Otrā pasaules kara augstā cena: Latvijas pilsētas kā PSRS un Vācijas karalauks

Tie ir divu totalitāru lielvaru – nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības – veiktie noziegumi, kas sagrāva ne vien daudzu tūkstošu Latvijas iedzīvotāju likteņus, bet arī neatgriezeniski iznīcināja vairāku Latvijas pilsētu vēsturisko apbūvi un kultūrvēsturisko mantojumu. Rēzekne, Gulbene, Jelgava, Valmiera, Bauska, Rīga un citas pilsētas bija tikai īslaicīgi izdevīga kārts padomju un vācu augstāko komandieru "kara spēlēs", kuras notika uz civiliedzīvotāju un vēsturiskās pilsētu ainavas rēķina.

Vācu zibenskarš un pirmie triecieni

Šī nozieguma pirmais cēliens notika 1941. gada vasarā, kad Vācija iebruka Padomju Savienībā, tostarp tās okupētās Latvijas teritorijā. Jau kara pirmajā dienā 22. jūnijā vācu aviācija bombardēja Liepāju un gandrīz nedēļu aizvadīja kaujas pret pilsētas aizstāvjiem, karadarbībā nopostot pilsētas kanālmalu un iznīcinot vismaz 40% pilsētas centra vēsturiskās apbūves.

Vācijas–PSRS kara sākumā ievērojami cieta arī Rīgas vēsturiskais centrs, par šo kauju simbolu kļūstot Rātslaukuma un Svētā Pētera baznīcas torņa nopostīšanai, kopumā Vecrīgai zaudējot ap 10% vēsturiskās apbūves. Tieši liesmās ieskautā Sv. Pētera baznīcas torņa fotogrāfijas kļuvušas par Otrā pasaules kara postījumu vizuālu atveidojumu. Vēl šodien ir dzirdamas pretrunīgas versijas, kāpēc nodega tornis un kura karojošā puse ir tieši vainīga pie ugunsgrēka. Atmiņās daži aculiecinieki min, ka pie baznīcas ieejas redzēti padomju "čekisti" ar degvielas kannām, kāds cits esot dzirdējis vācu virsnieku pavēli iznīcināt tieši baznīcas torni. Šādus mītus uzturēja abas okupācijas varas, pēc karadarbības beigām apgalvojot, ka postījumus Rīgai un citām pilsētām nodarīja tikai pretējā puse.

Patiesība nereti bija vienkāršāka – Latvijas pilsētas iznīcināja kauju gaitā un dažkārt tas bija nelaimīgas sagadīšanās rezultāts.

Salīdzinoši nelielas kaujas 1941. gada vasarā norisinājās Daugavpilī, Jēkabpilī un citās vietās, taču vācu zibenskara taktikas tā brīža panākumi ļāva izvairīties no ilgām un smagām kaujām apdzīvotās vietās, zināmā mērā izglābjot pilsētainavu no postīšanas. Padomju aizsardzības taktika tobrīd koncentrējās uz savu spēju saglabāšanu, ne vācu karaspēka rezervju un stratēģisko būvju sagraušanu. Izņēmums bija atsevišķi tilti, kuru iznīcināšana aizkavēja vācu straujāku virzību, taču lietas būtību tas nemainīja – vācu karaspēks līdz 1941. gada 8. jūlijam ieņēma un uz turpmākiem trīs gadiem okupēja visu Latvijas teritoriju. "Stabilas" okupācijas faktors uz laiku aizkavēja pilsētu ainavas nopostīšanu, taču ne viens, ne otrs agresors nekavējās to darīt, kad tas atkal bija iespējams un militārās vajadzības to prasīja.

Tūkstošiem tonnu padomju aviobumbu

Latvijas pilsētu ainavas iznīcināšanas otrais un postošākais cēliens sākās 1944. gada pavasarī, kad frontes līnija bija pietuvojusies Latvijas teritorijai, kas kļuva aizsniedzama tobrīd zināmu rīcības brīvību ieguvušai padomju tālās darbības aviācijai. Uzlidojumiem bija konkrēts militāri stratēģisks mērķis – iznīcināt vācu aizmugurē esošās transporta (dzelzceļa) komunikācijas, karaspēka un militārās tehnikas koncentrācijas punktus, kā arī atbalstīt padomju sauszemes karaspēka uzbrukuma operācijas. 

Apmēram pusgada laikā, no 1944. gada aprīļa sākuma līdz oktobra vidum, vismaz astoņas padomju tālās darbības aviācijas divīzijas veica vismaz 81 uzlidojumu 27 Latvijas pilsētām un apdzīvotām vietām, nometot aviobumbas ar kopējo svaru vairāk nekā 1740 tonnas. Ja uzlidojumu datus novieto uz pirmskara Latvijas dzelzceļa kartes, var uzskatāmi redzēt, ka padomju puses mērķis bija lielāko dzelzceļa mezglu iznīcināšana, kas pārtrauktu vai būtiski ierobežotu vācu karaspēka pārvietošanos un apgādi. Līdz 1944. gada oktobrim padomju aviācijas vienības visvairāk bombardēja Latvijas austrumu daļā esošos dzelzceļa mezglus – Gulbeni (uz kuru nometa vismaz 475 tonnas aviobumbu), Rēzekni (vismaz 357 tonnas) un Daugavpili (vismaz 285 tonnas).

PSRS karaspēkam tuvojoties un pakāpeniski atkal okupējot Latvijas teritoriju, cieta arī dzelzceļa mezgli Latvijas centrālajā daļā (Jelgava, Ogre, Rīga, Tukums u. c.) un Kurzemē (Spāre, Liepāja u. c.). Padomju uzlidojumiem bija konkrēts militāri stratēģisks mērķis, kas precīzas izpildes gadījumā būtu rezultējies ar konkrētās dzelzceļa infrastruktūras objekta, tilta vai aerodroma iznīcināšanu. Taču šo objektu bombardēšanu veica naktīs, ņemot vērā arī vācu pretgaisa aizsardzības un iznīcinātāju iespējamo pretdarbību, kas uzlidojumus padarīja izteikti neprecīzus un bija galvenais iemesls, kādēļ bombardēšanā vairumā gadījumu cieta nevis dzelzceļa infrastruktūra, bet gan pilsētu dzīvojamais fonds, sabiedriskās un sakrālās celtnes.

Vislielākās pilsētainavas izmaiņas padomju aviācijas triecienu rezultātā skāra Rēzekni, kas no 1944. gada aprīļa līdz jūlijam piedzīvoja vismaz 11 padomju aviācijas triecienus. Asiņainākie no tiem notika Lieldienu priekšvakarā 6. un 7. aprīlī, kad pilsētā nokrita teju 300 tonnas fugasa aviobumbu un degbumbu, nopostot vairāk nekā 65% apbūves un nogalinot līdz 100 pilsētas iedzīvotāju. Uzlidojumos cieta ne vien dzīvojamās ēkas, bet arī daudzas ievērojamas sabiedriskās celtnes, tostarp Tautas pils, Skolotāju institūts, pilsētas slimnīca u. c.

Līdzīgus postījumus padomju tālās darbības aviācija nodarīja Gulbenei, kas 1944. gada aprīlī vien piedzīvoja vismaz 15 aviācijas triecienus, apliecinot padomju aviācijas neatlaidīgos, bet neprecīzos centienus sasniegt savus militāros mērķus, galvenos postījumus galu galā nodarot pilsētas vēsturiskajai apbūvei. Īpaši smags trieciens bija Lieldienu naktī veiktais uzlidojums, kura rezultātā tika nopostīts Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis, kas nav atjaunots joprojām. Uzlidojumos cieta arī daudzas citas ēkas, tostarp Baltā pils, dzirnavas u. c.

Rēzeknes, Gulbenes un citu pilsētu vēsturisko centru apbūve un stratēģiskie objekti cieta arī vācu "izdedzinātās zemes taktikas" liesmās. Atkāpjoties daudzi pilsētu objekti tika uzspridzināti, lai kavētu pretinieka pārvietošanos, ierobežotu rūpniecisko (tostarp, elektroenerģijas) ražošanu.

Taču ne visu varēja izskaidrot ar militāru stratēģiju vien.

Rēzeknē vācieši atkāpjoties nopostīja pilsētas valdes namu, Zemes banku, Komercskolu un citas ēkas. Nelielajā Rūjienas pilsētā vācieši daudzās mājās meta degbumbas, kas izraisīja lielu ugunsgrēku, nopostot vismaz 273 pilsētas ēkas.

Pilsētu bojāeja – nejaušības un likumsakarības

Jauns posms Latvijas pilsētu nopostīšanā sākās 1944. gada jūlijā, kad Sarkanā armija šķērsoja Latvijas robežu. Pirmās kaujas austrumu pierobežā bija salīdzinoši saudzējošas, jo vācu vienības ar dažiem izņēmumiem atkāpās no Latgales, veicot tikai aizkavēšanas kaujas. Atšķirīga situācija izveidojās 1944. gada jūlija beigās Zemgalē, kur pēc vācu armiju grupas "Centrs" sagrāves Baltkrievijā, iebruka Sarkanās armijas mehanizētās vienības. Ja Latgalē vācieši varēja izvēlēties īstenot aizkavēšanas kaujas, Zemgales zaudēšana radītu jaunu ielenkumu, līdz ar to bija nepieciešamas izšķirošas kaujas, un tieši pilsētas kļuva par tā sauktajiem "cietokšņiem", kas bija jāaizstāv līdz pēdējam vācu un arī latviešu karavīram. Pirmā Zemgales pilsēta, kas kļuva par kaujas lauku, bija Jelgava, kas no visām Latvijas pilsētām ir cietusi visvairāk un mainījusies līdz nepazīšanai.

1944. gada 28. jūlijā Sarkanās armijas 3. gvardes mehanizētā korpusa vienības pietuvojās Jelgavas dienvidu robežām. Iepriekšējo trīs dienu kauju laikā, līdzīgu pārsteidzošu uzbrukumu rezultātā PSRS karaspēkam izdevās ar nelielām kaujām sagrābt Šauļus un Jonišķus Lietuvā, līdz ar to padomju komandieriem bija pamats cerēt uz vieglu panākumu arī Jelgavā. Taču realitāte bija citāda. Trīs dienu smagās kaujās padomju 7. un 9. gvardes mehanizētās brigādes, kā arī 30. jūlijā pienākušās divas 279. un 347. strēlnieku divīzijas pārvērta pilsētu par cīņas lauku. Jelgavu aizstāvēja dažādas vācu vienības, kā arī 15. latviešu Ieroču SS Rezerves un apmācības brigādes vienības. Sarkanarmieši pilsētas teritoriju sākotnēji ieņēma 1. augustā, bet jau 4. augustā vācu 93. kājnieku divīzija pārgāja pretuzbrukumā pāri Lielupei un ātri Jelgavu atkaroja. Tādēļ padomju spēki 7. augustā sāka uzbrukumus pilsētai atkārtoti. Šāds gadījums, kad pilsētai četras reizes divu nedēļu laikā mainījās "saimnieks", bija vienīgais Latvijā un ir galvenais iemesls pilsētas nopostīšanai. Zīmīgi, ka 3. gvardes mehanizētā korpusa atskaitē uzbrukums Jelgavai bija atzīmēts kā kļūda, jo ar 144 kritušiem un 443 ievainotiem karavīriem, kā arī 22 sašautiem tankiem būtiski bija iedragātas korpusa kaujas spējas.

Sauszemes kauju laikā lielākos postījumus pilsētām nodarīja artilērijas uguns. PSRS karaspēka taktika Otrā pasaules kara beigu daļā paredzēja pirms pilsētu "šturmēšanas" veikt masīvu artilērijas uguns triecienu.

Ja kāda pilsēta gadījās uzbrukuma ceļā, tad no tās nekas nepalika pāri.

1944. gada 23. septembra agrā rītā padomju 183. tanku brigādes komandieris apakšpulkvedis Mihails Kovaļovs ziņoja, ka atrodas Valmierā, līdz ar to radot maldīgu priekšstatu par pilsētas ieņemšanu. Kad vakarā "meli" atklājās, apakšpulkvedis deva pavēli 128. atsevišķajam gvardes mīnmetēju divizionam, kura bruņojumā bija astoņas reaktīvās raķešu sistēmas "Katjuša", atklāt uguni pa Valmieras tilta apkārtni, lai vismaz ierobežotu vācu karaspēka kustību pāri Gaujai. Īsā laikā pilsētas centrā sprāga 640 raķetes, gandrīz pilnībā izpostot Valmieras senāko daļu.

Citāda situācija izveidojās Latvijas galvaspilsētā Rīgā, kurai laimējās iztikt bez nopietniem postījumiem, jo vācu armiju grupa "Ziemeļi" deva pavēli atstāt pilsētu bez kaujas 1944. gada 11. oktobra vakarā. Sarkanās armijas vienības nezināja par šo pavēli, plānoja Rīgas ieņemšanu tā, it kā pretestība būtu sagaidāma. 3. Baltijas frontes 285. atsevišķais motorizētais sevišķo uzdevumu bataljons uz amerikāņu amfībijām forsēja Ķīšezeru, un, nesastopot reālu vāciešu pretestību, līdz 13. oktobra vakaram sasniedza Daugavas krastmalu, radot mītu par pārgalvīgu manevru, kas izšķīra kaujas likteni.

Latvijas pilsētu postīšana turpinājās arī pēc Rīgas krišanas padomju rokās un Kurzemes frontes izveides 1944. gada oktobrī. Īpaši smagi cieta vācu kontrolē esošā Liepāja, ko līdz kara beigām intensīvi turpināja bombardēt dažādas padomju aviācijas vienības. Saskaņā ar šo vienību atskaitēm 1944. gada pēdējos trīs mēnešos uz Liepāju krita vairāk nekā 1713 tonnas aviobumbu. Tātad apmēram tikpat, cik līdz tam visā Latvijas teritorijā kopā.

Kara lauzums Latvijas pilsētainavā

PSRS un Vācijas totalitārajām varām Latvijas kultūrvēsturiskais un industriālais mantojums un tā saglabāšana bija nebūtisks faktors, jo visu izšķīra militāri apsvērumi – pretinieka kaujas spēju un rezervju ierobežošana, teritorijas kvadrātmetru un kilometru iekarošana vai izdedzinātās zemes taktikas pielietošana.

Abas lielvaras Latvijas teritoriju izmantoja kā militāri stratēģisku poligonu, kurā tilti bija jāiznīcina pretinieka kavēšanai, ēkas jāizmanto aizsegam, bet pilsētu vēsturiskās daļas sabombardēšanu varēja norakstīt kā "netiešos zaudējumus" lielāku stratēģisku mērķu vārdā.

Pilsētas gāja bojā vācu un padomju politiskās vadības un ģenerāļu izkalkulēto mērķu ugunīs. To var saukt par "slepkavību bez iepriekšēja nodoma". Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu sagraušana, iespējams, būtu jāvērtē 1949. gada IV Ženēvas konvencijas "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā" kontekstā, proti, vai militārie panākumi, kas tika gūti pilsētu sagraušanas rezultātā, ir samērojami ar nodarītajiem zaudējumiem pilsētu vēsturiskajai apbūvei un civiliedzīvotājiem.

2022. gada februārī Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma rezultātā ir neatgriezeniski sagrautas daudzas Ukrainas pilsētas, kas liek uzdot jautājumus par to, cik daudz (vai maz) esam mācījušies no Otrā pasaules kara vēstures, kad tika nopostītas daudzas celtnes ar kultūrvēsturisku vērtību, nogalināti cilvēki, izmainīta to dzīvestelpa un iznīcinātas materiālās vērtības. Šai tematikai ir veltīta arī Valsts pētījumu programmas Latvijas 20.–21. gadsimta vēsturē pētniecības darba rezultātā veidotā ārtelpas izstāde "1944 – Kara lauzums Latvijas pilsētainavā", kas no 8. maija būs apskatāma Rīgā, Brīvības laukumā. Vēlāk izstāde ceļos uz pilsētu laukumiem Rēzeknē, Gulbenē, Salaspilī, Jelgavā, Bauskā un Valmierā.

Izmantotie avoti un literatūra:

_{Vācijas Federālais arhīvs-Militārais arhīvs (Bundesarchiv-Militärarchiv)
Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas centrālais valsts arhīvs (dokumenti pieejami www.pamyat-naroda.ru)
Borisenko, Igor et al. (2020). Vozdushnye udari po Libave v 1944 godu. Sankt-Peterburg: Gangut.
Kovtuņenko, Rolands (2004). Neatzītie karavīri: kaujas virsnieka stāsts. Rīga: Aplis.
Silakaktiņš, Gunārs. Par Liepājas izpostīšanu vēsture amnestiju neizsludinās. https://irliepaja.lv/lv/raksti/vide/par-liepajas-izpostisanu-vesture-amnestiju-neizsludinas/
Ziema, Gunārs (2007). Rūjiena – ugunī ārdētā: Centra un Augšpilsētas ielas un mājas. Rīga: Jumava.}