Viņa arī uzskata, ka sabiedrisko mediju apvienošana ir jēgpilna, jo Latvijā ir nepieciešama vienota informatīvā telpa, jo ar baigo spiedienu nāk cita informācija iekšā.
Arnis Krauze: "Kam mēs strādājam? Rīgas intelektuāļiem, bagātniekiem? Nē, ne vella! Viņiem mūsu raidījumus nevajag. Mēs tos veidojam lauku cilvēkiem. Kad uzmācas domas par žurnālista profesijas bezjēdzību, tad atrodu uz darba galda skatītāju pateicības vēstules un atkal sapurinos." Tā 1995. gadā intervijā laikrakstam "Diena" teikusi Latvijas Televīzijas žurnāliste Ilze Strenga.
Ilze daudzu gadu garumā televīzijā dokumentējusi teātra dzīvi un mūsu skatuves talantus. Ilze veidojusi virkni dokumentālo stāstu par izcilām Latvijas kultūras personībām, par viņām atklājot arī sabiedrībai maz zināmus privātus faktus, bet nedarot to dzelteni. Ilze teju ik rītu Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" skatītājus modina ar interesantām reportāžām par kultūras norisēm.
Vēl Ilze par sevi ir teikusi šādus vārdus: "Mana nelaime ir tāda, ka nekad nevaru nosēdēt mierā, arī televīzijas darbā esmu nepārtraukti sevi tērējusi. Tāds ir mans raksturs – neļaut ūdenim stāvēt kā dīķī, un zinu, ka ļoti daudzus tas kaitina."
Ilze Strenga: Kad piezvanīja jūsu producente, lai uzaicinātu uz šo raidījumu, es viņai teicu: ļoti, ļoti padomājiet, jo esmu jau aizgājusi kadra otrajā pusē, bet ūdenim tajā akvārijā vai dīķī vienalga lieku kustēties. Neesmu ērts cilvēks. Esmu jau tuvu posmam, kad vajadzētu mierīgi būt modernai pensionārei, bet kaut kā nesanāk.
Man par tavu aicināšanu ilgi nebija jādomā. Tieši pirms gada šeit iztaujāju tavu dzīvesbiedru Juri Strengu, un viņš teica, ka visa viņa dzīve tagad esot pakārtota ziņu raidījumiem, sekojot karam Ukrainā, un grāmatām laika vairs neatliekot. Vai tavā informatīvajā telpā arī dominē nemierīgā laika tematika, vai tev arī ir laiks grāmatām, teātrim, kādam koncertam?
Man ir jābūt laika visam. Citādāk nav iespējams. [..] Patiesībā gan televīzija man mājās no rīta ir, gan radio, jo jāredz, ko mūsējie dara, ko jūs te pārraidāt. Tu dzīvo šajā telpā, un nav man tā, ka es nenervozēju. Es arī nervozēju. Nesen man izdevās intervēt brīnišķīgus Ukrainas filharmonijas mūziķus, kas šeit ir izrāvušies pirmo reizi no Kijivas, ārpus tām šausmām, ko viņi piedzīvo. Iedomājies, tie bija visi koncertmeistari un gados nobrieduši četri solisti, bezgala talantīgi. Kad viņi mēģina Kijivā, viņiem telefonos ir ieslēgts trauksmes signāls, un Latvija ir vienīgā vieta, kur viņi šajās trīs, četrās dienās varēja to signālu izslēgt. Tad tu nevari dzīvot savādāk, tev ir jābūt solidāram, jābūt atbalsta sajūtā ar viņiem kopā. Nevari nolikt to visu malā, sakot, ka tas uz mani neattiecas. Tas uz mums visiem attiecas baigi. Kas to būtu domājis, ka arī mana paaudze un arī tavējā, un vēl jaunāka piedzīvos šīs kara šausmas. Tas prātā neienāca!
Tagad daudz tiek runāts arī par nogurumu no kara ziņām. Nesen iztaujājām arī uzņēmēju Baibu Rubesu, un viņa teica, ka diezgan apzināti cenšas atslēgties no šīm ziņām un negatīvās informācijas. Kā tev ir ar šo ziņu nogurumu? Mums jau tāds darbs, ka mēs īsti nogurt nevaram.
Jā, ir ar sevi jāstrādā. Žurnālistikā vispār tas ir pienākums – tev ir jābūt informētam [..] Es nedrīkstu nogurt. Protams, resursus pazaudē, kaut vai informāciju emocionālo uzkrājot, bet tad ir jācenšas tos kaut kur dabūt atpakaļ.
Tad tu satiec, piemēram, šos Ukrainas mūziķus.
Jā, un tad domāju, nu ko es te… Manas paaudzes "grandi" dzīvo divu, trīs stundu lidojuma attālumā, bet viņiem dzīve ir elle, kad starp mēģinājumiem jāskrien lejā bumbu patvertnē ar savām vijolēm. Tā ir vērtību samērošana.
Tu esi televīzijas cilvēks jau no 80. gadu otrās puses, bet vai tavā ikdienā skan arī radio? Kā vērtē radio darbu?
Protams, es sekoju jums. Manuprāt, Latvijas Radio ir brīnišķīgs. Jūs strādājat vienkārši kolosāli, jūs esat dedzīgi, jums ir svaigums. Bet arī [Latvijas Televīzijas] ziņu dienestā ir baigi foršie jaunieši – asi un domājoši, trauksmaini un dedzīgi. Es klausos radio "Klasika", jo tā es atkal iegūstu zināšanas. Klausos noteikti Gundara Āboliņa "Mazo lasītavu".
Beidzot lēmums ir pieņemts, un nākamajā gadā vienots sabiedriskais medijs būs. Kad tu sāki strādāt televīzijā, televīzija un radio bija zem viena jumta, pēc tam atkal bija atdalīšanās, tagad atkal apvienošanās. Kā tu raugies uz visu šo procesu?
Tas ir jēgpilni. Jēgpilni! Tāpēc, ka vienīgā iespēja šajā dzīves situācijā ir mums strādāt vienotā informatīvā telpā. Ja mēs to neizdarīsim un negribēsim darīt, tad dzīve būs ļoti sarežģīta. Mēs jau paši jūtam, ka ar baigo spiedienu nāk cita informācija iekšā. Domāju, ka radoši mēs viens otru netraumēsim, es nelīdīšu tavā lauciņā, kaut gan es ļoti apskaužu to fundamentālo darbu, ko jūs tieši "Laikmeta krustpunktā" darāt. Kādreiz arī mēs tādus raidījumus veidojām, kur grauzāmies cauri līdz pēdējam sīkumiņam.
Attiecībā uz administratīvo resursu ir pēdējais brīdis, jo tas ir uzpūsts līdz milzīgam lielumam.
Zini, agrāk direktori pazina mūs, un mēs pazinām viņus. Šobrīd es, goda vārds, nepazīstu viņus. Man arī nav vairs tieši nekādu kontaktu, jo es neko neproducēju, neesmu vadošos amatos, esmu ierindas žurnālists. Es nerunāju par ballēm un pasākumiem, un visu pārējo. Mēs arī pazinām jūsu kolorīto radio vadību. Tagad tā varbūt ir mana vaina, bet es tiešām nepazīstu viņus. Zinu, ka ir Priedes kungs, Ivars, nu Gintu Miķelsonu pazīstu [..] bet pārējos, godīgi sakot, es nezinu.
Televīzijā varbūt problēma arī ir garie gaiteņi un daudzie stāvi.
Nē, tā nav problēma. Viņiem lifts darbojas, mums arī darbojas, bet varbūt tā ir mana problēma.
Bet par vienu patiesi nopietnu problēmu es tev gribu pavaicāt. Sabiedriskie mediji pēdējā laikā ceļ trauksmi, ka pieaug tendence gan radio, gan televīziju publiski nepamatoti pazemot, nozākāt žurnālistus, diktēt, kas un kā būtu jāatspoguļo. Naidīgi un pārsvarā anonīmi komentāri internetā pret sabiedriskajiem medijiem ir arvien biežāk. Vai arī tu šādas tendences mani? Kādēļ tas tā ir? Tas ir tāds laiks, kādā mēs dzīvojam, kad katrs var internetā savu pļeku atstāt?
Zini, tas ir riebīgi, bet tā ir vēl viena mūsu profesijas pārbaude. Tev ir jābūt gatavam, ka tev uzgāzīs samazgas.
Esmu varbūt citādā veidā tās samazgas dabūjusi, bet arī mēs varbūt neesam vēl tik rūdīti, ka sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis. Ir viena iespēja – rūdīties un dot pretī. Neklusēt.
Nevari tā ļauties – ai, ai, ai, lai mums uztaisa uz galvas visi, kam ienāk [prātā], nu, ko tu tik gribi, to ieraksti internetā. Tev ir jādod pretī! Bet ir jādod pretī gudri.
Tas ir tavs ieteikums? Jo es zinu, ka ir kolēģi, kas vispār nolemj vairāk tajos sociālajos tīklos neko nerakstīt, tāda kā pašcenzūra iestājas, jo viņi zina, kas tur gāzīsies virsū. Tavs ieteikums ir dot pretī?
Ne gluži, bet tev ir kaut kā savādāk gudri jāizdomā [..] Neiesaistīties var, izdzēst, izlikties, ka tā nav. Bet iedomājies, ar kādu kaifu viena daļa cilvēku lasa to zaņķi? Es arī esmu to piedzīvojusi pēc Gunāra Cilinska filmas, kad arī sakairinātas personas rakstīja par sarkanajām līnijām un kāpēc tik atklāti? Bet ir kaut kā jāsaprot, var aiztaisīt acis, bet ir vienkārši jāturpina strādāt, un jāturpina strādāt, cik vien labi var, cik vien patiesi var. Viegli nav.
Kāpēc daļu kaitina sabiedriskie mediji? Vai arī viņi vēlas, lai sabiedrisko mediju žurnālisti būtu klusāki un varbūt iztapīgāki?
Kuram patīk atklātība? Varai patīk atklātība? Tiem, kas mūs pārvalda vai kas virza mūsu darbu, un [izlemj, vai] piešķirt naudu, nepiešķirt naudu un visu pārējo, kas vada mūs – viņiem atklātība patīk? Tas ir līdzīgi kā ar sociālajiem tīkliem.
Tu strādā Zaķusalā no 1986. gada. Kā šajos gados televīzija ir mainījusies? Kādas ir pozitīvākās pārmaiņas un vai ir kaut kas vērtīgs, kas visās šajās reformās ir pazaudēts?
Pozitīvais ir temps, laiks – piekļūt ziņai, uzfilmēt, momentāli pārraidīt, būt vietā pirmajiem un informētiem gandrīz vai sekundē. Nu, labi, trīs minūtes kādreiz prasa, lai ieslēgtu kameru, savienotos tiešraidē. Bet tas arī no žurnālistiem prasa citu fizisko izturību, domāšanas ātrumu. Man arī ir ļoti nācies mainīties, ārkārtīgi.
Pietrūkst fundamentalitātes, jo blakus tempam, ātrumam, ātrai ziņu pasniegšanai, it sevišķi dzīves vai kultūras jomās, daļēji parādās ziņu virspusība. Pietrūkst "rakšanas", iedziļināšanās tēmā, cilvēku dokumentēšanas –
nopietni, ar uzdevumu, nākotnei, arhīvam, ieliekot visas emocijas un pārdzīvojumus. Nesen ar vienu lielisku režisori Zitu Kaminsku sēdējām noskatīšanās telpā un runājām, un viņa teica: ak, kā mums pietrūkst portretu raidījumu, ko veidojām, tagad tos tā var paņemt un iemontēt kādā mazākā sižetā. Nav! Mēs jau vairs to neveidojam. Tas varbūt ir tas fundamentālais, kas man personīgi pietrūkst. Bet es strādāju tajos apstākļos, kādi man ir, un es vienalga mēģinu izdarīt maksimālo, ko varu izdarīt.
Pat biju aizmirsis tādu faktu, ka tu kandidēji uz Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) 2012. gadā. Kopā bijāt 15 amata kandidāti. Kāda bija tava motivācija kandidēt? Vai kurš tevi rosināja, uzrunāja?
Vispār mudināja mana laba draudzene un domubiedre Dzintra Geka, kura ir arī ass cilvēks un ne tik viegli salaužama. Toreiz taču, ja tu atminies, likvidēja "Kas notiek Latvijā?".
Tu ilgu laiku biji Jāņa Dombura, teiksim, labā roka, un palīdzēji, lai raidījums taptu. Tu to producēji.
Mēs nodibinājām raidījumu, bet tas stāsts bija interesants. Mani toreiz pasauca Ansis Bērziņš, viņš bija otrais direktors televīzijā, un teica: Ilze, man ar tevi ir jāparunājas. Es iegāju pie viņa, un viņš man parādīja to inteliģences vēstuli. Tas vēl bija 2002. gadā, kur inteliģence bija uzrakstījusi, ka vajadzētu tādu sabiedrisku raidījumu, kurā var izteikties, – publiskas debates. Tur bija tādas lielas personības parakstījušās – Bels, Ziedonis, Jānis Vanags, Andrejevs Georgs. Tāda ar jēgu rakstīta vēstule. Vajadzēja īstenot šo raidījumu, un Ansis prasīja man: tu varēsi? Es tā padomāju un teicu: jāvar, varēšu. Tad ataicinājām Jāni Domburu, un, protams, tas bija forši, ka viņš piekrita. Bet tur arī bija tā interesanti. Man ļoti patīk, ka Jānim vienmēr ir savs viedoklis, savas prasības, savs mērķis, savas idejas. Mēs, protams, bijām laimīgi, ka Jānis piekrita. Tad bija mūsu mīļais draugs Armands Zvirbulis, režisors, un Gunārs Grocs, un Žanete Ostreiko, toreiz administratore. Bija tāda forša domubiedru komanda, un mēs dabūjām to gatavu. Uztaisījām divus eksperimentālos raidījumus pa kluso, kas nu ļoti nepatika daudziem, bija uztraukums, kāpēc tā vajag. Un tā tas projekts aizgāja. Forši 10 gadi kopā ar Domburu, Armandu, Žaneti un Gunāru Grocu, kas jau tagad ir [mūžībā].
Bet tad bija brīdis, kad raidījums bija apdraudēts...
Kaut kā jau vajadzēja to ūdeni sakustināt. Mums bija tāda forša tikšanās komanda – Pēteris Krilovs, es, Gints Grūbe, Domburs, kas bija tāds klusais ideologs, un Dainis Mjartāns. Dainis Mjartāns vienreiz saka: Ilze, tev taču vajag staigāt pa tām partijām! Es saku: kāpēc man jāstaigā pa partijām? Viņš saka: tevi taču tur neviens neievēlēs. Zini, pēc tam izlasu, ka es līdz trešai kārtai tiku, bet es jau nemaz tur [NEPLP] tā baigi negribēju nokļūt. Tas tāds spīts bija.
Iztaujāšana Saeimā tiešām bija riebīga. Kā es ieraugu tos deputātus, ka viņi arvien te kūņojas, tad man liekas.. Šausmas. Šitie nosaka visu.
Nu lūk, es aizkūņojos līdz tai trešajai kārtai un pēc tam bija kaut kāda lapa "noplūdusi". Pietiek.com tas bija nopublicēts, un par mani tur bija uzrakstīts – profesionāli orientējas kultūras nozarē un televīzijā. Gandrīz vai tā kā kompliments, bet partijas man nebija aiz muguras.
Pārskatot 90. gadu sākuma tavus raidījumus par teātri un izcilām personībām, mazs fragments no "Neatkarīgās Cīņas" 1993. gada oktobrī: "Trūcīgajā televīzijas raidījumu klāstā, it sevišķi teātra jomā, kā šīs mūsu dzīvības zīme uzdzirkstī raidījums "Skatuve", ko veido Ilze Strenga. Šis raidījums teatrāļiem turpina tautā tik ļoti iemīļotās "Pasta karietes" vērtīgās tradīcijas mazliet citādā rakursā. Ilzei Strengai prasmīgi izdodas vizuāli mākslinieciskā kvalitātē apvienot teātra aktualitātes, informāciju un problēmas ar meditatīvām atklāsmēm." Šīs recenzijas beigās ir arī šādi vārdi: "Ir patiess prieks, ka televīzijā, kas nonākusi grūtos ekonomiskos spaidos, vēl atrodas cilvēki, kas par nieka grašiem darbojas ar pašatdevi un realizē drosmīgas ierosmes. Kurš būs nākamais "Skatuves" viesis pagaidām vēl ir noslēpums." No 1994. gada raidījuma ierakstiem saglabājies arī fragments, kur jūs ar Viju Artmani braucat tornī. Kā jums tādas idejas radās?
Mēs fantazējām ar režisori Ilzi Bētiņu citādāku formu, un tas bija varbūt tāpēc, lai būtu mazliet savādāk, nekā tādā ierindas studijas sarunā. Lai būtu vieglums, jo toreiz jau arī to atšķirīgo rosināja veidot. Artmane jau ir ļoti pateicīgs tēls vai personība, viņa arī ļāvās. 1995. gadā pēc tam man ar Artmani izveidojās ļoti siltas un draudzīgas attiecības, jo mēs arī esam bijušas komandējumos ar viņu kopā Krievijā, kur viņu var vairāk pavērot un sarunāties.
Toreiz Vija Artmane ar tevi ļāvās arī spēlēt boulingu. Arī tas ir piefiksēts.
Forši, vai ne? Nu jā, tā jau tik vienkārši nav – ir jau arī bijis, kad es par šīm demokrātiskajām attiecībām esmu pa kaklu dabūjusi.
Tu domā interviju ar Mirdzu Martinsoni?
Jā. Tas nav nemaz tik vienkārši. Iedomājies, ka visi ir tādi sastinguši, un visi ir tādi pareizi, tādā pēcpadomju stilā vēl stīvi intervē. Tas kaitināja, jo cilvēkiem likās – nu kā viņa tā savādāk izturas?
Ja reiz tu pati piemini interviju ar Mirdzu Martinsoni, tad ar šo stāstu arī turpināšu. Šeit arī ir viena recenzija no "Neatkarīgās Cīņas", kurā ir šādi vārdi: "Pagājušajā piektdienā raidījumā "Skatuve" viesojās Mirdza Martinsone. Raidījums pārsteidza ar jaunu ievirzi, radošu meklējumu ceļu pavisam citā kvalitātē – uzdrīkstēšanās izrauties no mūsu klišejiskajiem raidījumiem un domāšanas štampiem." Raidījums ir pozitīvi novērtēts, bet tad ir arī "Literatūrā un Mākslā" Viktora Hausmaņa recenzija, kurā viņš gandrīz līdz ar zemi noliek šo raidījumu. Es vispārināšu, bet stāsts ir, ka tu esi parādījusi cienījamo Mirdzu Martinsoni kā ļoti frivolu un pliekanu. Zinu, ka tagad uz to varam kā uz tādu joku palūkoties, daudzi gadi jau ir pagājuši, bet toreiz tas tev galīgi neesot bijis joks? Tu kādu krietnu nedēļu pat neesot nākusi uz darbu? Televīzija pat raidījuma atkārtojumu esot izņēmusi un nav parādījusi.
Ja es tagad atrastu to raidījumu, es tev varētu pateikt, kas tur bija. Tur vispār nebija nekas tāds.
Lielais pārmetums laikam bija, ka fonā ir redzama vīna glāze, un vai tik jūs to vīnu nebijāt arī tur malkojušas, ka ļoti liderīgs tas raidījums bijis.
Varbūt, jā, un Mirdza toreiz… Bija foršs tāds viņai laiks, un viņa bija skaista, spēcīga, varoša, gudra aktrise, un viņa gatavoja savu kārtējo lomu, un mēs runājām par visu ko. Es viņai pajautāju droši vien, ka cilvēkiem jau gribas zināt, ar ko tu guli, bet es to pajautāju tik šausmīgi naivi – ne tādā nozīmē, ar ko tu fizioloģiski guli, bet ar ko tu vakaros domās ej gulēt? Viņa saka: kā, ar savu kārtējo eksemplāru. Tas bija domāts kā joks – ar lomas eksemplāru. Tu iedomājies, akadēmiķis Hausmanis, nu, nesaprata… Šodien saprastu, bet šodien kaut ko citu atkal jau vairs nesaprot. Jaunam žurnālistam uz naža asmens… Un toreiz vēl redakciju vadīja kārtīgs partijas cilvēks Vilberts Opolais, un visa tā atmosfēra, un tas presings…
Toreiz tev pat veselības problēmas sākās pēc šī visa?
Protams, jā, es biju vienkārši beigta, ka tu esi izlicis visu, un nosacītā brīvība jau tev ir, bet to sabiedrība nepieņem.
Tas var arī izaicināt to, kuram varbūt ir vājāka nervu sistēma. Mani tas neiznīcināja, bet emocionālo sajūtu jau, protams, sagrāva, vai vēlmi radoši triekties uz priekšu.
Tolaik raidījumā "Skatuve" ir arī skatītāju konkurss, un es tā saprotu, ka ļoti aktīvi ļaudis iesaistījās. No 1994. gada decembra raidījuma saglabājies fragments, kurā notiek skatītāju rezultātu izloze.
Jā, mēs ar Ilzi Bētiņu iedibinājām to [konkursu par] populāro aktieri, un tad bija tā, ka cilvēki rakstīja, veidojās saikne, un tajās vēstulēs tiešām bija azarts. Jo toreiz jau bija tā, ka raidījumus gaidīja un skatījās, un mācījās no galvas. Tas bija populārāk nekā "Krustpunktā".
Es nemaz neapšaubu.
Rakstīja aktieriem un izteica viņiem mīlestības apliecinājumus un radošus slavinājumus, un arī kādas pārdomas un kritikas. Tā kā tur bija arī ļoti vērtīgas atziņas. Tā ir skaistā saikne ar auditoriju. Brīnišķīgs laiks. Uzrakstīt vēstuli… Ja tu man atļausi pastāstīt par to mūsu pēdējo lielo darbu, tad es tev arī pateikšu, ko nozīmē rakstīt vēstuli, kas tas vispār ir, kā tas dzīvi var izskaistināt un darīt priecīgu.
Labi, tu arvien aktīvi dokumentē gan ļaudis šodien, gan dažādas kultūras norises. Viens no taviem nesenākajiem darbiem ir filma "Dzejnieks un Auķis" par Imanta Ziedoņa vēstulēm Ausmai Kantānei, arī par viņas vēstulēm un par viņu saraksti, bet televīzijas lapā šīs filmas nav. Kāpēc?
Jā, šobrīd nav, jo ir vēl aizķeršanās mazliet ar autortiesību sakārtošanu. Mēs bijām domājuši tā, un ir patiesība tāda, un vienkārši izsprāga tāda jauna informācija, un tie gali ir jāsakārto. Cerams, ka tas viss būs labvēlīgi un atkal to varēs redzēt, jo tā ir, man liekas, mūsu ar Gunti Lēmani augstākā pilotāža, augstākais darbs. Tā ir sarakste viņu abu divu – Ausmas Kantānes un Imanta Ziedoņa – tajā brīdī, kad viņi vēl tikko sāka iepazīties, sāka satikties.
Kad vēl brauca ar motociklu.
Jā, un vēl gatavojas kāzām. Ausma bija tik gudra, ka viņa visas tās vēstules nebija atdevusi uguns Dievam, bet bija atdevusi muzejam. Mēs jau ar Ausmu bijām sākušas runāt, ka varētu kaut ko tādu izveidot, bet Ausma arī izdomāja iet uz debesu dārziem. Tad mēs ar Gunti Lēmani šo ideju īstenojām. Ausmas vēstules lasīja Ilze Ķuzule, un Ziedoņa – Kaspars Znotiņš..
Nu, ja ir jūtu gammā un dzīves pretmetos un patiesībās, un arī emocijās visaugstākais un skaistākais punkts, tad tas tur ir.
Šodien kaut ko tādu piedzīvot, ka viens otram var rakstīt par dzīvi, par mīlestību, par iekāri, par vēlmēm, arī par traģisko, ka Ausmai nekad nebūs bērnu, arī par talantu, kurš ir talantīgāks – viens augšā, viens lejā, un tad mainās… Arī par dzīves saprašanos, nesaprašanos… Nu tā ir viena vērtība, kuru mēs esam tādā kultūrvēsturē atstājuši vislielākā fundamentā. Radoši par to man ir vis-vis-vislielākais gandarījums, un tie kreņķi, kas mums varbūt nāca pēc tam ar mantotāju dažādām izpausmēm, kuras vispār beigās bija tikai nieks, aizmirsīsies un viss nokārtosies, un jūs redzēsiet to skaistumu, kā vispār cilvēki ir mīlējuši un dzīvojuši, un no kurienes viņiem ir radusies dzeja un skaistās lomas. Paskaties!
Tad, kad būs ēterā "Dzejnieks un Auķis", paskaties! Tas tiešām, man nav kauns teikt, ka mums ar Gunti Lēmani tas ir vislabākais darbs.
Pie kā tu šobrīd strādā?
Šobrīd mēs rokamies, jau esam sākuši veidot filmu par Eduardu Pāvulu. Būs arī dažas ekstras. Nekad nav Ilze Mētra bijusi, viņa meita, un Uģis Pāvuls. Forši cilvēki, viedi, krampīgi, ar Eida stilu. Pārmantojamība arī tur ir, tas ir tas mūsu labais darbiņš.
