• Oļegs ir "Azov" karavīrs, kurš no Mariupoles "Azovstaļ" nonāca gūstā Krievijā.
• Anna no sava vīra un bērna tēva ziņu nav saņēmusi kopš 2022. gada nakts uz 17. maiju.
• Anna vairs necer uz starptautiskajām organizācijām gūstekņu atgriešanā: Darīts par maz un zaudēts laiks.
• Viņa neizpratnē arī par to, ka kopumā ir apturēta smagi ievainoto gūstekņu atgriešana.
• Anna vēlas atgriezties mājās, bet pašlaik meklē mājas Ukrainas brīvajā daļā un ir gatava uz visu, lai glābtu gūstekņus.

Indra Sprance: Februārī apritēs divi gadi kopš sākās Krievijas pilna apmēra iebrukums un divi gadi arī jūsu meitiņai, kura ne reizi nav redzējusi tēti. Kāda ir pēdējā informācija, kur šobrīd varētu atrasties jūsu dzīvesbiedrs?

Anna Lobova: Pēdējo reizi es redzēju sarakstus, kas bija izvietoti internetā. Tā bija Horļivkas kolonija nr. 27 (Horļivka – pilsētiņa Krievijas okupētajā daļā Ukrainā, Doneckas apgabalā – red.). Tas bija 9. februārī pagājušā gadā. Bija ļoti garšs saraksts. Daudzus mūsu puišus no slimnīcas droši vien pārveda uz Horļivku, bet no atbrīvotajiem informācijas nav. Viņu neviens nav redzējis. Nav zināms... Es nezinu, kur viņš ir. Nav nekādas informācijas, un saziņa ar viņu kopumā pa šiem 20 mēnešiem kolonijā mums nav bijusi.

Kad jūs pēdējo reizi runājāt ar savu vīru?

Īsziņa bija pirms iziešanas no "Azovstaļ" [2022. gada] 16. maijā. Naktī no 16. uz 17. maiju. Tā bija personiska rakstura. Par gūstu tur nekas nebija. Vienkārši: es jūs skauju, mīlu. Un jau pēc tam no dokumentiem es uzzināju, ka 17. maijā viņš devās gūstā. Tātad viņš uzrakstīja īsziņu pirms iziešanas. Bet tā, ka pa telefonu runātu, godīgi sakot, es pat neatceros, jo 2. martā pārtrūka sakari. Pavisam. Pēc tam viņš periodiski uzradās, un daļēji viņa vietā rakstīja kāds cits vai kāds zvanīja, lai pateiktu, ka viss ir labi.

Pastāstiet, lūdzu, mazliet par Oļegu. Cik viņam ir gadu, kas viņš bija pirms pilna apmēra iebrukuma?

Mēs ar Oļegu iepazināmies 2020. gadā. Mēs ilgi vienkārši draudzējāmies. Viņš jau dienēja. Viņa karavīra gaitas sākās ilgi pirms mūsu iepazīšanās. Ļoti grūti bija pieņemt lēmumu par kopīgu dzīvi, jo viņš bija karavīrs. Un tagad es uz savas ādas izjūtu, ko tas nozīmē: kāda atbildība, cik tas ir grūti un kādas sekas tam var būt.

Oļegs ir trīs gadus vecāks par mani, un šajā gadā viņam jāpaliek 33. Zinu, ka viņš militārajā jomā savas gaitas sāka ar darbu remontstrādnieku rotā. Viņi remontēja tehniku. Ar ko tieši nodarbojās, es, godīgi sakot, arī pati nezinu.

Karavīru ģimenē tev ģimene ir piektdienā, sestdiena un svētdienā. Visu pārējo laiku viņš ir dienestā.

Un, kad viņš atgriezās mājās, gribēja atpūsties un negribēja runāt par darbu. Viņu vairāk interesēja, kā man klājas, kā man darbā, par plāniem attiecībā uz bērnu.

Kurā gadā viņš pievienojās Ukrainas aizstāvjiem?

Godīgi sakot, es to zinu tikai no Krievijas resursiem. Tur ir rakstīts, ka tas ir 2014. gads. Es zināju, ka sen… Vienkārši es nelīdu tur. Es viņam uzdevu tādu jautājumu: kāpēc tu nolēmi to darīt, jo jauns cilvēks? Viņš atbildēja: kādam taču jādara.

Gūsts un video kadri "Telegram" kanālā

Oļegs ir viens no 2500 Ukrainas karavīru, kas 2022. gada 17. maijā iznāca no "Azovstaļ". Vai tu atceries to dienu, kādas todien bija sajūtas?

Es labi atceros 16. maiju. Mēs visi sekojām jaunumiem un Krievijas "Telegram" kanāliem. Tur stāstīja, ka šaušana apstājusies, ka kāds nāk ārā ar baltu karogu, ka viņi padodas, un galvenais – visu dienu nebija apšaudes. Es sapratu, ka vai nu viņus pārvedīs uz citu valsti, vai nu tas būs gūsts. Un jau 16. maijā tika publiskots oficiāls Redisa (Red. – "Azovas" pulka komandieris Deniss Prokopenko ar segvārdu Redis)  aicinājums, un pēc viņa teiktā man kļuva skaidrs, ka tas ir gūsts. Vai mans dzīvesbiedrs tobrīd ir dzīvs, es nezināju. Nebija sakaru. Viņam jau sen nebija sava personiskā telefona.

Viņi 15. aprīlī lauzās uz "Azovstaļ" cauri tiltam, kuru bombardēja. Ir šausmīgs video par to. Viņš tur bija, un viņš tur pazaudēja telefonu. Tajā kaujā viņš zaudēja arī savu dvīņubrāli. Brālis gāja bojā, bet vīrs izglābās. (..) Atbrīvotie notikušo atstāsta dažādi,  kaut kas tur drusku nesakrīt, bet būtība nemainās – notika traģēdija.

Kad man naktī no 16. uz 17. maiju atnāca personiska rakstura īsziņa, es sapratu, ka raksta viņš, bet no sveša numura. Un viss... Bez iespējas atbildēt. Es rakstīju atpakaļ, jautāju, kā viņam ir, vai viss ir labi, bet tas pat nebija izlasīts. Man vienkārši atnāca īsziņa, un tas arī viss.

Tālāk katru dienu mēs sekojām līdzi video. Tu skaties [gūstekņu] sejās un likās, ka tu vari vienkārši neatpazīt cilvēku, jo, kad bija pagājušas pirmās divas kara nedēļas, viņš man rakstīja, ka viss viņa apģērbs kļuvis liels. Es sapratu, ka viņš jau divās nedēļās bija izdilis. No viņa īsziņas arī varēja saprast, ka viņiem nav, ko ēst. Viņi pārtiek no tā, ko var atrast. Es neredzēju viņu nevienā video, kur bija redzami no "Azovstaļ" izejošie. Pārskatīju vairākas reizes. Tajā skaitā es meklēju arī viņa brāli. Mums nebija simtprocentīgas pārliecības, ka viņš ir gājis bojā. Bet es neredzēju.

Un jau pēc "Azovstaļ" un Olenivkiem es pirmo reizi kopš 24. februāra vīru ieraudzīju [Krievijas televīzijas uzņemtā video] no Doneckas slimnīcas. No sākuma es to negribēju skatīties. Tas bija video "Telegram" kanālā "Šarija". Tur bija uzrakstīts: "Paldies! Vismaz kāds ieraudzīs savus tuviniekus." Es sāku to skatīties, pēc piecām minūtēm es apturēju. Tas ir viņš! Viņš vienkārši ir ļoti izdilis… Viņa acis, viņa mīmika. Es neklausījos, pirmo dienu es neklausījos. Vienkārši noliku uz "stop", uztaisīju ekrānuzņēmumu un sāku sūtīt saviem tuviniekiem, lai saprastu, vai ar mani viss ir kārtībā. Man vajadzēja apstiprinājumu… Jā, tas ir viņš!

Pēc tam otrā dienā es skatījos – tur fonā bija spēcīgi sprādzieni. Tā bija Doneckas 15. slimnīca, un visas minūtes, kurās tur puiši runā, dzirdami ļoti spēcīgi, jaudīgi sprādzieni. Tā ka es sapratu, ka viņi vienalga ir zem apšaudēm.

Kādi ievainojumi?

Viņš tur nosauc, bet video apraujas. Viņš runā par ievainojumiem no šķembām pa visu ķermeni. Galva, ķermenis. Viņam tā caur roku apsaitēts, cik nu tur ir redzams tajā video, pārsaitēta arī plauksta. Video tajā vietā apraujas, un tālāk viņu izvaicā par kaut ko citu. Viņš stāsta, ka pamodies no sprādziena, bijis dezorientēts, bet sapratis, ka jāizkļūst [no degošajām Olenivku barakām] un viņš aizrāpojis līdz izejai.

29. jūlijā Olenivkos gāja bojā 57 ieslodzītie, bet vairāk nekā 100 tika ievainoti. Kā jūs par to uzzinājāt? Kādas jums bija šīs dienas?

Es par to uzzināju pēc deviņiem no rīta. Tas bija brīdis, kad bērns ēda savu rīta putriņu. Viņa ēda to, kad es televizorā redzēju sižetu par Olenivkiem. Mēs zinājām, ka uz turieni arī iepriekš lidoja, man nodeva tādas ziņas, un es nodomāju: kā parasti vienkārši kaut kas atlidojis. Pēc tam teica, ka tur cilvēki gājuši bojā. Protams, sākās panika. Nekas nebija zināms. Mums bija tāds neliels tuvinieku čats, es tur uzrakstīju: kas noticis? Man atbildēja: nepievērs uzmanību, tās visas ir Krievijas ziņas, provokācija. Pēc tam ienāca video, foto. Es teicu: (..) nē, tur ir cilvēku ķermeņa daļas. Bet es paliku drusku mierīgāka, ka cilvēkus turēja citās barakās. Tātad kāds cits. Tas varbūt skan mazliet ciniski, bet katrs no tuviniekiem tā domā – kaut nu tur nebūtu manējais.

Kad jau naktī uz 30. jūliju parādījās saraksti, es pamodos ap diviem naktī un iegāju "Telegram" kanālā "Irina Ukraina" – mums tāds populārs kanāls ir. Tur bija izlikti [Olenivku kolonijā] bojāgājušo saraksti. Es tos atvēru un sāku skatīties pēc uzvārda. Viens cilvēks, otrs cilvēks, pēc tam redzu mana vīra uzvārdu. Panika, protams. Bet modināt savējos divos naktī... Pēc tam kāds uzrakstīja, ka ir vēl arī ievainoto saraksti. Un tur jau komentāros parādījās, ka daži ir abos. Un es skatos, ka Oļegs ir arī ievainoto sarakstā. Un tur komentāros parādījās, ka divus neaizveda līdz slimnīcai, tāpēc viņi tur tā parādās. Nu, un tā… Dienu dzīvo un tici, dienu domā – nē, nu, kā tas ir… Un tā līdz 17. augustam [kad parādījās okupētajā Doneckas slimnīcā ierakstītās intervijas, kurā citu starpā ir arī Oļegs].

Kā jūs domājat, kas tur [Olenivkos] notika?

Mums nebija šaubu par to, kas to ir izdarījis. To izdarīja tā puse. Līdz pat šodienai mēs nezinām, vai tā bija apšaude vai uzspridzināšana, jo tās telpas bija saimnieciskai izmantošanai un caur apšaudi varēja aizdegties. Vai varbūt tas bija kombinēts, mēs joprojām nezinām. Mēs esam vairāk nobažījušies par jautājumu, kāda bija motivācija, kāpēc tas tika izdarīts un kā viņi atlasīja tos cilvēkus [red. – kurus aizvest uz vēlāk iznīcināto Olenivku kolonijas korpusu], jo viņi reāli viņus atlasīja.

Kāpēc Oļegs trāpījās šajā sarakstā?

Es nezinu, man nav skaidrojuma. Ja skatās uz karavīriem, tad viņi visi tur ir dažādi. Varbūt drusku pa grupām viņus var apvienot. Oļegam ir specialitāte – viņš ir autovadītājs. Es nezinu, ko viņš tādu varēja izdarīt, lai viņu tur aizvestu. Tur bija arī citi puiši – autovadītāji, puiši, kas remontē tehniku, bija arī nozīmīgāki ["azovieši"] gan pēc pakāpes, gan pēc profesionālās nodarbošanās. Viņi bija dažādi. Vienīgais, ko es pie sevis esmu drusku izanalizējusi, tur bija grupiņām cilvēki, kas gadiem ilgi bija turējušies kopā ikdienas sadzīvē. To es tā, ja var sadalīt pa grupiņām. Bet kopumā nav viņiem nekā kopēja. Mūsu GUR [Red. – Galvenā izlūkošanas pārvalde] teica, ka tie ir cilvēki, kas atteicās filmēties viņu propagandas video. Tā tas ir vai nav, nezinu.

Nav cerību uz starptautiskajām organizācijām

Kā jūs novērtētu starptautiskās sabiedrības atbildību? Kad viņi izgāja no "Azovstaļ", viņiem solīja drošību.

Kad viņi nāca ārā no "Azovstaļ", es vairāk klausījos mūsu varas pārstāvjos. Tieši bija iznākusi mūsu prezidenta intervija. Viņš tur sēdēja kopā ar sievu. To, iespējams, ierakstīja agrāk, bet parādīja to tieši uz to laiku, kad notika iznākšana. Viņš tur sauca valstis: ir valsts, garanti, ir Sarkanais Krusts. Mēs kopumā nezinājām, kā tas notiek. Varbūt kādam [no tuviniekiem] arī kaut ko uz māju rakstīja, bet es kopumā biju bez informācijas. To, ka viņiem kaut ko sola, es zināju no citām ģimenēm, un ka tam jābūt Sarkanajam Krustam, arī vēlāk. Piemēram, pirmajā video, kas bija redzams, kur pirmo grupu izved, tur bija atbraucis Sarkanais Krusts. Ir redzams, ka daudz cilvēku stāv un Sarkanais Krusts tur ir ieradies.

Es noticēju tam, ka viņus pārstās sist, būs plus/mīnus minimāla ēdināšana un ka viņus sagaida apmaiņa, jo tā bija vienīgā iespēja viņus atgriezt. Es domāju, ka tur 100% ir kāda vienošanās, jo puiši arī agrāk varēja padoties gūstā, bet viņi to nedarīja. Cik cilvēku gāja bojā Mariupolē līdz 16. maijam… Es patiešām ticēju, ka tur ir kaut kāda vienošanās.

Kā jūs šodien novērtētu to organizāciju, piemēram, Sarkanā Krusta darbu?

Nekā… Piemēram, jūlijā, augustā vai tas jau bija septembra sākums es viņiem zvanīju. Daudziem deva otro apstiprinājumu par piederīgo atrašanos gūstā, un tie puiši, kas bija ar Oļegu slimnīcā, viņi sāka uztraukties, ka man nav apstiprinājuma. Es zvanīju viņiem [red – Sarkanajam Krustam], viņi ierakstīja manu pieteikumu, solīja atzvanīt, viņi nav atzvanījuši joprojām. Man piezvanīja cita sieviete septembrī laikam un informēja, ka viņš ir apstiprināts [kā gūstā esošs]. Es viņai teicu, ka esmu pieteikusies [Sarkanajam Krustam]. Kāpēc man neatbild? Viņa atbildēja: mums tā mēdz būt. Tas dienests man tā arī neatzvanīja.

Šobrīd ir bijušas situācijas, kur Olenivkos nogalināto tuviniekiem Sarkanais Krusts zvana un izvaicā par viņu tuviniekiem. Tātad viņi pat nezina, ka šo cilvēku vairs nav starp dzīvajiem. Tuviniekus tas stipri traumē, viņi ir sašutuši. Tas nav pareizi. Iespējams, būtu labāk, ja mūsu tiesībsargi iedotu viņiem šo sarakstu [ar nogalinātajiem], lai viņi vismaz tos tuviniekus neapgrūtinātu un viņiem nezvanītu.

Apvienoto Nāciju Organizācija – nezinu. Mēs uz pirmo gadskārtu Olenivkos notikušajam ombudsmena ofisā tikāmies ar vienu sievieti [no ANO].

Nu, viņi visi ir nobažījušies, izrāda līdzjūtību, bet ar to taču ir par maz. Vajag izmeklēt notikušo!

Un tiek zaudēts laiks. Ja agrāk viņi teica, ka mēs nevaram uz turieni [Olenivkiem] aizbraukt, tad tagad pēc pusotra gada jau nav jēgas tur vairs braukt, tur nekā [nekādu pierādījumu] vairs nav.

Kā jūs domājat, kāpēc viņi neko reāli nedara?

Es nezinu… Tur nav viņu tuvinieki. Ja tev tur atrastos tuvinieki, tu darītu vairāk nekā visu iespējamo, lai uzzinātu, iegūtu informāciju. Es uz viņiem daudz necerēju. Ir valsts institūcijas, kas mums palīdz, cita vairāk, cita mazāk. Tas ir mūsu darbs.

Attiecībā uz starptautiskajām organizācijām man nav cerību.

Viņi sevi jau ir parādījuši, viņi ieņem pozīciju, kā man liekas: mēs esam neitrāli. Ja mūs ielaidīs tur [līdz Olenivkiem], tad mēs tur brauksim. Viņiem arī nepieciešamas drošības garantijas. Es nezinu. Sarkanais Krusts varbūt kādās citās sfērās ir vairāk aktīvi. Piemēram, mūsu Ukrainas [Sarkanā Krusta] ofiss palīdzēja mums oficiāli noformēt mūsu nevalstisko organizāciju [red. – "Olenivku ģimeņu kopiena"]. Tā ka kaut kur viņi ir noderīgi, bet tad varbūt jāpārskata šīs organizācijas mandāts. Varbūt ir jāveido kāda jauna organizācija, kas nodarbotos atsevišķi ar karagūstekņiem. Ir nepieciešama reorganizācija. Tai organizācijai ir liela darba pieredze, bet savu misiju viņi neizpilda.

Gūstekņu apmaiņai darīts nepietiekami

Jūs teicāt, ka ticat vietējai varai, bet vai ticat, ka taisnība uzvarēs, ka Oļegs atgriezīsies un tie, kas to nodarīja [gūstekņiem], tiks sodīti?

Es neticu, ka tie, kas to izdarīja, tiks sodīti. Varbūt, tā kā karš turpinās, viņi turpinās piedalīties tajā un tur viņus sasniegs sods. To es nezinu. Es gribu saņemt atbildes uz diviem jautājumiem: kā tur nonāca šie cilvēki? Un kāpēc viņus uzspridzināja? Kāds tam bija iemesls? Tas man ir svarīgākais. Saukšanai pie atbildības es jau sen neticu.

Pa visu šo laiku kopumā visās apmaiņās no viņiem ["Azov" karavīriem] atgriezti ir 23. Vienpadsmit no viņiem ir smagi ievainotie. [Informācija par joprojām gūstā esošajiem "Azov" karavīriem dažādos avotos ir atšķirīga. Tiek lēsts, ka gūstā joprojām ir no aptuveni 600 līdz aptuveni 1000 "azoviešiem" – red.]

Mēs saprotam, ka nevar visus uzreiz atgriezt, bet kaut vai pa dažiem cilvēkiem iekļaujiet apmaiņā, atgrieziet. Daži no viņiem uz visu mūžu paliks par invalīdiem. Morāli, psiholoģiski – es kopumā par to nerunāju, bet fiziski viņiem ir vajadzīgas operācijas.

Kā jūs to redzat, vai Ukraina dara visu, lai viņus atgrieztu mājās?

Tā kā Olenivkos cietušo, īpaši smagi ievainoto atgriešana bija tikai 2022. gada septembrī, pēc tam nav neviena cilvēka, tad es domāju, ka tiek darīts nepietiekami, jo nav rezultāta. Kopumā ir apturēta smagi ievainoto atgriešana. (..) Mūsu valsts jau ir organizējusi ne vienu vien smagu [gūstekņu] apmaiņu. Kāpēc netiek atgriezti tie, kam ir nepieciešama medicīniskā palīdzība? Tāpēc kā sieva, vērtējot pēc rezultāta, es uzskatu, ka var izdarīt vairāk. Bet kā tur patiesībā notiek tās sarunas, kādi ir nosacījumi… Mēs saprotam, ka apmaiņas tā vai šā ir politisks jautājums.

Gatavi uz visu, lai glābtu

Kādu jūs redzat Ukrainas un šī kara nākotni?

Man ļoti gribētos, lai mums būtu iespēja atgriezties mājās. [Red. – Anna ar vīru ir no Berdjanskas Ukrainas dienvidaustrumos. Tā šobrīd ir Krievijas okupēta teritorija.]

Tur ir mūsu tuvinieki, tur palikušas ģimenes. Tas vienkārši ir tavs dzimtais ciems, kur tu esi uzaugusi. Tas ir smagi. Vai es ticu uzvarai? Es nezinu, vai izdosies atgriezt pilnīgi visas teritorijas. Es domāju – tas notiks diplomātiskā veidā un tas prasīs daudzus gadus. Varbūt desmit, varbūt vairāk. Bet sev es esmu pieņēmusi lēmumu, ka mēs meklēsim mājas šeit – Ukrainas brīvajā daļā.

Ja arī mēs atgriezīsim tās [šobrīd okupētās] teritorijas, tad ir risks atkārtotam iebrukumam. Un, kad tev ir jādomā par to, ka vajag pamest visu un atkal kaut kur bēgt, tas nav vienkārši, ka tu iesēdies automašīnā un aizbrauc. Tu brauc cauri blokposteņiem, tevi pārbauda, tu brauc zem apšaudēm. Tas ceļš ir laimes rulete, jo mēs braucām un redzējām sadegušas civiliedzīvotāju automašīnas. Un visbriesmīgākais bija nonākt automašīnu kolonnā. Tur laida cauri pa deviņām, desmit automašīnām. Palikt pēdējai automašīnai un pēdējā izbraukšanas brīdī… Man tāda iespēja bija, bet mūs nepalaida. Lika atgriezties līdz nākošajai dienai. Mēs tur nakšņojām. Tuvajos ciemos cilvēki par naudu ļāva pie sevis nakšņot. Mūs šoferis aizveda tur. Bet mēs vēl nebijām atbraukušas [līdz ciemam], kad sāka šaut. Tā kolonna, kas aizbrauca tālāk, nokļuva zem apšaudes.

Ja jums būtu iespēja pateikt kaut ko krieviem, Krievijas sabiedrībai, ko jūs teiktu?

Lai viņi iestātos pret karu. Burtiski vakar, atbraucot no Kijivas, es uzdūros uz video, kur bija kāda Irina, es neatceros viņas uzvārdu, viņa meklē savu dēlu. Viņa ir aktīviste gūstekņu jomā. Viņa sniedza interviju Katerinai Gordejevai. Klausoties viņā, ja viņi uzskata, ka viņu dēlus šeit nogalina vai viņus šeit nelikumīgi atsūtīja un viņi pret to iebilst, viņiem jāiet ielas! Es nezinu, viņiem jārīkojas. Es teikšu tā: es nekad neticēju, ka šī valsts varētu mums nodarīt kaut ko tādu.

Vienkārši lūgums viņiem: pārstājiet šaut! Kāpēc tiek nogalināti bērni, sievietes? Nu, tā taču ir taisnība – viņi tiek nogalināti. Par ko? Ko paši vienkāršie cilvēki var šajā jautājumā atrisināt? Cik māju jau ir iznīcinātas, un cik bērnu jau ir palikuši par bāreņiem! Kāpēc tik daudz bērnu masveidā tiek izvesti? Tāpēc, ja viņi mācīsies Ukrainā un zinās patiesību, viņi paši pēc tam dosies uz Krieviju ar ieročiem, jo viņi izpostīja viņu dzīves.

Kas jums palīdz palikt stiprai?

Nezinu, varbūt bērns. Viņas dēļ tas viss tiek darīts. Lai viņa redzētu tēti. Lai viņai būtu pilna ģimene. Jo manu vīru, viņus [ar brāli] uzaudzināja vecmāmiņa. Man ir pilna ģimene. Es zinu starpību. Viņa ir ļoti līdzīga viņam – vīram un viņa brālim, viņi ir dvīņi un ļoti līdzīgi.

Es zinu vīra sapņus, kā viņš gaidīja, kā viņš plānoja. Viņam bija tik daudz mīlestības, tik daudz plānu šim bērniņam! Es gribu, lai viņa to redz. Viņas acis ir viņa kopija. Var teikt, ka viņš katru dienu uz tevi skatās – visa mīmika, uzvedība. Viņa ir pats lielākais stimuls.

Kad notika Olenivka, es ieraudzīju tos visus sarakstus, un man pirmais jautājums bija: Dievs, kāpēc viss tā un kāpēc šim mazajam bērniņam ir jābūt tajā visā? Pēc tam, kad es ieguvu cerību, es sapratu, ka nepieciešams cīnīties. Ja jau man liktenis ir devis šādu iespēju, tad man ir jāizdara maksimums, lai viņš atgrieztos mājās. Lai viņi visi atgrieztos mājās.

Visiem palīdzēt es nevaru, bet šī ir tāda specifiska kategorija, tāpēc esmu pievērsusies šim. Jo es ticu, ka mēs varēsim viņus atgriezt. Varbūt, piemēram, kāda valsts varētu uzņemties viņus aprūpēt, kaut vai tikai, lai viņus vienkārši pabarotu un iedotu medicīnisko palīdzību. Es pat esmu gatava pati par to visu maksāt, ja viņš atrastos kaut kur ārzemēs. Mēs esam gatavi uz visu, lai glābtu šos cilvēkus.