ĪSUMĀ:
- Valentīna ir dronu-kamikadzes pilote, armijā no 2019. gada, bet par savu vietu bija jācīnās diezgan ilgi.
- Kad sākās pilnā mēroga iebrukums, viņas dēlam bija daži mēneši. Viņa atstāj mazuli, lai dotos uz fronti.
- Doties karā motivēja sirdsapziņa un vainas sajūta kritušo draugu priekšā.
- Ja nav trāpīts – ir vilšanās sajūta, ja trāpīts - prieks, bet ne pārāk liels, jo tāds vienkārši ir darbs.
- Dronu pilotus cenšas iznīcināt, bet līdz šim laimējies izsprukt vai nu pirms vai pēc apšaudēm.
Oficiālā profesija – joprojām radiste
Mums šeit rakstīts, ka esi dronu-kamikadzes pilote, citur – ka darbojies gaisa izlūkošanā. Izstāsti, kā tevi pareizi saukt un kas ir tas, ko tu dari karā.
Esam apvienojušies vienībā, kurā ir izlūkošanas dronu piloti un piloti, kas lido ar kamikadzes droniem. Dronu-kamikadze piloti prot izmantot arī izlūku bezpilota lidaparātus un var veikt izlūkošanu ne tikai ar parastajiem civilajiem droniem, bet arī ar kamikadzes droniem, jo tiem ir iespēja pagriezties arī atpakaļ.
Es arī neesmu tikai dronu-kamikadzes pilote, savā vienībā esmu arī navigators savam partnerim, kurš arī lido.
Tāpat paralēli nodarbojos ar līdzekļu vākšanu un meklēšanu. Runa ir par dažādu fondu piesaisti, lai savāktu līdzekļus, lai mums būtu ar ko lidot.
Bet līdz armijai man bija garš ceļš – tur man izdevās nokļūt tikai 2019. gadā. Tad izvēlējos vienu no militārajām profesijām, ko sievietes pēc armijas standartiem Ukrainā drīkstēja darīt – tie nosaka, ka sievietes vieta ir sēdēt štābā, rakstīt papīrus vai būt radistei.
Starp citu, oficiāli joprojām mana profesija ir tieši radiste, lai arī reāli daru jau pavisam ko citu.
Bet tik tālu esmu tikusi, lai arī par savu vietu bija jācīnās diezgan ilgi un neatlaidīgi.
Vai tas nozīmē, ka tu šobrīd proti gan vadīt, gan salabot bruņu mašīnas, gan arī dronus?
Jā, es protu braukt ar bruņutransportieri. Bet remonts gan ir tāda diezgan relatīva lieta, jo tur ir arī sarežģītas detaļas, kuras šo mašīnu mehāniķi neremontē, bet gan sūta mašīnas uz rūpnīcu, vai arī remontē visa komanda kopā. Jo ir nereāli vienam pacelt, piemēram, bruņutransportiera bruņu plāksni, kas var svērt vairāk par 200 kilogramiem, vai arī, teiksim, izcelt motoru, kas jāpiekabina aiz pieciem punktiem.
Kamikadzes bezpilota lidaparātu vadīšana ir daudz vienkāršāka un interesantāka, bet tur savukārt vajadzīga lielāka brīvprātīgo resursu piesaiste.
Un tur arī ir ļoti svarīgas personīgās īpašības un attieksme, jo mūsu militārā sistēma joprojām nav pielāgota tādai jaunai praksei kā kamikadzes bezpilota lidaparātu pilotēšana.
"Jāatstāj mazais pie vecākiem un jāiet mobilizēties"
Tu īsi pirms iebrukuma kļuvi arī par mammu un tomēr tu esi armijā. Kā ir attīstījies šis tavas dzīves stāsts no sākuma līdz šim brīdim?
Kad sākās īstais karš jeb pilna mēroga iebrukums, manam dēlam bija četri mēneši. Rītā, kad uzzinājām par iebrukumu, sapratu, ka jāatstāj mazais pie vecākiem un jāiet mobilizēties vai citiem vārdiem – jāiet atjaunoties darbā, jātiek pie ieročiem un bruņu vestes un jābrauc pie savējiem. Viņi tobrīd bija netālu no Doneckas apgabala Novotoškivkas ciemata.
Viņus sāka apšaudīt jau labu brīdi pirms pilna mēroga uzbrukuma – jau 16. datumā.
Burtiski dažu nedēļu laikā viņi tika pilnībā sakauti. Es biju zaudējusi gandrīz visu savu bataljonu. Man tie cilvēki bija pazīstami jau kopš 2019. gada, tie bija mani draugi, mana ģimene. Man bija ļoti sāpīgi un kauns, ka es te sēžu mājās ar savu kaujas pieredzi un tā tur var noderēt. Bet, no otras puses, apkārtējie un radi, un vecāki teica – nē, tu būsi slikta māte, ja tu dosies karā. Tā nu atgriešanos armijā atliku līdz rudenim, kamēr dēls kļuva patstāvīgāks un varēja normāli ēst, tad radiem bija vieglāk viņu pieskatīt.
Cik bieži tev izdodas satikt dēlu, un kādi tev ir šie brīži?
Tagad kopš augusta esmu viņu redzējusi divreiz. Vienreiz, kad biju tuvumā, palūdzu, vai varu uz vienu dienu viņu apciemot. Otra reize bija, kad man iedeva 10 dienu atvaļinājumu.
Pirmajā reizē, kad satikāmies, man likās, ka viņš mani ir tā kā mazliet aizmirsis, bija kautrīgs. Man likās, ka viņš uz mani skatās kā uz kādu tanti, nevis paša māti.
Otrajā reizē viņš bija tikpat kautrīgs, bet jau bija skaidrs, ka viņš ir sailgojies un ka priecājas mani satikt.
Jā – man ir grūti būt šķirtai no bērna, jo baidos, ka vienā brīdī manis var vairs nebūt, baidos, vai viņš mani neaizmirsīs.
Es šobrīd burtiski zaudēju laiku, ko būtu varējusi pavadīt kopā ar viņu, un šos zaudētos mirkļus atgūt es vairs nekādi nevarēšu.
Un kā sazināšanos pa telefonu?
Telefonā ir tā, ka viņš tur vairāk ar sevi spēlējas, kādu brītiņu skatās uz mani un sāk rādīt mammai visu pēc kārtas, bet tad viņš novēršas un jau dara kaut ko savu. Caur telefonu es nevaru viņam pieskarties, es nevaru viņu paņemt rokās un noskūpstīt, es nevaru paņemt viņu aiz rokas un iziet pastaigāties. Lūk, par tādiem brīžiem es runāju, par tādu mātes un bērna tuvību, ko pa telefonu nekādi nevar nodot.
Ko tu domā par savu un savas ģimenes nākotni?
Tiek daudz runāts, ka ienaidnieks plāno karu turpināt. Un, skatoties kā Rietumu valstis, dažas Eiropas Savienības valstis palīdz vai ne īpaši ātri palīdz, man šķiet, ka ir reāli, ka tāpēc ienaidnieks pilnībā var ieņemt Harkivas un Dņepropetrovskas apgabalus un pat manu dzimto Poltavas apgabalu.
Esmu to apdomājusi un sapratusi, ka sava ģimene būtu jāved kaut kur tālāk, bet pati turpinātu dienestu armijā.
Manuprāt, tā būtu laba doma, un es plānoju to īstenot.
Doties karā motivēja sirdsapziņa un vainas sajūta draugu priekšā
Kas tevi šādos apstākļos motivēja izvēlēties doties karot?
Sirdsapziņa. Sirdsapziņa un vainas sajūta draugu priekšā, jo bojā gāja ne jau tikai mans bataljons, tajā mira zinātnieki, puiši un meitenes, kas varētu būt sabiedrības augšgals, topošie aktīvisti, pazīstami rakstnieki, tie bija cilvēki, kas nākotnē veidotu nāciju. Es viņus pazinu, un es ar viņiem izgāju cauri daudz kam – Maidanam, dažādiem protestiem, akcijām ukraiņu valodas ieviešanas atbalstam un citām lietām.
Un te vienā brīdī es redzu, kā viņi visi mirst, redzu, ko viņi upurē un ko zaudē šajā karā, kamēr es nedaru neko.
Tāpēc pirmkārt tā ir sirdsapziņa un arī tas, ka, ja es tagad neiešu, kurš tad ies manā vietā?
Kas tu būtu, ja kara nebūtu?
Nezinu. Kaut kā sāktu veidot karjeru sociālo mediju mārketingā, strādātu ar tekstiem vai mājaslapu uzturēšanu, ar sociālajiem tīkliem. Man patika, un arī biju plānojusi studēt UX jeb mājaslapu lietošanas pieredzes dizainu, uzrakstītu grāmatu, tāpat nākotnē man varētu būt vēl viens bērns.
Tai noteikti nebija jābūt militārajai karjerai, jo armija – gluži otrādi – nepalīdz augt, tā tevi apspiež un noniecina un padara par vergu. Mūsu armija šodien ir būvēta uz padomju standartiem, un tajos karavīrs nav nekas, viņš ir tikai kaujas vienība.
Parunāsim par to, ko dari šobrīd – kāpēc nonāci tieši pie droniem?
Kamēr es biju civilajā dzīvē, nu labi – ne civilajā, bet gan militārpersona grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājumā, es vēroju iebrukuma sākuma periodu, un es pazinu Mariju Berlinksu un Ļubu Šipoviču no fonda "Dignitas" un no "Viktory drones". Marija par droniem runāja jau kopš 2014. gada, un tur viņi jau reāli īsteno apmācības šajā jomā. Un viņi ir secinājuši, ka tieši droni un droni-kamikadzes ir viens no uzvaras stūrakmeņiem un ka tieši ar šo metodi mēs varēsim sasniegt savus mērķus.
Šobrīd lielākā daļa militāro stratēģiju ir novecojušas, un šīs
modernās tehnoloģijas, arī droni, bezpilota jūras droni, ne tikai gaisa, bet arī jūras un zemūdens droni – tas ir tas, kas mums palīdzēs uzvarēt šajā karā.
Tiesa, mūsu valdība to neatbalsta.
Es saprotu, ir pat speciāla programma, kur darboties ar droniem tiek apmācītas tieši sievietes?
Sākumā viņi apmācīja visus. Tad tie bija divu nedēļu kursi frontes pirmajās līnijās. Mums ir tāds veikalu tīkls "Eva" un viņi jautāju Ļubai – "varbūt mēs varam ko tādu izveidot tieši meitenēm?"
Mūsu draudzene Ļuba jau bija gaisa izlūkošanas virsniece, viņa lidoja ar "Mavic" droniem. Viņa bija viena no pirmajām. Un viņa saredzēja, ka tā ir laba doma un teica: "Pamēģināsim. Varam savākt zināmu skaitu meiteņu no dažādām vienībām un iemācīt lidot jauktās grupās ar puišiem." Un tā arī tas tika izdarīts.
Pagaidām tās vēl nav 100 meitenes tieši ar kamikadzes droniem, bet papildus tam viņi māca arī lidot ar parastajiem civilajiem kopteriem, piemēram, DJI vai "Autel" droniem.
"Mēs nelidojam, lai nofilmētu video, mēs lidojam, lai trāpītu mērķī"
Cik sarežģīti vai cik viegli tas ir – apgūt dronu vadīšanu, trenēties un pēc tam to izmantot reālajā karā?
Ir dronu simulators, programma, kuru ikviens var nopirkt internetā, ikviens var nopirkt arī pulti, piemēram, nesen tika izlaista pults, kas maksā ap 2500 hrivnām jeb ap 60 Eiro. Brilles, protams, ir dārgākas, sākot no 250 eiro, bet mācoties bez tām var arī iztikt – var nopirkt sev pulti un programmu un mācīties.
Vēl pirmās sākotnējās apmācības ar šo programmu vajag patrenēties kādu nedēļu. Tas jādara līdz brīdim, kad acu nervu gali sapratīs un smadzenes un rokas pieradīs vienlaikus darboties četros dažādos virzienos. Tas tā ir ar FPV droniem, nesalīdzināsim tos ar civilajiem droniem kā "Mavic", jo "Mavic" var pilotēt pat bērns.
Ar "Mavic" var paralēli pat kafiju iedzert vai uzsmēķēt, bet FPV ir pavisam cita lieta.
Ja runājam par 15 minūšu lidojumu (kaujas apstākļos tās var būt arī krietni mazāk – kādas 5 minūtes) – visu šo laiku tu esi saspringts un maksimāli koncentrējies. Tu skaties tikai savās brillēs un nevari skatīties uz tālvadības pulti, jo viss redzams tikai caur brillēm.
FPV dronam nav stabilizācijas, tāpēc tur jākontrolē gan kreisā, gan labā puse, ātrums, dzinēju griešanās jauda un paralēli jāseko ekrānā, cik vēl atlikusi baterija.
Drona ātrums var sasniegt līdz pat 120 kilometrus stundā, tas kustas tik ātri un asi, ka sākumā to ir ļoti grūti savaldīt.
Bet, kad ar simulatoru ir lidots kādas 40 stundas, tad, pārceļoties uz poligonu un kaujas apstākļiem, lidot jau ir daudz vieglāk. Lai gan – apmācāmie saka, ka simulatorā lidot ir pat grūtāk nekā dzīvē. Un ir cilvēki, kas saka, ka nekas man nesanāks. Bet iedodiet pulti uz četrām dienām un es iemācīšos – sapratīšu sistēmu un man viss izdosies, jo tas ir ilgs process.
Ja, piemēram, nelido vienu vai divas dienas, tad prasmes sāk zust. Ar to mūsu darāmais atšķiras no parastajiem "kopteriem".
Uz šo var neatbildēt, bet es tomēr pajautāšu – vai tu vari pateikt, cik daudz mērķu tu esi iznīcinājusi?
Mēs nelidojam, lai nofilmētu video, mēs lidojam, lai trāpītu mērķī. Un ne vienmēr ir iespēja nodrošināt filmēšanu no malas ar citu dronu, lai redzētu, cik precīzi ir trāpīts. Video bieži ir pārrāvumi netālu no mērķa un tur var neieraudzīt, kur tieši ir trāpīts. Var trāpīt kaut kur citur – 10 metrus tālāk vai 5 metrus uz sāniem, bet var trāpīt arī tieši mērķī. Un civilo trūkuma dēļ mēs ne vienmēr nofilmējam pašu procesu.
Tāpēc es nezinu, cik reižu esmu trāpījusi, bet zinu, ka noteikti mēdzu trāpīt.
Un pat ja tas neskan pārāk labi, šobrīd man gandrīz puse no visiem FPV pa ceļam apmaldās – tie vai nu nokrīt signāla slāpētāju dēļ, vai nu tiek notriekti vai arī, teiksim, nokrīt, kad komandieri liek lidot, piemēram, biezā miglā.
Viņi liek lidot uz mērķi, par spīti mūsu norādījumiem, ka tas nav pareizi. FPV ir vaļējs korpuss, tāpēc lietainā vai mitrā vidē tur kaut kas var saiet uz īso. Attiecīgi – nevar zināt, kurā brīdī pazudīs kontrole un kur tieši drons nokritīs. Tādā brīdī ir arī liela varbūtība, ka tas uzkrīt uz mūsu puišu galvām. Arī tā ir gadījies.
Tāpēc mēs rūpīgi strādājam ar tehniku. Tagad īpaši aktīvi neesam, jo mums ir ļoti pozicionālais karš un pie Ivanivskas Bahmutas apkārtnē strādā mūsu artilērija. Pašlaik pārsvarā tās ir vien dažas grupas, kas ieiet pozīcijās vai blindāžās vai pārvietojas pa ierakumiem.
Kāda ir sajūta brīdī, kad tu esi iznīcinājusi mērķi vai tiešā veidā palīdzējusi tā iznīcināšanā?
Ai, man sākumā bija viens gadījums. Tas man bija pats pirmais lidojums, un tas arī nebija kopā ar mūsu grupu, un likās, ka drons īsti netrāpīja. Tur pa ceļu brauca kaut kāda mašīna vai kaut kas līdzīgs. Neatceros tieši, kas tas bija, un dronu nesa nedaudz pa kreisi, un es nezinu, kur konkrēti es trāpīju.
Bet pēc tam man sacīja, ka kāds cits bija aizlidojis un redzējis, ka tā mašīna tomēr deg.
Bet tajā brīdī, kad man bija jātrāpa mērķī, bet likās, ka neesmu trāpījusi, es biju ļoti vīlusies.
Tā it kā tev kaut kas svarīgs būtu atņemts vai pazudis, vai, piemēram, kad saplīsis telefons. Bet kopumā – vienkārši vilšanās, nekas tāds cits īpašāks.
Bet, trāpot mērķī, tas prieks ir, bet tas nav pārāk liels, jo tāds vienkārši ir mūsu darbs.
Līdz šim laimējies izsprukt vai nu pirms vai pēc apšaudēm
Cik bīstami ir būt kamikadzes drona pilotam?
Mēs esam prioritārs mērķis, un mūsu antenas mēģina atklāt. Tas tāpēc, ka drons-kamikadze ir ļoti mobils. Jo, ja parastos artilērijas lādiņus nevar vadīt un tie ne visur var trāpīt, tad mēs varam vadīt lādiņu un biežāk trāpīt tur, kur artilērija nevar.
Tāpēc mūs cenšas iznīcināt pēc iespējas ātrāk.
Un visbīstamāk ir tad, kad nevar antenu nolikt kaut kur tālāk, jo kabelis ir par īsu, un jāstrādā piemēram, nevis pagrabā, bet kaut kur uz lauka, kur var atlidot cits kamikadzes drons, mīnmetēja vai tanka šāviņš – tieši nesen mūsu pilotiem tā gadījās.
Un vēl bīstama ir došanās uz darba pozīciju, jo mašīna ne vienmēr var tevi izlaist tieši pie vietas, no kuras jāstrādā. Un tad tev šis attālums jāmēro kājām – arī tajā brīdī tev var uzbrukt ienaidnieka FPV drons.
Un līdz šim mums ir laimējies izsprukt vai nu pirms vai pēc apšaudēm.
Kā tu teiktu – cik spēcīgi bija ukraiņi ar saviem kamikadzes droniem tūlīt pēc iebrukuma un cik spēcīgi esat šobrīd?
Iebrukuma sākumā, es domāju, mēs dronus-kamikadzes izmantot sākām pirmie. Es zinu tos dronu sportistus, kuriem ienāca prātā šī ideja. Viņi nolēma, ka jāpamēģina.
Un tad bija tāds liels azarts. Laika gaitā bija jāatrisina dažādi uzdevumi, vajadzēja arī piemērot dronus tehniski, kaut vai tāpēc, ka bija vajadzīgas rezerves frekvences, jo līdzšinējās jau sāka slāpēt.
Tagad mūsu spēki jau ir līdzīgi, jo krievi mūs ir panākuši.
Vispirms jau tāpēc, ka viņiem ir pieejamas rūpnīcas un reāli rūpnīcu risinājumi video raidītāju ražošanai vai to kontrolei. Mums tādu nav. Nav tādas piekļuves, arī mātes plašu pārbūve mums nav pieejama, jo mums nav rezerves daļu. Tas pirmkārt.
Otrkārt – valsts nav uzņēmusies tiešu kontroli pār FPV dronu ražošanu un rezerves daļu iegūšanu rūpnīcās, lai tās pirmie izpirktu mēs, nevis krievi. Tāpat nenotiek to ražošana šeit uz vietas, jo to visu nevar uzlikt tikai uz brīvprātīgo pleciem vien. Tāpat ir jānotiek izpētei, jaunu iespēju izmēģinājumiem – kaut vai ar nakts redzamības termokamerām.
Tam mums vienkārši nepietiek līdzekļu, resursu un arī iespēju to visu laikus nogādāt Ukrainā. Tāpēc mēs šobrīd esam tādā līmenī, kādā esam, un
es baidos, ka ar laiku, burtiski pāris mēnešu laikā, bez Rietumu palīdzības un mūsu politiķu savlaicīgas reakcijas situācija pasliktināsies.
Es skatos, ka tavs segvārds ir Valiko Korobkadze? Kāpēc?
2014. jeb precīzāk 2013. gadā, kad notika Maidans, arī Poltavā bija Maidans. Es tajā laikā studēju. Varbūt jūs zināt, kur ir Poltava? Nu lūk, mans puisis toreiz tur organizēja pašaizsardzību. Viņi bija pārņēmuši reģionālo padomi, un reģionālajā padomē atradās pašaizsardzības štābs. Es turp devos katru rītu. Tur bija divi gruzīni, vienu sauca Džunberi, un viņš tur burtiski nakšņoja, bet otrs pa nakti devās pie ģimenes, bet no rīta mēs ar viņu uz štābu nācām reizē. Kad mēs tur ieradāmies, Džunberi jau sauca "O, Valiko!". Izrādās, tā sauca viņa vectēvu. Laika gaitā arī mani iesauca par Valiko. Tā tas arī iegājās.
Mēs vienmēr beigās jautājam – ko jums personīgi novēlēt?
Ko es pati sev novēlētu? Vēlos augt un attīstīties šobrīd izvēlētajā virzienā un piepildīt šos savus sapņus un ieceres. Īpaši jau vēlētos savās prasmēs apmācīt citus, jo zinu, kā tas bija no paša sākuma, kad saņēmu pilota sertifikātu, gribu turpinu izglītoties.
Katru dienu es apgūstu ko jaunu, esmu tik daudz ko iemācījusies, ka būtu vienkārši kauns to visu paturēt pie sevis un ne ar vienu tajā nedalīties.
Es ļoti ceru, ka ar laiku varēšu kļūt par instruktoru un iemācīšu vairāk puišu un meiteņu šajā arodā.
Un tas mums visiem noderētu, jo drīz tas būs ļoti pieprasīts un vajadzēs jaunus cilvēkus. Šobrīd ļoti ceru, ka tieši tā arī notiks.
