Bažās par drošību Marina lūdza neminēt ne tēva vārdu, arī ne uzņēmuma un zīmola nosaukumu.
- Ražotne – tēva sapnis
- Karš nebija negaidīts, bet tā sākums pārsteidza
- Gadiem celtais iznīcināts
- Kara laikā tēvs nepārstāja strādāt ne dienu
- Ražotne iznīcināta, un ceļš mīnēts
- Iedarbināja ražošanu, arī strādnieki atgriežas
- Mīnētās zemes
- Atbalsts un ražošanas jaudas
- "Mēs nevēlamies dzīvot Krievijā"
Ražotne – tēva sapnis
Tālis Eipurs: Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi un arī ar savu ģimeni, jo šoreiz mūsu stāsts būs arī par viņiem.
Marina: Es gribētu iepazīstināt ar mūsu uzņēmumu – tas ir mūsu dzīves centrs un, protams, ar ģimeni. Mani sauc Marina, esmu konservu ražotnes dibinātāja meita. Mūsu ražotne nosaukta mūsu vectētiņa vārdā. Ražotne bija mana tēva sapnis. Mēs esam visnotaļ parasta ukraiņu ģimene. Esam no Hersonas.
Par uzņēmumu – kā tas sākās, līdz kam bija izaudzis līdz pilna mēroga iebrukuma brīdim?
Pašu uzņēmumu mans tēvs nodibināja jau pirms 25 gadiem. Tas veiksmīgi attīstījās. Ražotnei, kad sākās karš, bija pieci gadi, tagad pagājuši jau septiņi. Ražošana attīstījās diezgan ātri, un tas, manuprāt, ir liels tēva nopelns. Man, protams, kā katrai meitai pret tēvu ir beznosacījumu mīlestība, varu viņu bezgalīgi cildināt. Bet patiešām – viņš un mana mamma kopā būvēja un paplašināja ražotni. Tajā nodarbojamies ar konservāciju. Tie ir gurķi, tomāti, tomātu pasta, zirņi, sulas, un ne tikai. Ļoti plašs sortiments – vairāk nekā 120 dažādu produktu. Arī saulespuķu eļļa, grūbas, visa bakaleja – rīsi, griķi, pat kondensētais piens. Daļu ražojām paši savā ražotnē, bet daļa tapa ārpakalpojumā.
Šis ir mans dzimtais un sirdij tuvākais uzņēmums. Atceros, kā vecāki sēdēja un naktīs domāja receptes. Viņi deva mums, bērniem, nogaršot. Bērni tad arī teica – nē, šis mums negaršo, bet šis garšo. Ražošanā laida to, ko izvēlējās bērni. Tēvam patīk sacīt, ka viņš ražo to, ko dod pats saviem bērniem un nu jau mazbērniem. Un tā patiešām arī bija.
Ražotni tēvs ar māti cēla kopā. Arī tagad viņi jau ir uzcēluši jaunas noliktavas un jaunu cehu. Tas viss atrodas ciematā, un tas vietējiem ir svarīgi, jo tad viņiem ir jaunas darbavietas. Mums tā bija tāda kā laimes un attīstības oāze. Mēs atradām klaiņojošu suni. Suns vēlāk kļuva par mūsu ģimenes simbolu. Mēs to izmitinājām ražotnē, un tas tur dzīvoja un to sargāja.
Mēs arī esam saņēmuši zelta medaļas, bijuši izstādēs. Un jau tad mūsu produkciju pasūtīja armija. Mums tiešām gāja labi.
Arī uz ārzemēm sūtījāt?
Tam mums nepietiek jaudas. Ir trīs iekārtas. Ar tām mēs varam saražot vien kādus 10 tūkstošus burku dienā. Mums jau Ukrainā stāv rindas. Lai izietu uz eksportu, vajag lielākas jaudas. Mēs, protams, labprāt, bet tam, īpašai jau tagad, nav finansējuma. Pie mums gan ir braukuši gan no Armēnijas, gan Polijas – piedāvāja līgumus, bet mums vienkārši trūka jaudas un naudas.
Bet netrūka realitātes izjūtas.
Jā, realitātes izjūta ir mana tēva jājamzirdziņš. Viņš visu sarēķina galvā. Nesaprotu, kas tā par mašīnu viņam tur galvā, bet tā strādā simtprocentīgi un labāk par jebkuru datoru.
Karš nebija negaidīts, bet tā sākums pārsteidza
Un tad pienāca 2022. gada februāris. Kāds jums ģimenei un uzņēmumam tas bija?
24. februārī manai meitiņai apritēja viens mēnesis. Protams, mums bija smagi. Mana māsa bija gaidībās. Mēs bijām Kijivā. It kā gan televīzijā, gan cilvēki runāja, ka var sākties karš. Bet pie mums karš ritēja jau astoņus gadus. Mans vīrs ir no Doneckas. Viņa ģimeni toreiz padzina no mājām. Viņa vecāki strādāja valsts sektorā. Viņiem bija jābrauc prom, citādi viņus nošautu. Tāpēc es nevaru teikt, ka karš pienāca negaidīti. Bet
tieši tajā brīdī ar mēnesi vecu bērnu uz rokām man personīgi tas bija ļoti negaidīts.
Bet līdz tam es kopš 2009. gada dzīvoju Kijivā, pabeidzu Juridisko fakultāti. Vecāki palika Hersonā. Uzņēmumu vadīju attālināti. Kovida laikā bija labi redzams, ka tas ir iespējams. Juridiskās un administratīvās lietas varēju paveikt attālināti. Un es to tā arī šobrīd turpinu. Lielākoties darām visu trijatā. Māsa, kas arī ir juriste, sākumā palīdzēja. Es tagad vadu mūsu uzņēmumu un vēl arī esmu padomniece juridiskā firmā.
Atgriežamies stāstījumā par 24. februāri.
Lūk, mans personīgais stāsts. Es piecos no rīta baroju bērnu un izdzirdēju sprādzienus. Mēs dzīvojam netālu no Borispoles lidostas, un sprādzieni bija ļoti labi pamanāmi. Pēc tam manā draugu lokā daudzi teica, ka visi zinājuši, ka būs karš un kaut kā tam bijuši gatavi. Beigās neviens nebija gatavs. Trūka benzīna, pārtikas rezervju un plāna, ko darīt. Mums bija savākti dokumenti. Sakravājām čemodānu un aizbraucām no pilsētas pie māsas. Tajā brīdī visiem vai vismaz 90 procentiem visprātīgāk šķita doties prom no pilsētas, jo dzirdējām sprādzienus, sākās lidostas apšaudes.
Vecākus sākumā nevarēja sazvanīt. Kad sazvanījām, tētis pateica, ka ir ražotnē. Tas bija sešos no rīta. Es viņam jautāju: tas ir kā – ražotnē? Jā, viņš saka, ar mammu izbraucām no jau faktiski okupētās Hersonas. Es viņiem teicu, lai taču brauc prom no ražotnes, tur nekas nav darāms. Bet nākamajā dienā bija jāveic mūsu mērogiem liela piegāde par apmēram 450 tūkstošiem eiro. Viņi devās uz ražotni, jo tur bija gan cilvēki, gan suns.
Tēvs atteicās braukt prom. Es to nekādi nesapratu.
Viņš pat teica, lai mēs braucam prom, lai arī mēs vairs nekur nevarējām aizbraukt. Izbraukšanai no Kijivas bija milzu sastrēgums. Māsa ar visu grūtniecību tajā pavadīja sešas stundas, apgriezās un devās atpakaļ. Mēs atradāmies netālu no Hostomeļas – tur notika smagas apšaudes. Bija grūti aptvert situāciju.
Krievijā sacīja, ka ukraiņi vienmēr ienīduši krievus. Man tobrīd likās, ka attiecības bija labas. Man prātā nenāca, ka pat kara apstākļos kāds var ienākt manās mājās un mani nošaut. Es ar guļošu bērnu stāvēju pagalmā, un pār mums dažus metrus virs zemes pārlidoja krievu helikopteri. Viņi skatījās mums tieši acīs. Man bija ļoti bail – par sevi, par bērnu, ieskrēju mājās un paslēpos. Bet tobrīd man no Krievijas nebija tādu baiļu, kādas ir tagad. Nebija tādas neizpratnes vai naida ar visu to, ka karš bija ritējis jau astoņus gadus.
Kad lielais satiksmes sastrēgums jau bija norimis, atgriezāmies dzīvoklī Kijivā, jo tur bija pazemes stāvvieta. Mums nebija benzīna, un nezinājām, ko darīt. Tāpēc nogaidījām. Vairākas naktis ar visu mazuli gulējām auto stāvvietā. Nez vai jāstāsta, cik grūti tas bija. Un mūs sāka apšaudīt. Pretgaisa aizsardzības mums vēl nebija. Lasījām ziņas par raķetēm, kas haotiski trāpa te vienā, te otrā mājā.
Kas notika ar vecākiem tajā laikā?
Viņi aizbrauca no ražotnes uz ciematu pēc vecmāmiņas. Viņu ceļš bija vēl grūtāks nekā mūsējais. Bija jābrauc naktī bez gaismām garām tankiem. Tētis bija pilnībā pārliecināts, ka uz kādu drošāku vietu izvedīs vecmāmiņu, pēc tam mūs un pats atgriezīsies ražotnē. Bet, kad pēc trim dienām viņi devās mums pretī, domāju, ka viņš jau nojauta, ka diez vai tur atgriezīsies. Viņš tur bija atstājis atvērtu produkciju. To ņēma cilvēki, drīz arī karavīri. Domāju, ka kādam tas palīdzēja arī izdzīvot.
Mēs arī gribējām izbraukt, bet bija komandantstunda. Uz ielas jau varēja dzirdēt specvienības un automātu kārtas. Naktī modāmies no sprādzieniem. Bija bail. Teicu – braucam prom. Bet vīrs neļāva. Dažas stundas pēc šīs sarunas ziņās izlasīju, ka netālu no mums nošauta trīs bērnu ģimene, kas mēģinājusi izbraukt. Tāpēc vien, ka vajadzēja viņu mašīnu.
Nākamajā dienā, kad drīkstēja doties ceļā, braucām pretī vecākiem. Viņi ļoti lūdza mūs doties prom, bet es pateicu, ka bez viņiem nekur nedošos. Tādā veidā man izdevās viņus izmānīt no ražotnes. Mūs izmitināja tēva biznesa partneri, vēlāk pusotru nedēļu nodzīvojām pie attāliem radiem. Bet es nekad neaizmirsīšu bēgšanu no Kijivas. Visapkārt ritēja kaujas, bija redzami dūmi. Atceros vīra frāzi: skaties – ja kaut kas lidos, saki, es strauji bremzēšu, bet tu lec ārā no mašīnas. Un tas ar visu bērnu uz rokām. Mēs neapstājāmies ne paēst, ne padzerties, kamēr neaizbraucām uz drošāku teritoriju.
Tad, paldies Dievam, satikām vecākus. Kad ieraudzīju tēti, man liekas, ka bērniem nebūtu jāredz vecāki tādā stāvoklī. (Marina raud)
Lūdzu, atvainojiet, šis laikam nav labi tā podkāstā…. Viņš bija pilnībā nosirmojis. Jā, viņš jau ir gados, bet viņš bija nosirmojis trīs dienās.
Neko neteica, bet iekšā to visu bija pārdzīvojis.
Jā. Tad nu lūk: viņš man laikam ir kā tāds supervaronis. Jo laikā, kad visi uz Ukrainas rietumiem brauca cauri Vinnicas pilsētai un nevienam nebija benzīna, tēvs mūs izveda pa visādiem apkārtceļiem. Ik pēc dažām stundām, kad apstājāmies, mēs iebraucām pie viņa draugiem un partneriem. Un tikai tad es laikam sapratu, cik liels cilvēks viņš ir. Ne tā, ka autoritāte vai bagāts, bet tā, ka viņš ir strādājis tik godīgi, ne reizi nevienu nav piekrāpis un ir pildījis saistības. Brīžos, kad citi stāvēja rindās un nezināja, ko darīt, mēs iebraucām pie viņa partneriem. Vieni mums iedeva benzīnu, citi – autiņbiksītes, bērnu ēdienu vai naktsmājas. Un tie nebija draugi, ar kuriem svinēt un iedzert. Tie ir partneri, ar kuriem tika strādāts. Viņu tā cienīja, ka viņu un viņa ģimeni vienkārši ieveda drošajā teritorijā. Un tikai tāpēc mēs tikām līdz Černivciem jau 18 stundās, kamēr citiem tam vajadzēja trīs diennaktis. Tādas bija mūsu pirmās četras kara dienas.
Gadiem celtais iznīcināts
Tikāt ārā no Kijivas, izvilinājāt vecākus no Hersonas. Kur jūs pavadījāt Hersonas okupācijas mēnešus, atgriezāties Kijivā?
Nē. Atbraucām uz Černivciem. Kijivā tobrīd bija bīstami. To centās ieņemt līdz pat maijam. Dzīvojām pie tēva biznesa partnera, jo kaut ko izīrēt bija neiespējami. Okupētajā Hersonā tikmēr palika mūsu radinieki – manas abas tantes, krustmeita, daudz draugu un radu. Tas bija murgs. Cilvēkus, kuri mēģināja no turienes izkļūt, haotiski šāva. Kādu nelaida ārā, kādu nošāva vienkārši uz ielas. Mana tante izbrauca ar pārvadātāju naktī grupā ar citiem ar izslēgtiem telefoniem, bailēs par nošaušanu. Viņus veda ārā kā tādus partizānus. Sākumā uz vienu vietu, nezinot, kad varēs turpināt, pēc tam tālāk. Kādu pa ceļam nošāva, kāds izdzīvoja. Kāds pa ūdeni, kāds pa zemi. Paldies Dievam, mani radinieki tika ārā un ir dzīvi. Bet paziņu lokā ne visi izdzīvoja.
Kā jūs okupācijas laikā sekojāt tam, kas notiek uzņēmumā? Ko jūs zinājāt, ko ne? Varbūt kāds kaut ko stāstīja vai atsūtīja kādu bildi? Kā jūs to vērojāt?
Mums ražotnē bija videokameras. Tāpēc sākumā vēl varēja attālināti skatīties ierakstus. Ciematā vēl bija mūsu cilvēki. Pēdējā video no ražotnes redzams, kā teritorijā iebrauc tanks. Tad visi sakari pārtrūka. Dažas nedēļas vēlāk pazuda sakari arī ar cilvēkiem. Jo arī tos, kuri gribēja tur palikt, evakuēja piespiedu kārtā.
Ciematu sašāva un saspridzināja, un iznīcināja par kādiem 95%. Visas mājas bija iznīcinātas.
Par katru stāstu varētu uzrakstīt grāmatu. Kāds bija paguvis paslēpties pagrabā, kāds ne. Daudzi nepaguva atbrīvot savus dzīvniekus – tie turpat piesieti arī nomira no bada. Tajā brīdī sprāga visur, nevarēja saprast, kurp bēgt un ko darīt.
Tur ritēja kaujas vai okupanti vienkārši mērķtiecīgi apšaudīja, lai iznīcinātu?
Teritorijā, kas bija tuvāk Hersonai, tur vienkārši šāva pa civilajiem mērķiem. Pelēkajā zonā, kur ritēja aktīvas kaujas, tur šāviņi lidoja kā atbilde mūsu karavīriem. Viss gadiem celtais tika metodiski iznīcināts. Visas noliktavas, vērtīgā produkcija, kas bija jāpiegādā, ko tā vēlējāmies pārdot – viss tika iznīcināts.
Tā no pelnoša un plaukstoša uzņēmuma Krievija mūs pārvērta lielos parādniekos.
Tas tā notika visapkārt? Nebijāt vienīgais tāds uzņēmums?
Noteikti nebijām vienīgie. Cieta gandrīz visi uzņēmumi Hersonā un Hersonas apgabalā. Zaudējumi bija vienkārši kolosāli. Vienīgais, ko teicu tētim – tu no turienes aizbēgi un esi dzīvs, tavi bērni un mazbērni ir dzīvi – tā ir mūsu uzvara. Tobrīd mūsu uzvara bija dzīvība. Vecāki bija zaudējuši visu – mājas, to, ko ar lielām pūlēm bija sastrādājuši gadu gadiem. Mamma man ir skolotāja, kas visu dzīvi ir čakli strādājusi sev un saviem bērniem. Tas viss vienā mirklī bija iznīcināts mums nekādi nesaprotama iemesla dēļ. Es joprojām to nesaprotu.
Karā nepārstāja strādāt ne dienu
Kā vecāki to izrādīja vai neizrādīja? Kā viņi turējās?
Viņi turējās un turas kā tērauds. Nesaprotu, no kurienes viņiem tāds spēks. Domāju, ka tā vienkārši ir liela mīlestība. Es redzēju, cik viņiem ir grūti un kā viņi cieš, bet viņi turējās mūsu dēļ, un mēs droši vien – viņu dēļ. Un mūsu gaismas stariņš laikam bija mana meita, kas nedaudz noņēma spriedzi. Visi saprata, ka jādzīvo tālāk, jācenšas.
Mans tēvs, arī karam sākoties, ne uz vienu dienu nav pārstājis strādāt. Jā, ražotne apstājās, bet viņš tāpat turpināja strādāt.
Tas ir kā?
Lūk, tā! Viņš sāka meklēt citus uzņēmumus drošajā teritorijā. No tiem pasūtīja produkciju. Viņam ir zināšanas, receptūra, kontakti un partneri. Laikam jau mazbērni un darbs viņam ļāva dzīvot tālāk. Viņš katru dienu bija pie telefona. Es kā juriste viņam sacīju, ka tas ir force majeure, ka viņš var neatdot parādus. Visa pasaule zina, ka ir karš. Bet viņš pateica, ka viņa pienākums ir izpildīt saistības un ka tā ir viņa problēma, ka viņa prece ir sašauta. "Es esmu parādā, un es to atmaksāšu". Un viņš to izdarīja.
Tad viņš pārgāja no ražošanas un tirdzniecību?
Jā, uz tirdzniecību. Pasūtīja preces ar savu preču zīmi. Cilvēki zināja, ka tā ir viņa kvalitāte un vārds, un turpināja pirkt.
Ražotne iznīcināta un ceļš mīnēts
Viena jaukā dienā, kas vienlaikus bija arī skumja diena, jo bija jāierauga realitāte – jūs atgriezāties. Kā tas notika, un ko jūs ieraudzījāt?
Es pati joprojām neesmu bijusi Hersonā. Mani tur neviens nelaiž un nelaidīs. Tur katru dienu ir apšaudes un mirst cilvēki. Tāpēc manas un bērna drošības dēļ mani tur neviens nelaiž.
Hersonas atbrīvošana bija kaut kas vairāk nekā svētki. 2022. gada 11. novembris kļuva par tādu kā dzimšanas dienu. Tēvs uzreiz savāca mantas un devās uz ražotni.
Tur gan drīkstēja doties tikai kopā ar noteiktiem cilvēkiem. Tur uz vietas bija šoks. Iznīcināts bija viss – produkcija, noliktavas. Daudz lādiņu – sprāgušu un nesprāgušu, mīnēta teritorija. Visas administratīvās ēkas sagrautas. Piebraucamais ceļš pilnībā saspridzināts un raķešu bedrēs. Ar mašīnu tur nevarēja piebraukt. Kad viņi atbrauca, Krievija atkal apšaudīja teritoriju un vienu cilvēku kontuzēja.
Fotogrāfijas tur redzamas ne tikai sprādzienu pēdas. Atlikušās sienas bija kā siets no ložu caurumiem.
Jā, sašautas. Tur notika kaujas. Viss bija sašauts. Tehnika, kas tur bija palikusi – mašīnas, vārīšanas agregāti – pat ja ārēji izskatījās neskarta, iekšpusē bija sašauta un pilna ar lodēm un šķembām.
Bet ziniet, viena produkcijas partija bija palikusi vesela. Tas nudien bija kaut kas! Tā bija pirmā fotogrāfija, ko tētis man atsūtīja. Te klausītājiem jāpaskaidro, ka mēs konservējam nevis skārda bundžās, bet gan stiklā. Tur apkārt gāzās sienas un jumti, lidoja raķetes, bet viena krava ar burkām palika neskarta. Bija sajūta, ka kāds eņģelis atlidojis un apsedzis tās burkas ar saviem spārniem, un viss lidojis garām.
Kas tālāk? Jūs jau iepazīstinājāt ar savu tēvu, un pieļauju, ka viņš ķērās pie darba un jūs līdz ar viņu.
Mēs viņam palīdzējām attālināti. Sākām kārtot dokumentus – tas bija diezgan sarežģīti. Bija jāfiksē viss, kas noticis ražotnē, lai varētu sākt kriminālprocesu un lietu tiesā. Bija jāfiksē zaudējumi. Mums bija valstij un nodokļu iekasētājiem jāpierāda, ka neesam produkciju pārdevuši, ka tā ir iznīcināta. Tāpat bija jāattīra teritorija. Tāpēc tēvs kā turp aizbrauca, tā joprojām tur – ražotnē – arī dzīvo.
Tāpēc, ka māja arī ir iznīcināta?
Māja, paldies Dievam, nav iznīcināta. Tā atrodas Hersonā. Bet tur braukt mēs nevaram, jo pilsētu katru dienu apšauda. Ziņās var lasīt, ka to apšauda ap 50 reižu diennaktī. Mūsu māju tuvumā sprādzis ir ne reizi vien. Taču pilsētā pastāvīgās briesmās joprojām dzīvo cilvēki. Tēvs apmetās ražotnē vismazāk sapostītajā telpā. Tur joprojām nav logu. Tie ir aizsisti ar koku un skārdu, jo, lai arī vieta ir samērā droša, tad tomēr ne līdz galam. Viņš kurināja "buržuiku" un sāka attīrīt teritoriju un fiksēt zaudējumus.
Esam uz mūžiem pateicīgi vietējai kara administrācijai par palīdzību ar dokumentiem un atmīnēšanu. Vasarā, lai arī viss it kā bija attīrīts, mūsu transportētājs uzbrauca bumbai. Es nesaprotu, kādi eņģeļi mums tur sēž, bet sprādziena nebija. Cilvēks palika dzīvs, jo, sajūtot, ka uz kaut kā uzbrauks, laikus apstājās. Atminētāji atrada 15 kilogramu bumbu. Ja tā sprāgtu, puse klātesošo ietu bojā.
Iedarbināja ražošanu, arī strādnieki atgriežas
Tagad jau apritējis vairāk nekā gads, kopš tēvs atgriezās. Kāds tobrīd bija jūsu mērķis, kā uzņēmumam klājas šobrīd, un kā līdz tam tikāt?
Gan jau ar smagu darbu un vēlēšanos. Es sākumā tēvam piedāvāju daudz relokācijas jeb uzņēmuma pārvietošanas variantu. Ukrainā ir tāda valsts programma, kas atbalsta uzņēmumu izvešanu no kara zonām. Piedāvāju viņam to daudzreiz un atradu variantus un citus uzņēmumus, bet viņš nepiekrita. "Tas ir mans uzņēmums, un ģimene, cilvēki atgriezīsies un viņiem vajadzēs darbu, bet drošajā teritorijā jau ir savi uzņēmumi, un es tur neesmu vajadzīgs." Viņš tur dzīvoja bez elektrības, bez apkures un sakariem.
Pēc vairākiem mēnešiem aprīļa sākumā viņš atkal iedarbināja ražotni. Tā mums bija uzvara.
Es ticēju un zināju, ka viņam viss sanāks, bet, zinot tos postījumus, bija arī grūti iztēloties, kā tieši tas ir iespējams. Bet viņam tas izdevās ar mammas un ģimenes atbalstu. Viņš arī meklēja cilvēkus, jo uz vietas tādus atrast bija nereāli. Atvest tehniku – arī nereāli, jo ceļi un teritorija saspridzināti. Viss jāattīra. Iedomājieties, cik tīrs būtu jūsu dzīvoklis, ja tā vidū saplēstu trīslitru burku ar tomātiem. Bet tur bija tūkstošiem burku un vēl ziemā. Viņš meklēja cilvēkus, tehniku, maksāja lielu naudu, lai cilvēki viņam palīdzētu.
Viņam pieklīda ļoti daudz dzīvnieku. Viņš to teritoriju bija padarījis par dzīvības oāzi. Piebaroja dzīvniekus, un to saradās arvien vairāk. Es viņam sacīju, ka viņš taču visā apkārtnē ir viens pats. Bet viņš saka: nē, man te ir 20 suņu, es neesmu viens.
Tas nozīmē, ka apkārtnē citiem apkārt vairs nebija neviena uzņēmuma, iestādes, apdzīvotības? Sanāk, ka jūsu gadījums tur ir retums?
Tobrīd tajā apkārtnē man nebija ziņu par vēl kādu, kas būtu atjaunojis darbu. Cilvēki, lai arī vēlējās atgriezties mājās, to nedarīja, jo nebija jau kur atgriezties – mājas bija iznīcinātas pilnībā.
Nebija viegli atgriezt darbiniekus. Daļa no viņiem joprojām dzīvo pagrabos, jo māju vairs nav.
Bet viņi ir atgriezušies uz savas zemes un sākuši to sakopt un atjaunot. Ļoti daudz palīdzēja starptautiskās organizācijas no Eiropas valstīm ar celtniecības materiāliem, apģērbu, pārtiku. Tas ļāva cilvēkiem izdzīvot, jo darba nebija, ja neskaita mūsu ražotni. Tas tā ir tagad, bet sākumā vispār neviena nebija – tuksnesis. Tas nebija iespējams. Brauc traktors un uzsprāgst uz mīnas.
Man bija divas versijas: vai nu tur viss ir apstājies un cilvēkiem nav kur strādāt un tāpēc darba roku netrūkst, vai arī visi devušies prom un strādnieku nav.
Sākumā visi aizbrauca. Darbaroku nebija. Nemaz. Bet ar laiku, kad teritorija kļuva mazāk bīstama un to sāka attīrīt, cilvēki pakāpeniski sāka atgriezties. Tēvs sāka apzvanīt savus darbiniekus, sacīja, ka palīdzēs – brauciet atpakaļ, strādāsim kopā. Sākumā atgriezās kādi pieci cilvēki. Palīdzēja attīrīšanā un atjaunošanā. Kad citi izdzirdēja, ka atvērusies ražotne, viņi paši nāca prasīt darbu.
Manā paziņu lokā nav neviena, kurš gribētu dzīvot kaut kur ārzemēs, nestrādāt un dzīvot no pabalstiem. Bet daudziem nav, kur atgriezties. Mana tante Somijā dzīvo un strādā, bet katru dienu sapņo par atgriešanos Hersonā, Ukrainā, mājās. Bet viņai te nav, kur dzīvot. Tiklīdz Hersona kļūs droša dzīvošanai – viņi uzreiz atgriezīsies. Man ir pieci tādi radinieki, kas gaida, kad viņiem pateiks: Hersona ir droša, brauciet atpakaļ!
Mīnētās zemes
Ja runājam par produkciju, visi lauki šajā apkārtnē taču nav attīrīti no sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Kur jūs ņemat tomātus, gurķus un visu pārējo, ja tur nevar neko audzēt? Vai varbūt jau var?
Tā ir liela nelaime. Nav vienas atbildes uz jūsu jautājumu. Daudz kas atkarīgs no drosmes un vēlmes strādāt. Lielākoties tieši tāpēc Ukraina joprojām nemirst badā. Tas atkarīgs no vietas. Ir teritorijas, kas ir pilnībā mīnētas, un tur nevar neko izaudzēt. Ir vietas, kas bija daļēji mīnētas vai apšaudītas, un cilvēki ar to kaut ko ir mēģinājuši darīt – saukuši atmīnētājus, attīrījuši, gājuši bojā, kļuvuši par invalīdiem, bet nav apstājušies. Hersonas apkārtnē daļa lauku ir attīrīta. Tāpēc mēs maksimāli cenšamies iepirkt produkciju no vietējiem ražotājiem Vispirms jau tas ir izdevīgāk pārvadāšanas izmaksu dēļ. Mūsu atrašanās vieta arī atļauj maksimāli strādāt ar Hersonas, Mikolajivas un Odesas ražotājiem.
Bet problēma tāpat ir liela. Vēl lielāka tā kļuva pēc tam, kad krievi uzspridzināja Kahovkas HES dambi. Viņi applūdināja ļoti plašu teritoriju. Ukrainā to sauc par otro Čornobiļu. Lai arī pārsvarā tas ir kreisais krasts, teritorija tāpat ir milzīga. Nezinu, vai vēl būs tādi Hersonas arbūzi vai tomāti un gurķi, jo tos tur audzēja ļoti daudz. Slaveno Ukrainas melnzemi izpostīja ne tikai ūdens, bet arī dubļi un smiltis. Līdz ar to visa produkcija gan Ukrainas tirgum, gan eksportam ir zudusi.
Bet mēs grozījāmies, kā protam, – pasūtījām produkciju, no kurienes vien varējām. Jo tuvāk mums, jo labāk. Un piegādātāji bija un ir, paldies Dievam. Esam ļoti pateicīgi cilvēkiem, kas tur palika strādāt, – vietējiem zemniekiem, kas sāka atgriezties. Tas arī mums ļāva strādāt.
Arī Latvijas veikalu plauktos uz dažādiem konserviem var lasīt, ka tie vai to sastāvdaļas nāk no Ukrainas. Cik ļoti ticams, ka tie ir tieši no jūsu reģiona, jo ir labi zināms, ka tas ir ļoti auglīgs?
Tas ir pat ļoti iespējams. Piemēram, Hersonas tomāti ir slaveni visā Ukrainā. Tāpēc arī pie jums var gadīties produkcija no mūsu reģiona. Jo teritorijās, ko atbrīvojuši mūsu mīļie karavīri, kam esam bezgala pateicīgi, cilvēki ir atsākuši strādāt. Bet Ukrainas teritorija tomēr ir diezgan liela (smejas), un katrā reģionā kaut ko audzē. Odesā, piemēram, ir daudz lauku, vīnogu audzētavu. Visur Ukrainā kaut ko ražo.
Atbalsts un ražošanas jaudas
Šī mūsu raidieraksta epizode nāk klāja īsi pirms Jaunā gada. Vai jūs savā uzņēmumā jūtat, ka ir svētku laiks un cilvēki kaut kā citādāk iepērkas? Vai arī par spīti tiešā kara tuvumā pieprasījums mainās?
Pieprasījums mainās, jo cilvēki turpina dzīvot, lai cik smagi arī viņiem neklātos.
Cilvēku noskaņojums ir uz katastrofas robežas. Bet, velns parāvis, mūsu cilvēki ir izturīgi kā tērauds.
Tāpēc cilvēki pērk Jaunā gada standarta produktus: zirnīšus, kukurūzu, tomātus, gurķus. Bet mēs tirgojam vairumā. Mēs vairāk redzam izmaiņas vairumtirdzniecībā, un tās ir bijušas vienmēr – līdz Jaunajam gadam pērk vairāk, pēc tam mazāk.
Jūs teicāt, ka jau pirms pilna mēroga iebrukuma sadarbojāties ar armiju. Arī tagad to turpināt, zinot, ka šobrīd tā droši vien ir ļoti svarīga daļa no valsts ekonomikas?
Teiksim tā – mūsu un mūsu partneru produkciju pērk daudzi, tai skaitā arī armija. Cenšamies pabarot visus.
Tātad Ukraina pietiekami veiksmīgi pati pabaro savu armiju?
Jā.
Fotogrāfijā, ko man sūtījāt, ja nekļūdos, redzēju bijušo Lietuvas premjerministru.
Jā, šeit bija atbraucis Andrjus Kubiļus. Pie mums bijušas diezgan daudzas delegācijas. Mēs priecājamies tās uzņemt, jo vēlamies izstāstīt realitāti, kā bija un kā tagad klājas biznesam, un esam pateicīgi par jebkuru palīdzību. Tiesa, līdz pat šim brīdim neesam saņēmuši nevienu grantu – ne no Ukrainas, ne starptautisko.
Vienīgais, kas mums ir, ANO piegādātie ģeneratori. Par tiem esam bezgala pateicīgi un tādi būsim uz mūžiem, jo mums tas būtu ļoti dārgi, bet elektrības ražotnē nebija. Nekādas. Par ģeneratoru tēvam acīs sariesās asaras. Un ne tikai izmaksu dēļ, bet arī tāpēc, ka tas rada sajūtu, ka neesam vieni, ka kādam mēs interesējam, ka kāds ir līdzās.
Tāpēc labprāt izrādām sapostīto teritoriju delegācijām. Joprojām nespējam visu attīrīt, jo nauda joprojām aiziet parādu atdošanai. Ar to gan esam gandrīz tikuši galā. Un naudu no valsts budžeta arī nevēlamies sūknēt. To tur vajag citiem mērķiem. Kuļamies, kā spējam. Arī Kubiļus delegācija atveda palīdzību un pārtiku vietējiem. Cepumus un kaut ko tamlīdzīgu.
Jūs sacījāt, ka neizmantojāt iespēju pārvietot uzņēmumu, bet pieņemu, ka daudzi to izmantoja. Tas nozīmē, ka daudzi ir pametuši Hersonu uz neatgriešanos? Un cik daudz tādu varētu būt?
Domāju, ka vismaz puse šādi pārvietojās. Bet daļa uzņēmumu vienkārši beidza pastāvēt. Ne visiem bija vēlēšanās un pietika spēka un iespēju attīstīties. Daudzi arī nepaspēja neko izvest. Ja mums vēl kaut kas palika, piemēram, zeme, tad Hersonā daudzi nevar atgriezties, jo kuru katru brīdi tur kaut kas var atlidot. Tāpēc daudzi, cik nu varēja, daudz ko izveda, piemēram, no Harkivas un Doneckas apkārtnes.
Pat tad, kad okupēja Krimu, arī tad mēģināja daudz ko izvest, jo cilvēki negribēja dzīvot Krievijā un arī tagad negrib, un negrib viņiem to visu uzdāvināt. Tāpēc visi, ko vien varēja, izveda. Bet ir lietas, ko nevar izvest, piemēram, lielas iekārtas. Bet valsts atbalstīja – ar transportu, arī dzelzceļu un naudu relokācijai. Bija atbalsta programmas. Bija arī amerikāņu fonds, kas palīdzēja ar naudu un konsultācijām.
Tāpēc katrs grozījās, kā prata, un dara to joprojām. Arī mēs. Šobrīd esam palaiduši vienu līniju. Pamazām strādājam, bet tie ne tuvu nav tie apjomi, kādi bija vai kādus gribētos.
Vajag jaunas iekārtas un tehnoloģijas. Šobrīd to nevaram atļauties. Ja būtu lielākas jaudas, protams, būtu vairāk darbavietu, bet strādājam ar to, kas ir.
"Mēs nevēlamies dzīvot Krievijā"
Cik zinu, Hersona ir viens no tiem Ukrainas reģioniem, ko uzskata par krievvalodīgu. Kā ir mainījies iedzīvotāju noskaņojums pēc pilna mēroga iebrukuma attiecībā uz to, ko kurš atbalsta?
Es pati no bērnības sarunājos divās valodās – ukraiņu un krievu. Esmu mācījusies angļu valodu. Ģimenē mēs sarunājāmies gan ukraiņu, gan krievu valodā. Tā nekad nebija bijusi problēma. Es, protams, saprotu, ka Krievija sāka karu tikai tāpēc, lai sagrābtu mūsu zemi un resursus. Nekāda iemesla valodas dēļ tur nebija. Neviens nevienu neaizskāra. Mani kā ukrainieti, kas runā krievu valodā, ne Ukrainas rietumos, ne citur nekādi neaizskāra. Drīzāk ir bijuši laiki, kad aizskāra tos, kuri runāja ukrainiski, jo uzskatīja, ka tā ir tāda laucinieku valoda, kamēr pilsētnieki sarunājās krieviski. Hersonā tā tiešām bija. Ukrainā atbrīvot krievvalodīgos, kurus neviens neaizskāra, drīzāk otrādi... Tas ir vienkārši smieklīgi. Bet lai jau viņi tic tādai leģendai.
Un viņi ir panākuši tieši pretējo. Cilvēki vienkārši izlēma pāriet uz ukraiņu valodu. Šodien, lai arī brīvi runāju abās valodās, ar bērnu sarunājos tikai un vienīgi ukraiņu valodā.
Mūsu mājās skan tikai ukraiņu valoda, jo es vienkārši ienīstu Krieviju par to, ko tā izdarījusi ar manu valsti, ar manu ģimeni, ar maniem cilvēkiem.
Agrāk man bija pozitīva un lojāla attieksme pret Krieviju. Laikam jau lojālāka, nekā vajadzētu. Arī es agrāk teicu – kāda starpība, kāda valodā runājam, un viņi to izmantoja. Bet, kad viņi sāka izvarot un nogalināt bērnus, kad man bija jābaidās dzīvot pašai savās mājās, kad jebkurā brīdī var atnāk un nogalināt manu bērnu un mani, nepamirkšķinot ne aci… Bet tā reāli notika. Manu draudzeni 15 karavīri izvaroja 12 dienas. Pēc tā visa man nerodas nekāda vēlēšanās sarunāties viņu valodā.
Mēs sarunu beigās vienmēr jautājam vienu un to pašu jautājumu – ko jums personīgi novēlēt?
Uzvaru. Tikai uzvaru. Es nedomāju, ka mēs pieņemsim zaudējumu. Es personīgi to neesmu gatava pieņemt. Esmu gatava darīt visu, lai Ukraina paliktu Ukraina, lai Hersona būtu Ukraina. Mēs visiem spēkiem – gan finansiāli, gan fiziski – cenšamies uzvarēt.
Es nezinu, kāds salīdzinājums būtu labākais, bet mums Krievija ir kā bijušais [vīrs], kurš ierodas bijušās sievas mājās un grib nogalināt viņas vīru, sakot, ka viņš šeit kādreiz ir dzīvojis. Mēs to negribam. Es to negribu. Mana ģimene to negrib. Viņi mūsu tautu pārāk stipri aizvainojuši un pazemojuši. Esmu absolūti pareizticīgs cilvēks un ticu, ka Dievs vienmēr ir to pusē, kuri aizsargā savu zemi. Tā ir mūsu zeme, mūsu Ukraina, mēs vēlamies dzīvot Ukrainā.
Jā, ir zināms procents uzpirktu cilvēku. Mēs viņus personīgi pazīstam. Mana klases audzinātāja nostājās Krievijas pusē, kad viņi ienāca, un viņa kļuva par it kā Krievijas skolas direktori Hersonā. Es nezinu, vai viņa joprojām ir dzīva, bet es zinu, cik nelabvēlīga pirms tam bija viņas ģimene un viņa pati. Bija cilvēki, kas par simt rubļiem pārdeva dvēseli velnam un mēģināja kliegt, ka vēlas būt Krievijā. Ukraiņi, kas dvēseli nav pārdevuši, stāvēs līdz pēdējam.
Tāpēc novēliet mums mieru un saprotiet, ka mēs nevēlamies dzīvot Krievijā. Un par to stāvēsim līdz galam.
Mēs Latvijā to saprotam. Paldies jums par to, ko jūs jau esat izdarījuši, darāt un darīsiet! Mēs jums palīdzēsim. Paldies jums un slava Ukrainai!
Slava varoņiem! Un arī jums paldies!
