"Mana bērnība man atgādina kādu skaistu Latvijas padomju filmu. Latvijas padomju filma, bet mana mamma manā bērnībā vienmēr bija kā no "Disney" multfilmām. Viņa man ir ļoti skaista," stāstīja Maksims.
Viņš uzauga vecā mājā bez vannas istabas un silta ūdens krānā. "Tagad tas šķiet romantiski, bet būtībā tā bija mazliet nabadzība," viņš atzina.
Kad Maksima mamma apprecējās ar viņa patēvu, ģimene pārvācās uz dzīvokli Purvciemā. Gan toreiz, gan šobrīd viņam tā vide šķiet skumja. Katru reizi, iebraucot Purvciemā, Maksimu pārmāc nomāktība – it kā tās ir viņa bērnības un jaunības atmiņas, bet labas sajūtas tās nerada. Jau agrā jaunībā viņš meklēja veidus, kā pabūt vienam, meklējot klusas vietas Rīgas centrā un reizēm pat kāpjot uz māju jumtiem.
"Kad mācījos mūzikas skolā, vienreiz atradu kādā ēkā stāvam klavieres, un es tur vienkārši sēdēju un tās spēlēju. Tas bija Zinātņu akadēmijā. Varbūt tas nebija labi, vienmēr meloju, ka nāku uz kādām nodarbībām, un man viņi ļāva nākt iekšā. Es tur diezgan daudz laika pavadīju, jo vientulībā man bija forši. Mājās viss it kā bija labi, bet man tur nepatika," stāstīja Maksims.
Iespējams tas tādēļ, ka viņa patēvs bija ar stingru nostāju, ka puisim ir jānodarbojas ar sportu, jākļūst par jūrnieku vai kādas citas "vīriešu profesijas" pārstāvi.
Maksims patēvu par to nevaino, jo uzskata, ka tā nebija viņa vaina – tie bija Padomju Savienības sagrozītie uzskati.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
Par spīti patēva iebildumiem viņš pierunāja mammu un ieguva atļauju mācīties klavierspēli mūzikas skolā. Mājās viņš mācījās tikai līdz pieciem, kamēr patēvs bija darbā. "Mājās es nācu tikai uz vakariņām un pēc tam slēpos savā istabā. Man nebija sajūtas, ka jūtos brīvi mājās," Maksims atzina.
Šobrīd patēva vairs nav viņa ģimenē, bet viņš kopā ar māsu un mammu ir, kā pats vērtē, laimīga un stipra ģimene. Par spīti tam, ka bērnībā, izņemot mammu, viņu neviens neatbalstīja, Maksimu skolas laikā uzsāktais teātra pulciņš un mūzikas skola aizveda līdz aktiera profesijai. Savā profesijā viņš darbojas jau vairāk nekā 10 gadu, un par to ir ārkārtīgi pateicīgs.
Atrast līdzsvaru starp darbu un ikdienu, starp lielām lomām un stabilu štata vietu teātrī, starp pārslodzi un paša veselību aktierim arī šobrīd nav viegli, taču viņš izbauda savu dzīvi un mācās pateikties par to, kas viņam dots.
"Mans mērķis ir būt harmonijā ar sevi un savām domām, bet tas nav viegli un man tas ne vienmēr sanāk. Esmu ceļā, lai kļūtu par laimīgu cilvēku," atzina Maksims.
