Nav vienas pareizās atbildes vai receptes, kā to darīt, tomēr, tuvojoties 8. jūnijam, dienai, kad jādodas uz vēlēšanu iecirkņiem, varam palūkoties uz dažiem no scenārijiem, kā vēlētāji ierasti pieņem savus politiskos lēmumus un kādu rezultātu no tā varam sagaidīt.
Šoreiz mums priekšā būs 16 dažādu partiju deputātu kandidātu saraksti.
Kā atpazīt "košā iepakojuma" risku vēlēšanās?
Pirmais instruments, ko gluži neapzināti (vai arī apzināti) izmantojam, lai tiktu galā ar šo plašo partiju piedāvājumu, ir emocionālais filtrs. Un neatkarīgi no tā, vai esam erudīti politikas analītiķi vai no politikas attālu esoši dzīves reālisti, vispirms mēs visas partijas saklasificējam emocionāli – partijas, kuras mums šķiet pieņemamas, mums ar tām ir kāda emocionāla sasaiste (piemēram, līdzīgas vērtības, mērķi, attīstības redzējums), un tās, kuras mūs absolūti neuzrunā, ir mums emocionāli pilnīgi svešas.
Un bieži izvēles process ar to arī noslēdzas – nobalsojam par emocionāli saprotamāko politisko spēku.
Bet, vai tas vienmēr dos gaidīto rezultātu, par to nevaram būt droši. Tas ir gandrīz tāpat kā veikalā nopirkt produktu, izvēloties tikai pēc iepakojuma – smukākā kaste, košākais papīrs. Vai šai tīkamajā kastē ir arī garšīgākais un kvalitatīvākais saturs – par to šai brīdī neesam domājuši un bieži vien viļamies. Kā atpazīt šo "košā iepakojuma" risku vēlēšanās?
Parasti tas izpaužas kā atpazīstamas, respektablas, bet vienlaikus ar politiku līdz tam nesaistītas personas, kuras tiek virzītas kā sarakstu līderi. Ar savu atpazīstamību šīs personas raisa uzticību vēlētājos, un tie piemirst, ka, lai profesionāli pildītu deputāta amata pienākumus, zināšanas un pieredze attiecīgajā nozarē ir tikpat nepieciešama kā ikvienā citā profesijā.
Un, pat ja par deputātu nekur nevar izskoloties, šī iemaņas var iegūt, uzsākot savu karjeru pašvaldības institūcijās, pēcāk virzoties uz nacionālās pārvaldes līmeni (Saeimu un ministrijām) un tikai pēc tam pretendējot uz deputāta pozīciju Eiropas Parlamentā.
Kā tad izskatās 2024. gada EP vēlēšanu piedāvājums – vai partijas izmanto šo stratēģiju?
Latvijas politikas pētnieces Leldes Metlas-Rozentāles sleja
"Vairāk nekā 15 gadus mana uzmanība ir pievērsta iekšpolitisko norišu analīzei Latvijā, pakāpeniski vairojot kompetenci un spēju sniegt neatkarīgus komentārus, skaidrot un vērtēt politiskos procesus. Ikdienā, strādājot ar studentiem, ik mirkli nākas pilnveidoties un sekot līdzi jaunākajiem politikas teorijas un prakses pavērsieniem."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja kopš 2008.gada
- Vairāku bakalaura un maģistra studiju programmu vadītāja, šobrīd bakalaura studiju programmas ''Starptautiskās attiecības-Eiropas studijas'' direktore
- studiju virziena ''Socioloģija, politoloģija, antropoloģija'' vadītāja
- politikas pētniece, šobrīd darbojas projektā ''No vienaldzības līdz pārmaiņām klimata politikā: politiskā naratīva un sabiedrības uztveres mijiedarbības uzlabošana Latvijā''
- Galvenokārt interesējas par Latvijas valsts iekšpolitiskajām norisēm, partijām, vēlēšanām, politiskajiem lēmumiem un to sekām, politiķu solījumiem u.c.
Atbilde ir jā – šādu stratēģiju izvēlējošās vairākas partijas, piemēram, "Apvienotais saraksts" – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija", ar pirmo kārtas numuru sarakstā ir iekļāvusi Reini Pozņaku, kas plaši pazīstams un cienīts kā viens no "Twitterkonvoja" dibinātājiem – brīvprātīgais, kurš ved Ukrainas Bruņotajiem spēkiem automašīnas, kā arī 2022. gadā saņēmis apbalvojumu "Eiropas cilvēks Latvijā", tomēr ir bez jebkādas praktiskās politiskās pieredzes.
Tādu pašu stratēģiju izvēlējusies arī kustība "Par!", kas kā sava saraksta līderi virza Ivannu Voločiju, kura tiek reklamēta, izmantojot apzīmējumu "ukraiņu eiropiete" jeb ukraiņu tautības kandidāte, kura sola EP iestāties par Latvijas un Ukrainas kopīgajām interesēm, neraugoties uz to, ka arī viņai nav nekādas politiskās pieredzes.
Zināmā mērā šo pašu "košā iepakojuma" stratēģiju, tikai nedaudz modificētā veidā, izmanto arī partija "Progresīvie", piesakot kā sava saraksta līderi Elīnu Pinto – kandidāti, kura iepriekš no partijas tika virzīta kā prezidenta amata kandidāte, bet kurai faktiskas politiskās pieredzes nekāda līmeņa vēlētās pārvaldes institūcijās nav.
Visbeidzot šeit minama arī sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa", kurai viena no saraksta līderēm ir Olga Petkeviča, – zināma, kā krievvalodīgo interešu aktīva pārstāve Daugavpilī, bet faktiski ir pašvaldības akciju sabiedrība "Daugavpils siltumtīkli" sabiedrisko attiecību speciāliste, persona bez politiskās pieredzes un tajā balstītas izpratnes par darbu Eiropas Parlamentā.
Ir arī vairākas citas partijas, piemēram "Stabilitāte!", kuru kandidātu saraksta līderiem nav politiskās pieredzes, tomēr šie līderi ir tik maz atpazīstamas personas, ka nevar uzrunāt plašas sabiedrības masas un nav uzskatāmi par vēlētāju emocionālās ietekmēšanas instrumentu.
Pieredze un izglītība
Tātad, kad pieņemam lēmumu, par ko balsot, protams, mēs nevaram norobežoties no emocijām, bet varam kritiski novērtēt, vai tās mums ļauj būt drošiem par kandidāta profesionalitāti un spējām efektīvi pildīt EP deputātam paredzētos pienākumus.
Ja atbilde ir – nē, tad varam lēmuma pieņemšanas procesam pievienot vēl vienu instrumentu – zināšanas.
Zināšanu komponente paredz, ka, pirms pieņemam lēmumu, kurai partijai atdodam savu balsi, vispirms atgādinām sev, ar ko īsti nodarbojas Eiropas Parlaments. Ja to paturēsim prātā, tad nevarēsim tikt maldināti ar tādiem partiju priekšvēlēšanu solījumiem, ko EP nemaz nevar piepildīt (par šo vairāk nākamajā slejā).
Bet šoreiz par zināšanām attiecībā uz partiju pieteiktajiem EP deputātu amata kandidātiem – viņu izglītību un politisko pieredzi reģionālajā, nacionālajā un Eiropas Savienības līmenī.
Jo lielāka ir kandidāta pieredze politikas nozarē, un jo īpaši Eiropas Parlamentā, jo pamatotāk varam cerēt, ka šī persona varētu īstenot savas partijas dotos priekšvēlēšanu solījumus.
Ja skatāmies uz 2024. gada EP vēlēšanām pieteiktajiem kandidātu sarakstiem, tad iezīmējas četras partijas, kuras par saviem līderiem izvēlējušās kandidātus ar ilglaicīgu pieredzi EP – tās ir Nacionālā apvienība, "Latvijas attīstībai", "Jaunā Vienotība" un "Saskaņa".
Nākamo kategoriju veido partijas, kuru virzītajiem līderiem (vienam vai vairākiem) ir pieredze nacionāla līmeņa politikā (parlamentā, valdībā): Jaunā konservatīvā partija, "Latvija pirmajā vietā", "Apvienotais saraksts", "Suverenā vara", "Tauta. Zeme. Valstiskums", Zaļo un Zemnieku savienība.
Trešo kategoriju veido partijas, kuru līderiem pārsvarā ir pieredze reģionāla līmeņa pārvaldes struktūrās (pašvaldībās) – "Centra partija", "Progresīvie", "Kustība "Par!"". Savukārt pēdējā grupā ir partijas, kuru līderiem nav vērā ņemamas politiskās pieredzes – šajā kategorijā iekļaujas kandidātu saraksts "Apvienība Jaunlatvieši", "Tautas varas spēks" un "Stabilitātei!".
Protams šeit paralēli uzmanību var veltīt arī kandidātu izglītībai, piemēram, vairākas partijas savos sarakstos ir izvēlējušās iekļaut personas ar pamatizglītību – tās ir "Saskaņa", "Apvienība Jaunlatvieši", "Tautas varas spēks", "Kustība "Par!"" un "Suverenā vara". Savukārt divos kandidātu sarakstos – "Latvijas attīstībai" un "Jaunā Vienotība" – ir gluži pretēji, iekļautas tikai personas ar augstāko izglītību.
Jāpiemin arī it kā pašsaprotams, tomēr ļoti svarīgs aspekts zināšanu kontekstā – EP deputāta amata kandidāta angļu valodas prasmes.
Lai formālā un neformālā līmenī komunicētu ar kolēģiem – deputātiem no citām ES valstīm un pārliecinātu viņus par Latvijai aktuāliem lēmumiem, angļu valoda ir būtisks darba instruments. Tāpēc noteikti ir vērts painteresēties, cik augstā līmenī ir konkrētā kandidāta valodas prasmes.
Protams, ne vienmēr valodas zināšanas, pieredze vai augstākās izglītība ir garants EP deputāta darba kvalitātei. Par to mums atgādina 2014. gada EP vēlēšanas, kurās kā viena no Latvijas deputātēm tika ievēlēta ZZS pārstāve Iveta Grigule (2017. gada februārī no partijas izstājās). Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņa kandidēja ar trešo numuru, bet pēc intensīvas priekšvēlēšanu kampaņas izvirzījās saraksta līderpozīcijās un tika ievēlēta. Viņas vēlākā darbība EP iezīmējās ar dažādām peripetijām, tomēr skandalozākā no tām bija 2016. gada novembra balsojums, kad Grigule kopā ar diviem citiem EP deputātiem no Latvijas – Andreju Mamikinu un Tatjanu Ždanoku – balsoja pret Eiropas Parlamenta rezolūciju saistībā ar cīņu pret Krievijas un teroristisko organizāciju propagandu.
Tāpēc izglītība, zināšanas un pieredze ir svarīgs aspekts, domājot par savu izvēli EP vēlēšanās, tomēr to būtu lietderīgi papildināt vēl ar citiem parametriem.
Veiksmju un neveiksmju izvērtējums
Ja turpinām iepriekš aizsākto analoģiju ar pirkumu, tad kandidātu pieredze iepazīšana ir kā produktu sastāva izlasīšana uz kārbiņām – kas tad ir iekšā vienā vai citā glītā iepakojumā: kur vairāk cukura, kur garšas pastiprinātāji, bet kur tikai palmu eļļa.
Produkta sastāva izlasīšana mums ļauj izdarīt apzinātu izvēli, kas balstīta ne tikai uz emocijām par skaisto iepakojumu, bet arī uz zināšanām par šī iepakojuma saturu. Bet jāsaka, ka arī ar šo otro instrumentu vēl nepietiek, lai varētu teikt – esam izdarījuši visu, ko varējām, lai vēlēšanās pieņemtu maksimāli apdomātu lēmu. Tāpēc nonākam pie trešā izvēles izdarīšanas instrumenta – līdzšinējo politisko sasniegumu – veiksmju un neveiksmju izvērtējuma.
Tas nozīmē, ka, domājot par savu izvēli vēlēšanās, mēs sistemātiski atskatāmies uz to, ko partijas kandidātu sarakstā pieteiktie politiķi un partija ir paveikusi līdz šim – gan Eiropas Savienības institūcijās, gan Saeimā, valdībā un arī pašvaldībās.
Jo vairāk varam atrast partijas un kandidātu paveiktos labos darbus, jo ticamāk, ka arī nākotnē dotie solījumi tiks izpildīti.
Salīdzinot šo instrumentu ar preču patēriņa tirgu, to var dēvēt par atsauksmju meklēšanu.
Kad iegādājamies kādu preci vai pakalpojumu, mēs bieži meklējam līdzšinējās pieredzes stāstus, jo tas mums sniedz drošību par konkrētas preces kvalitāti.
Tieši tāpat ir, arī pieņemot lēmu vēlēšanās – skatāmies uz partiju un politiķu līdzšinējo veikumu. Šeit mums noteikti var noderēt gan masu medijos pieejamā informācija par katra deputāta darbību, gan arī ikgadējās oficiālās atskaites par deputātu paveikto un padarītā devumu Latvijas iedzīvotājiem, piemēram, cik bieži deputāts ir pildījis ziņotāja funkciju (bijis atbildīgās EP komitejas iecelts par galveno regulas, direktīvas vai EP rezolūcijas virzītāju ES likumdošanas gaiteņos), cik bieži veicis atzinuma sagatavotāja funkciju (par katru likumprojektu ir vajadzīgs atzinums no citām ar konkrēto tēmu saistītajām EP komitejām), vai arī pildījis ēnu ziņotāja/ ēnu atzinuma sagatavotāja funkciju (deputāts, kurš pārstāv savas politiskās grupas intereses EP komitejā un seko līdzi likumprojekta virzībai vai atzinuma sagatavošanai, komunicē ar atbildīgo deputātu, mēģina rast kompromisu un panākt savai politiskajai grupai svarīgus labojumus). Šeit pārskats par esošo deputātu veikumu 2024. gadā.
Avots: Autores sagatavota tabula, izmantojot EP biroja informāciju: " No Latvijas ievēlēto EP deputātu piektajā darba gadā paveiktais"
Tālākais vērtēšanas process, lai paliek katra vēlētāja paša ziņā, galvenais, neapjukt no skaļiem saukļiem priekšvēlēšanu retorikā, atcerēties, ka vārdiem un solījumiem ne vienmēr seko tikpat enerģiski darbi un ne vienmēr agresīvai, pret konkurentiem vērstai kritikai patiešām ir objektīvs pamats.
Noslēgumā ceļa karte – seši soļi, kuri var palīdzēt pieņemt racionālu un iespējami veiksmīgu lēmumu Eiropas Parlamenta vēlēšanās:
