Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Baltkrieviem arī ir vasaras saulgriežu svētki – Kupala. Taču, kad mani latviešu draugi lūdz mani nodziedāt mūsu Kupalas dziesmu, pastāstīt par mūsu tradīcijām, man kļūst kauns. Jo es zinu burtiski divas trīs dziesmas. Tādēļ, ka man ģimenē neko nemācīja. "Tas ir vēsturiskās atmiņas trūkums, etnogrāfiskā amnēzija," es skumji domāju. Kāpēc tā ir iznācis?
Pilsētas baltkrievi pret lauku baltkrieviem
Tādiem baltkrievu inteliģences pārstāvjiem kā man, kas dzimusi un audzināta lielā pilsētā, nacionālā identitāte kļūst par vērtību, kas iegūta jau apzinātā vecumā. Par tautas kalendāra svētkiem, kas saistīti ar zemkopības ciklu, pirmo reizi uzzināju 16–17 gadu vecumā, kad sāku rakstīt dzeju baltkrievu valodā un nokļuvu nacionāli orientētu baltkrievu jauniešu lokā. Tad arī tie, kas bija par mani vecāki un darbojās Studentu etnogrāfiskajā biedrībā, man pastāstīja par senajām baltkrievu tradīcijām. Un, protams, mans iemīļotais Dzejnieks – galvenais nacionālais dzejdaris Janka Kupala – savu pseidonīmu nebija izvēlējies nejauši. Tā viņš gribēja parādīt savu piederību vienkāršajai tautai, lai gan pats bija cēlies no nabadzīgiem šļahtičiem. Pakāpeniski sāku lasīt grāmatas, uzdot jautājumus gados vecākajiem domubiedriem un burtiski atrakt savu dziļi aprakto nacionālo identitāti.
Kas gan to bija apracis? Jo manas saknes, varētu šķist, ir ciemā Baltkrievijas vidienē. Taču, tikko manai mātei bija apritējuši 17 gadi, viņa aizbrauca iekarot galvaspilsētu un tur arī palika. Bet atbilstoši padomju Baltkrievijas valsts ideoloģijai
būt lauciniekam un runāt baltkrievu valodā bija kauns un nebija prestiži. Kā kolhozniekam. Bija moderni būt krievvalodīgam pilsētniekam.
Tieši to es arī dzirdēju no mātes, kad mēģināju jautāt par baltkrievu tradīcijām. "Kādēļ tev tas vajadzīgs? Mēs esam pilsētnieki, mēs runājam krievu valodā." Savukārt, kad vērsos pie vecmāmiņas, viņa paraustīja plecus un atbildēja: "Маё ты дзіцятка, я ўжо старая, нічога не памятаю." ("Manu bērniņ, esmu jau veca un neko neatceros." – baltkrievu val.)
Taču es nepadevos, un mani meklējumi – galvenokārt milzīga daudzuma grāmatu lasīšana un sarunas ar vecākajiem kolēģiem – mani noveda pie izpratnes, ka baltkrievi kā nācija saglabājuši dziļus pagāniskus ticējumus un pat gadsimtiem ilgā apstulbināšana ar pareizticīgo baznīcu nav spējusi to mainīt. Par to, kā arī par to, cik baltkrieviem un latviešiem ir daudz kopīgā pasaules uzskatā, esmu rakstījusi šeit. Tātad – kas ir Kupala?
Tautas Kupala pret oficiālo Kupalu – cīņa starp Labo un Ļauno
Baltkrievi atzīmē Kupalu 22. un 23. jūnijā, tika uzskatīts, ka tad ārstnieciskās zālītes iegūst vislielāko spēku.
Svētku pamats ir uguns. Pats nosaukums cēlies no indoeiropeiskās saknes "kup" – vārīties, kūsāt. Kupalas ugunskurs ir daudzfunkcionāls. Pār to lec tie, kas vēlas attīrīties no grēkiem vai noskaušanas. Pāri virs tā pārbauda savas jūtas un pareģo savu turpmāko likteni – viņi skatās, vai meitene un puisis nepalaidīs vaļā rokas, kad kopā lēks pāri ugunij. Virs Kupalas uguns arī žāvē slimu cilvēku drēbes, lai viņi drīzāk izveseļotos, pie tās silda vārgus bērniņus. Saullēktā izpeldoties upē vai izmērcējoties rīta rasā, visu gadu būsi stiprs un vesels.
Raganas un burvji Kupalas naktī iegūst neticamu spēku, un jābūt piesardzīgam, lai viņi nenoburtu.
Tādēļ pie logiem un durvīm piekar amuletus. Par tiem var kalpot jebkurš dzelkšņains, ass priekšmets vai ērkšķains, dzelošs augs, piemēram, nātres…
Šajā naktī arī pieņemts meklēt papardes ziedu. Kas to uzies, spēs atrast dārgumus, saprast putnu un zvēru valodu.
Varētu šķist, ka viss ir saprotams, jo jums, dārgie lasītāji, droši vien ir tuvas līdzīgas tradīcijas, un arī Latvijā daudzējādā ziņā līdzīgi atzīmē vasaras saulgriežus. Taču Kupalas versija, kas pie baltkrieviem atnākusi no gadsimtu dzīlēm, neapmierināja vispirms padomju varu, bet pēc tam arī pašreizējo politisko režīmu. Cenšoties pāraudzināt tautu, oficiālajā līmenī Kupalu atzīmē 6. un 7. jūlijā, pēc tā dēvētā jaunā stila. Pat senajiem svētkiem diktators mēģina likt kalpot propagandai. Spilgts piemērs tam ir ikgadējais festivāls Aleksandra Lukašenko "mazajā dzimtenē" "Aleksandrija pulcē draugus". Starp citu, ciematu, kurā dzīvoja Lukašenko, agrāk sauca Druhaja Brihada (latviešu tulkojumā - Otrā Brigāde) (ģimenes no viensētām apmetās vienkopus, izveidojot kolhoza brigādi), un tas patiešām neatradās tālu no pašreizējās agropilsētiņas Aleksandrijas.
Taču ne par to ir mūsu stāsts. Šeit jūs varat iepazīties ar oficiālās Kupalas svinēšanas programmu.
No tās saprotams, kā režīma ideologi pagānu svētkus pārvērš postpadomju bakhanālijā "Baltkrievijas un Krievijas sadraudzības Kupalas vainags".
Kvazitautasdziesmu pārpilnība, pseidonacionālie sarkanzaļie tērpi… Un… "Jaunatne ar kvalitātes zīmi". Izrādās,
cilvēki mēdz būt "pareizi" un "nepareizi", "kvalitatīvi" un "nekvalitatīvi".
Piedodiet, bet šeit bez komentāriem – pieklājīgi vārdi man beigušies.
* * *
Kad es domāju par to, kā latviešiem izdevies saglabāt Jāņus (jo tos padomju laikā aizliedza, kā man stāstīja mani tukumnieki), tad saprotu – tas izdevās, pateicoties stiprām ģimenes saitēm – starp māti un meitu, starp tēvu un dēlu, starp paaudzēm. Bērna audzināšana sākas ģimenē, bet jau pēc tam ir bērnudārzs, skola, universitāte.
Uzzināt par to, kas ir Kupala, jau pieaugušā vecumā no grāmatām vai citu cilvēku stāstītā nav gluži normāli.
Ir normāli dziedāt savam lolojumam šūpuļdziesmas dzimtajā valodā un atzīmēt tautas svētkus kopā ar tuviniekiem.
Lūk, tas mums, baltkrieviem, jāatceras, kad domājam, kā audzināt savus bērnus.
