Meita bez dokumentiem izvesta uz Krieviju
Ceturtdien, 24. augusta, plkst. 20 LTV raidījuma “Panorāma” speciālizlaidums – reportāžas no Ukrainas frontes, atbrīvotajām teritorijām un par Krievijas nolaupīto bērnu atgūšanu.
Kā kara pusotrs gads ir ietekmējis mūs un pasauli, un kāpēc Krievija joprojām spēj uzturēt savu kara mašīnu? Meklēsim atbildes un vērtēsim situāciju.
Oļesja Savinska ir no Hersonas, bet šobrīd dzīvo netālu no Odesas. Tur ir mierīgāk un arī tālāk no sāpīgām atmiņām. Oļesjai tādu ir daudz. Viņa ir viena no tām mātēm, kuras bērnu aizveda prom Krievija.
Oļesjas meitai Sofijai bija 14 gadu, dzīvoja pie vecmāmiņas – tuvāk skolai. Un gan vecmāmiņu, gan Sofiju bija pārņēmusi okupantu propaganda.
"Mēs dzīvojām Hersonā, bijām okupēti. Sofija pēkšņi sagribēja apmeklēt krievu skolu. Es biju pret to, aizliedzu, bet vecmāmiņa palīdzēja, un viņa sāka tur mācīties," stāstīja Oļesja.
Hersonas 14. ģimnāzija ir liela skola gandrīz pašā pilsētas centrā. "No šīs skolas bērniem kādu dienu piedāvāja braukt uz nometni Krievijā. Es arvien biju pret to. Nezinu, kā viņām ar vecomāti tas izdevās, bet
Sofija pilnīgi bez jebkādiem dokumentiem tika izvesta uz Krieviju.
14. oktobrī man piezvanīja, ka Sofija jau ir upes kreisajā krastā, autobusā, ceļā uz Krieviju," stāstīja Oļesja.
Oļesja izmisusi zvanīja gan vīramātei, gan bērnam. Nāca skopas īsziņas par slikto sakaru kvalitāti un solījumi sazināties vēlāk. Un tikai tad ziņa, ka abas ir Krievijā, bet viss esot kārtībā, pāri nedarot, ēst dodot.
Atrada iespēju doties pēc meitas
Satraukumā pagāja vairāk nekā divi mēneši.
"Tā bija līdz decembra divdesmitajiem datumiem, kad Sofija man izmisusi rakstīja, lai steidzami braucu viņai pakaļ. Pēc tam uzzināju, ka viņa bija bijusi divās nometnēs, tās jau bija galā, un vecāmāte sāka noformēt aizbildņa tiesības un gribēja vest prom tālāk uz kaut kādu ciematu," stāstīja Oļesja.
Pusaudzes māte sāka meklēt iespējas pati nokļūt Krievijā un ziemas nogalē sazinājās ar organizāciju "Save Ukraine" jeb "Glābiet Ukrainu", kas palīdz meklēt uz Krieviju aizvestos bērnus. Vispirms brīvprātīgie brīdinājuši – ātri tas nebūs.
"Tad zvanīja, teica, ka varbūt būs viss ātrāk, jo man ir jāatved vēl divas meitenītes. Un tā aprīlī es no Odesas izbraucu uz Kijivu. Tur mani gaidīja vēl viena mamma, un mēs kopā braucām," stāstīja Oļesja.
Saprotot, ka brauks uz ienaidnieka valsti, Oļesja jutās briesmīgi.
Bailes un pratināšana
Ceļš veda caur Poliju un tad caur Baltkrieviju, kur robežsargi pratināja vairākas stundas. "Bija ļoti bail. Bet es sapratu, ka vajag, citas izejas nav," atzina Sofijas mamma.
Robežsargi pamatīgi izvaicājuši. "Uz Baltkrievijas robežas bija visgrūtāk, jo es nebiju gatava, es nezināju, kas būs.
Viņi mani pratināja pusotru stundu. Bija trīs naktī. Ļoti smagi, protams, bija.
Manam stāstam, ko iepriekš biju izdomājusi, viņi nenoticēja. Es nedrīkstēju stāstīt patieso iemeslu, man vajadzēja izdomāt kaut ko neitrālu. Bet, kad viņi sāka pārbaudīt, tad saprata, ka kaut kas nesakrīt. Un kādā brīdī robežsargs, kurš bija ar mani, izgāja, un, kad atgriezās, visu jau zināja. Rezultātā viņš mani izlamāja, ka es uzskatot viņus par briesmoņiem un nestāstot, ka braucu pēc bērniem. Es atzinos, un viņi mani palaida. Lai gan domāju, ka – viss, ka nekur netikšu."
Pratināšana bija arī Maskavā, Domodedovas lidostā, kur Oļesja ielidoja no Baltkrievijas. Bet tai viņa jau bija gatava. "Iebraucot Krievijā, attieksmi nevarēja nejust," sacīja Oļesja, "par fašistiem gluži nelamāja, bet naids bija jūtams."
"Attieksme ir redzama uzreiz. Tikko kā sāc sarunu, tā viņi dzird akcentu, un viss, attieksme mainās. Pat elementāri benzīntankā teju vai sviež naudu un lietas pretī, kad saprot, ka esi no Ukrainas," pastāstīja Oļesja.
Propagandas varā arī bērni
Vispirms Oļesja devās uz Krimu pēc divām citām meitenēm, bārenēm, kuras arī bija savervētas un aizvestas no Ukrainas.
"Uzreiz neatdeva. Ilgi jauca galvu. Vienu no bērniem beigās atdeva, bet par otru pateica, ka viņas vispār nav. Kaut kāds aizbildnis esot atbraucis, savācis, un viņi nezinot, kur bērns ir. Un vispār meitene esot atdota krievu audžuģimenei," pastāstīja ukrainiete.
Oļesjai neizdevās viņu izcīnīt arī ar advokāta palīdzību, vien īsi sazināties. Tad sapratuši, ka meitene ir arī pilnīgi Krievijas propagandas varā.
"Viņa sūtīja mums balss īsziņas, un tajās bija pilnīgas šausmas. Tur bērnam pilnīgi… Vispār vārdu trūkst. (..) Viņa saka: man vispār vairs nevajag braukt uz Ukrainu, es tur negribu, tur visu laiku šauj, tur mani atdos bērnunamā, man te ir labi, man te ir nākotne, un tādā garā," pastāstīja Oļesja.
Un tad jau viņa brauca pēc savas Sofijas. Meita tobrīd jau atradās Krasnodaras reģiona kādā pansionātā.
"Viņi vienkārši grib mūs iznīcināt kā nāciju. Es nezinu, ko viņi dara ar šiem bērniem, taču viņi noskaņo viņus pēc savas pārliecības. Vienkārši
tos, kurus nenogalināja ar lodēm un bumbām, tos izved un pārvērš atbilstoši savai propagandai, lai mēs vienkārši vairāk neeksistētu," sacīja Oļesja.
Mājās meita daudz nerunā, negrib atcerēties notikušo. Un arī ar LTV todien netikās. Viņai viss piedzīvotais ir liela trauma, kuru negribas pat atcerēties.
