām Eiropas valstīm Krievijai ir sauszemes robežas. Tās bija Igaunija un Latvija. Uzrakstīju vēstniecībām un lūdzu humāno vīzu, ja tas ir iespējams. Latvija piekrita man palīdzēt.
Es strādāju lielā informācijas tehnoloģiju kompānijā, un katru dienu runāt latviski man nav obligāti, jo mani klienti galvenokārt ir no valstīm, kurās runā krieviski. Taču mācos valodu tādēļ, ka cienu valsti, kas devusi man patvērumu, un negribu turpināt dzīvot noslēgti, bez iespējas piedalīties Latvijas dzīvē. Sāku mācīties uzreiz, tikko nokļuvu Muceniekos, patvēruma meklētāju centrā. Man vēl nebija dokumentu, un mums sākās latviešu valodas kursi. Kopš tā laikā es jau vairs neapstājos.
Mani pirmie vārdi, ar kuriem saskāros Latvijā, bija "labdien" un "paldies". Mana pirmā latviešu valodas skolotāja bija Dita Barona, bet pavisam četros gados man bijuši pieci pasniedzēji. Esmu nokārtojis trīs valsts eksāmenus – B1, B2 un nesen (2024. gada vasarā – J.K.) C1 līmenim ar kopējo rezultātu 80 procenti. Vissarežģītākā eksāmena daļa bija rakstiskā. Tā un vēl saruna parasti ir vissarežģītākās, jo tev nevis vienkārši jāsaprot, ko tev saka, bet jārada izteiciens, teksts patstāvīgi.
C1 līmeņa eksāmenā bija jāiedomājas, ka esi konkursa komisijā, kas piešķir grantus dažādiem sabiedriski svarīgiem projektiem, un tev rakstiski jāizsakās par to, kuram no diviem projektiem tu dotu priekšroku, un tas jāpamato. Piemēram, es rakstīju par to, kādēļ ir svarīgi attīstīt uzņēmējdarbību Latvijā, ka nodokļu ieņēmumus valsts var novirzīt aizsardzībai…
Katru reizi, kad gāju uz eksāmenu, es domāju, ka visdrīzāk to nenokārtošu. Katru reizi izrādījās, ka esmu nokārtojis, un pat labāk, nekā biju cerējis.
Mans mērķis latviešu valodas apguvē ir, lai es varētu kā līdzīgs sarunāties ar augsti izglītotiem cilvēkiem, apspriest tēmas, kas mums būs interesantas, kaut ko ieteikt. Un kopumā man gribētos pēc tam, nākotnē, pastrādāt Latvijas valsts iestādē, jo es varu būt noderīgs ar savu diezgan labo izglītību. Bet tādēļ man teicami jāprot valoda. Es protu angļu valodu (C1 līmenī), itāliešu valodu (jau esmu piemirsis, reti izmantoju), franču valodu (vēlos uzlabot zināšanas, tā droši vien būs nākamā), kā arī mūsu dzimtās krievu un baltkrievu valodu."
"Nav jēgas mācīties latviešu valodu pēc pasakām, ja vien negrasies pats tās rakstīt"
"Pirms sākt mācīties valodu, ir svarīgi padomāt, kādēļ. Piemēram, ja es gribu piedalīties sabiedriskajā dzīvē, man vajadzīga teiksim, ekonomiskā, politiskā, starptautisko attiecību leksika. Man ir interesanti skatīties ziņas katru dienu, LTV1, "Panorāmu", un sarunāties par man tuvām tēmām.
Ja cilvēks gatavojas kārtot eksāmenu, jāapmeklē speciāli kursi. Tur viņu sagatavos konkrēti uzdevumiem, kādi būs eksāmenā. Ja gribi palīdzēt savam bērnam mācībās skolā, jāorientējas uz mācību grāmatām un priekšmetiem, ar kuriem bērnam ir problēmas. Tādā gadījumā tu apgūsi visu, kas saistīts ar matemātiku, fiziku un citiem priekšmetiem, bet sabiedriski politiskās leksikas tur nebūs tik daudz. Tādēļ nav jēgas mācīties latviešu valodu pēc pasakām, ja vien pats negrasies tās rakstīt, - lielākā daļa no tām apgūtās leksikas ikdienas dzīvē tev diez vai noderēs. Pasakās ir daudz novecojušu vārdu, kuri tika lietoti senos laikos, vai arī tādi specifiski vārdi kā "brīnumnūjiņa" un citi. Mūsdienu literārās valodas apgūšanai es ieteiktu labāk lasīt, piemēram, detektīvus.
Diemžēl kursi latviešu valodas apgūšanai C2 līmenī ir sastopami reti. Faktiski to nav, un grūti atrast pasniedzēju. Tālāk man būs jāmācās pašam.
Mans padoms - tikt skaidrībā par valodas apguves mērķi un to zināšanu jomu, to sfēru, kas jums būtu piemērota, un jau tad izvēlēties metodi un materiālus, ar kuru palīdzību mācīties valodu. Vēl viens apstāklis – ir ļoti attīstoši, kad sāc rakstīt kādā valodā, izteikt savas domas. Kad raksti, lai arī, iespējams, ne tik ātri kā runājot, tu mācies runāt šajā valodā. Uzreiz iegaumē, kā tiek rakstīti vārdi. Ja esi izmantojis vārdu desmit, divdesmit reizes, tu atcerēsies tā pareizrakstību. Nebūs problēmu uzlikt garumzīmi, pakāpeniski, ar mēģinājumu un kļūdu metodi, apgūsti gramatiku un pareizās galotnes, iegaumē izteicienus. Kad raksti, vari atļauties domāt lēnāk, nekā tad, kad mēģini runāt.
Mācoties valodu, ir svarīgi, cik lielas pūles esi gatavs tam veltīt. Un labāk mācīties koncentrēti. Sekmīgāki ir cilvēki, kas tam veltī vairāk par sešām stundām nedēļā. Ja vairāk par desmit stundām nedēļā, apgūšana notiek vēl ātrāk. Būtisks ir kopējais laiks, un nav svarīgi, vai mācību stundas būs katru dienu vai katru otro dienu. Ja mazāk par sešām stundām nedēļā, tad mīdies uz vietas un nevari iet tālāk.
Vēl saka – lai nekad neaizmirstu valodu, pat ja pārtrauc to izmantot, tā jāapgūst vismaz līdz B2 līmenim.
Man ir iespaids, ka latviešiem ir ļoti lojāla attieksme, vērtējot valodu apgūstošo ārzemnieku zināšanas. Un vācu valodas B2 un C1 līmenis, kas tiek prasīts, piemēram, valsts eksāmenos Vācijā, un tas, kādi ir uzdevumi latviešu valodā analoģiskos līmeņos, atšķiras. Man Vācijā dzīvo draugi, kas kārtojuši pārbaudījumus vācu valodā, un es dzirdu un novērtēju, kā viņi runā, apguvuši valodu B2 līmenī. Latvieši ir pārāk labsirdīgi pret mums. Ja apmeklē latviešu valodas kursus un klausies, un piedalies, pat ja nepaspēj izpildīt mājasdarbus, tad visdrīzāk eksāmenu nokārtosi.
Ģimenē (Ramanam ir sieva un maza meitiņa. Savu mīlestību viņš satika Latvijā. – J.K.) mēs runājam galvenokārt krieviski, taču periodiski mēģinām izmantot latviešu valodu. Es gribētu, lai mans bērns zinātu tās valodas, kuras zinu es. Cenšos meitiņai atskaņot audio, pārraides visdažādākajās valodās. Nebaidos, ka viņai galvā būs "putra", agri vai vēlu viņa sāks runāt kādā no šīm valodām. Vismaz viņas ausis pieradīs pie dažādu valodu skanējuma un vēlāk viņai ar valodām būs vieglāk."
"Mani no valsts padzina paša līdzpilsoņi"
"Es gribētu kļūt par Latvijas pilsoni. Godīgi sakot, laiks aizvien vairāk iet uz priekšu, un man ir arvien mazāk cerību, ka politiskā režīma maiņa Baltkrievijā ir iespējama. Arvien mazāk un mazāk spēju iedomāties, ka pat pēc režīma maiņas pēc tādiem cilvēkiem kā es Baltkrievijā būs pieprasījums, ka būšu vajadzīgs savai valstij.
Ukraiņi var domāt par atgriešanos mājās. Ukraiņus no viņu zemes padzina ārzemju iebrucēji, bet manā gadījumā iznāk, ka mani no valsts padzina paša līdzpilsoņi. Un pēc varas maiņas Baltkrievijā šie cilvēki, kas rīkoja represijas, nekur nepazudīs, un man ar viņiem būs jādzīvo vienā zemē. Ja godīgi, es to negribu. Latvijā esmu atradis savas jaunās mājas, vērtību un prioritāšu ziņā man latvieši garā ir tuvāki. Man liekas, ka man cilvēciski vieglāk būs dzīvot Latvijā. Atšķirībā no daudziem baltkrieviem neesmu gatavs samierināties ar vadītāju, kas uzurpējis varu, un tagad, kad pagājis laiks, pretošanās ir ļoti vāja… Es nesaprotu. Man vienkāršāk un saprotamāk ir dzīvot kopā ar cilvēkiem kuri 1991. gadā uz barikādēm cīnījās par savu brīvību un to ieguva."
* * *
…Godīgi jāatzīst, ka vienā no pēdējām latviešu valodas stundām man bija pārāk grūti. Ne tikai man, bet visai grupai. Mēs lasījām Aleksandra Čaka dzeju, un tā man likās neticami skaista, bet ne mazāk sarežģīta. Saprast metaforu nozīmi svešā valodā, lasīt daiļliteratūru – tā, manuprāt, ir augstākā pilotāža. Jautāju saviem sarunbiedriem, kāds ir viņu galvenais mērķis, mācoties latviešu valodu, un katram no viņiem bija savs mērķis. Mans mērķis ir saprast daiļliteratūras darbus, lasīt tos oriģinālvalodā. Tieši tā, manuprāt, var visdziļāk izprast latviešu tautas dvēseli.
Un vēl apgūstu itāliešu valodu. Un, ziniet, tā man šķiet tik nesaprotama! Pilnīgi sveša! Lai gan visi draugi kā viens man teic, ka salīdzinājumā ar latviešu valodu itāliešu valoda ir ļoti vienkārša, un pilnīgi nav problēmu to apgūt. Nepavisam ne – latvieši man, baltkrievietei, emocionāli ir daudz tuvāki, mūsu mentalitātes ir līdzīgas. Mēs taču esam kaimiņi! Bet, lūk, itālieši pārstāv pilnīgi citu kultūru, un viņi… Lai gan nē, tas jau ir pavisam cits stāsts.
