Ludvigs nolēma darīt to, kas tikai retajam meklētājam varētu ienākt prātā. Viņš izgatavoja dzelzs grābekli, pievienojot tam līkus zarus, un centās ar tā palīdzību atgūt savu vērtīgo zemledus makšķerēšanas piederumu.
Bet ezera dzīlēs atrastais izrādījās daudz interesantāks. No ezera dziļumiem tika izceltas bronzas un dzelzs senlietas. Nav gan zināms, vai zemledus makšķerniekam izdevās atgūt pazaudēto vizuli.
Tā sācies stāsts par Talsu Vilkmuižas ezera senkapiem, kas turpinās līdz pat mūsdienām.
1936. gada 27. maijā sakarā ar izrakumiem Talsu pilskalnā pilsētā ieradies Pieminekļu valdes darbinieks Pēteris Stepiņš. 22 gadus vecais jaunietis pildījis arhivāra palīga pienākumus Brīvdabas muzejā un studējis vēsturi Latvijas Universitātē. Pieminekļu valde viņu sūtījusi aizvest uz Talsu pilskalnu mērāmos instrumentus arheologam Ādolfam Karnupam un piedalīties pilskalna izrakumos.
Noteiktas ziņas par Vilkmuižas ezerā nogrimušo vienkoča koka laivu Pieminekļu valdei sniedza Talsu pulksteņu taisītājs Jānis Freibergs. Viņš savā bērnībā, ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem kopā ar citiem zēniem ezerā atradis laivu un to izvilcis krastā. Laiva esot bijusi melna, cieta.
Pēc laivas aplūkošanas tā esot iestumta atpakaļ ezerā, tomēr Freibergs spējis noteikt aptuvenu laivas atrašanās vietu.
28. maijā Pēteris Stepiņš ar palīgiem pēc minētā Freiberga norādījumiem laivu no ezera izvilcis. Ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Stepiņš raksturojis laivas atrašanas apstākļus: laiva meklēta, ar diviem palīgiem braucot laivā gar ezera krastu un ar ugunsdzēsēju ķekšiem pārmeklējot ezera dienvidu galu – meklējumus apgrūtinājušas dūņas un siekstas. Tā kā ūdens nav bijis dziļš, vīri iebriduši ūdenī un gan ar rokām, gan ķekšiem, gan kājām aptaustījuši un pārbaudījuši ezerā guļošos koku gabalus.
Dūņās iegrimušo laivu Pēteris Stepiņš atradis dažus metrus no krasta, kur no pilsētas puses ezerā ietecējis strautiņš no grāvja. Šeit ezermala bijusi sevišķi staigna, ūdens – duļķains un zāļains. Laivas viens gals – ar nodalījumu – bijis saslējies uz augšu, tāpēc vairāk satrūdējis.
Vīri izrausuši no laivas dūņas, ar lāpstām attīrījuši tās apakšu, ap galu apmetuši virves cilpu, un, spēcīgi airējot un stumjot, vilkuši krastā.
Pēteris Stepiņš min, ka laiva likusies ļoti veca, gatavota no ozola koka, kas bijis pavisam melns, bet ciets. Laiva novietota vēsajā elektriskās spēkstacijas šķūnī Ezera ielā. Par tās iepakošanu un nosūtīšanu uz Pieminekļu valdi Rīgā nākamajā dienā gādāja Valsts vēsturiskā muzeja darbinieki. Pēc reģistrācijas laiva nodota Valsts vēsturiskajam muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur masīvā un smagā 3,44 m garā un ap 55 cm platā laiva tiek glabāta vēl aizvien.
Jau nākamajā dienā pēc atrašanas par laivu ziņoja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Arheologs Ādolfs Karnups izteica pieņēmumu, ka pirmās Latvijā atrastās aizvēsturiskās laivas savādā un arhaiskā forma, kā arī ozolkoka melnā krāsa liecinot, ka tā gulējusi dzelmē daudzus gadsimtus un, iespējams, lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās.
Tās 1934. gadā konstatējis arheologs Eduards Šturms. Viņa vadībā pārmeklējot ezera dibenu, izcelti ap 80 kilogramiem 11.–14. gs. lietotu senlietu, kas lielākoties salauztas, saliektas un degušas.
Pašlaik arheologu vidū nav viennozīmīga skaidrojuma par Vilkmuižas ezera atradumiem un laivas kādreizējo pielietojumu. Līdz ar to pieņēmums, ka laiva lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās, pagaidām paliek neapstiprināts.
Otru Vilkmuižas ezera laivu atrada nejauši, 1937. gada 8. decembrī rokot notekūdeņu kanālu netālajai stērķeļu fabrikai. Ziņas par laivas atrašanas apstākļiem saglabājušās Pieminekļu valdes dokumentos.
5,20 m garo vienkoča laivu atraduši strādnieki, rokot grāvi kanalizācijai 10 metrus no ezera ziemeļaustrumu krasta. Laiva gareniski gulējusi zemē, tieši grāvī, ar dobumu uz leju. Domādams, ka laiva ir vienkāršs baļķis, viens no strādniekiem iedūris tajā stieni un gareniski pāršķēlis. Kad sapratuši, ka tā ir laiva, ziņots Talsu pilsētas valdei.
Fabrikas mehāniķis Freimanis izmērījis, ka laivu sedzis 0,35 m biezs kūdras slānis. Laiva nofotografēta un pārvesta uz elektriskās spēkstacijas šķūni. Talsu pilsētas valde telefoniski ziņojusi Valsts vēsturiskajam muzejam par atradumu un lūgusi Pieminekļu valdei rūpēties par laivas nogādāšanu drošībā.
Vēsturisku vienkoča laivu iespējams apskatīt Talsu novada muzeja arheoloģijas ekspozīcijā "Ceļojums senatnē". Šo laivu kā pirmo ziedojumu jaundibināmam pilsētas muzejam 1939. gadā nodevis Fricis Teibe (1901–1941) – tolaik Talsos dzīvojošais stērķeļu fabrikas strādnieks, kaismīgs vēstures interesents un senlietu vācējs.
Fricis Teibe sniedzis ziņas, ka laiva atrasta viņa dzimtajā pusē – Ventspils apriņķa Popes pagasta Klāņu ezerā, tā līdzīga Vilkmuižas ezera laivai.
Vilkmuižas ezera mantojuma izpēte turpinās. To veic arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, kas ļauj cerēt, ka nākotnē varēsim uzzināt vairāk par Vilkmuižas ezera atradumiem un to nozīmi.
