ĪSUMĀ:
- Iešana gar jūru nav tikai skatu vērošana, jārēķinās gan ar slīpo piekrasti, gan smiltīm piebirušiem apaviem.
- Lielākā daļa Rīgas līča piekrastes ir viegli sasniedzama arī ar sabiedrisko transportu.
- Dodoties Kurzemes piekrastes virzienā, vairāk jādomā par līdzpaņemto ēdienu, ūdeni un naktsmītni.
- Pirms pārgājiena svarīgi izstrādāt iešanas stratēģiju, kā plānots iet, cik tālu un kāds būs režīms.
- Lai sagatavotos pārgājienam dabā, gājēji iesaka pastaigāt konkrētu laika posmu netālu no mājām, lai saprastu, kāda ir pašsajūta, pieveiktais attālums un pārvietošanās ātrums.
- Pie jūras jāievēro pamatprincips "ko atnesu, to aiznesu"; nevajadzētu arī apzināti traucēt putnu un roņu mazuļus.
- Bieži vien cilvēki izvēlas iet gar jūru, jo jūtas tur droši – tā ir pārredzama.
Ar ko rēķināties?
Internetā var atrast lērumu fotogrāfiju ar elpu aizraujošiem saullēktiem, saulrietiem un citām dabas parādībām, kas novērojamas pie jūras. Arī realitātē tas nav tālu no patiesības, un Latvija var lepoties ar Kurzemes stāvkrastiem, niedrāju pilnām pludmalēm, akmeņiem klāto ceļu Kaltenē un Vidzemes akmeņainajā piekrastē. Pārgājiena "Kolka-Dubulti" rīkotājs Mārtiņš Zvīdriņš norādīja, ka, izvēloties iet pārgājienā gar jūru, jārēķinās, ka lielākajā daļā gadījumu tā nebūs iešana tikai gar jūru. Mazāk nekā puse būs iešana pa krastu, jo ātri vien pienāks apziņa, ka netālu paralēli krastam vijas arī meža taka vai asfaltēts ceļš cauri kādam ciematam.
Dodies dabā gudri!
LSM.lv raksti, kas noderēs katram pārgājienu cienītājam:
-
Jēdzīgs pārgājiena apģērbs. Kur ir vērts ieguldīt un bez kā var iztikt?
-
Kā neapmaldīties mežā. Speciālistu padomi drošai atpūtai
"Ja tu neesi ļoti motivēts iet tikai pa smiltīm, tad lielākā daļā gadījumu tas būs mikslis no visa, un tas pat ir labi. Smiltīs it kā amortizējas soļi, bet tie ir tik jocīgi, un kājām visu laiku ir slodze, ejot pa slīpo piekrasti. Arī smiltis sabirst apavos. Labāk, lai ir mainīga vide un pēda izlokās arī pa saknēm, mežu, kur visa nav par daudz," uzskata Zvīdriņš.
Lai nebūtu pārsteigumu pa ceļam, viens no pārgājienu maršruta "Jūrtaka" veidotājiem Juris Smaļinskis aicina jau iepriekš, pirms pārgājiena, izpētīt plānoto maršrutu. Piemēram, Jūrtakas ceļvedī ir detalizēti aprakstīta praktiska informācija ne tikai par katra posma apskates objektiem, bet arī norādes par maršrutu grūtības pakāpi, liedagu, iespējamiem šķēršļiem, strautiem un upēm, kā arī, piemēram, brīdinājumiem par smilšakmens atsegumiem, kuriem nebūtu ieteicams tuvoties no augšas un apakšas.
"Daudz kas ir atkarīgs no laikapstākļiem, gadalaika un no konkrētās dienas. Arī vasarā var būt lietaināki, aukstāki periodi, vējš un vētra, un tas droši vien lielai daļai nebūs romantiski. Kādam citam atkal aizbraukt uz Kolku skatīties septiņmetrīgos viļņus būs romantiski," sacīja Smaļinskis.
Viegli sasniedzams Rīgas līcis, bet grūtāk – Kurzemes piekraste
Lielākā daļa piekrastes ir viegli sasniedzama arī ar sabiedrisko transportu. Piemēram, no Rīgas līdz Skultei vai Jūrmalai var aizbraukt ar vilcienu, bet virzienā uz Ainažiem vai Kolku – ar autobusu. Atliek vien izvēlēties, kur sākt un kur beigt. Pārējā Kurzemes piekraste aiz Mazirbes ir grūtāk sasniedzama ar sabiedrisko transportu un mazāk apdzīvota, un tai būs jāvelta vairāk par vienu dienu.
Smaļinskis novērojis, ka populāra pārgājiena vieta ir Vidzemes akmeņainā piekraste no Tūjas līdz Svētciemam, pa ceļam apskatot arī Veczemju klintis. Arī Engure, arī Saulkrasti, kur atrodas Piejūras dabas parks, ir uzmanības cienīgas vietas. Viņam pašam patīk tā piekrastes daļa, kas atrodas Slīteres Nacionālajā parkā, stāvkrasti, kas stiepjas no Pāvilostas līdz Strantei, ainava, no ģeoloģiskā viedokļa interesantas vietas, dzīvnieki un putnu vērošanas vietas. Zvīdriņš piebilda, ka visi jūrmalas ciemati ir skaisti, īpaši akmeņainajā Kaltenē, tostarp arī viss ceļš no Kolkas līdz Melnsilam un no Mērsraga līdz Bērzciemam. Tur arī ir blīvi apdzīvots, paralēli iet šoseja, un, ja gadās kādas problēmas, var vietējiem palūgt dzeramo ūdeni, naktsmītni.
Savukārt, ja ir vēlme pēc vientuļas un mazapdzīvotas vietas, abi dabā gājēji iesaka doties posmos no Mazirbes līdz Ventspilij. Tas būs piemērots savvaļas cienītājiem vai cilvēkiem, kas vēlas pabūt vieni paši ar sevi.
Eksperti gan aicināja rēķināties, ka tur ir problēmas ar sabiedrisko transportu, nav veikalu, ciematu, tāpēc jāplāno gan ēdiens, gan dzēriens, gan naktsmītnes iespējas.
Izstrādāt iešanas stratēģiju
Zvīdriņš ir novērojis, ka aptuveni 40% pārgājiena "Kolka–Dubulti" dalībnieku izstājas apmēram viduspunktā, kas ir Mērsrags. Iemesli tam ir gluži vienkārši – cilvēki nav izdomājuši savu stratēģiju, sākuši ātri iet, skrējuši, neieklausījušies savā ķermenī, tādējādi sevi izsmeļot. Tomēr "Kolka–Dubulti" nekad neesot bijušas kā sacensības, un tie, kas pirmie sasniedz "virsotni" Kolkā, nesaņems par to nekādas īpašas balvas. Pārgājiens drīzāk ir izaicinājums sev pašam. Turklāt pagājušajā gadā, kad mainījās pārgājiena virziens, ļaudīm dodoties no Dubultiem uz Kolku, nevis kā iepriekš no Kolkas uz Dubultiem, daudziem nācās pārplānot savu stratēģiju. Mainījās ne tikai virziens, bet arī tas, kurā pusē ātrāk iestāsies gaisma un kurā tumsa.
Viņš uzsvēra, ka plānošanai ir būtiska nozīme. Nereti cilvēki jau pirmajā reizē izvēlas doties pārāk garus maršrutus, piekrāmē pārāk smagu somu, neiekļauj atpūtas pauzi un pēc pārdesmit kilometriem saprot, ka vairs nespēj paiet. Zvīdriņš iesaka izdomāt iešanas stratēģiju un pieturēties pie tās. Piemēram, iet stundu, 10 līdz 15 minūtes atpūsties, pacelt kājas gaisā, padzerties, nomainīt zeķes. Tāpat svarīgi saprast, kur ņemt ūdeni, cik litru, cik smaga soma būs.
"Viss gatavošanās process – kartes taustīšana, plānošana, maršruta mērīšana, autobusu sarakstu skatīšanās, salikšana uz lapiņas – tas viss piedod vērtību pārgājienam, ka tu iesaisties un dari. Jo vairāk tu iesaisties, jo lielākas emocijas gājiens tev dos, un tu nebūsi vienaldzīgs pret to," sacīja Zvīdriņš.
Arī braukt uz pārgājiena maršruta tālāko galu un tad ar kājām doties līdz tuvākajam galam, lai paliek ilgāks laiks līdz pēdējam autobusam, ir sava veida stratēģija. Smaļinskis norādīja, ka cilvēkiem kopumā psiholoģiski vieglāk iet māju virzienā nekā pretējā. Tāpat plānot pārgājienu gar jūru var, balstoties uz vēja virzienu, jo iet pa vējam būs krietni vieglāk nekā pret to.
Kā sagatavoties pārgājienam?
Cilvēkiem, kas vēlas doties kādā no Jūrtakas posmiem vai veikt garos distanču pārgājienu maršrutus, Smaļinskis iesaka vienu dienu aizbraukt kaut kur netālu no savām mājām, paņemt mugursomu ar pamatlietām, piemēram, drēbēm, ēdienu, dzērienu, fotokameru un pārbaudīt, cik sanāks noiet. Sākt, piemēram, deviņos no rīta un beigt piecos vakarā, lai saprastu, cik daudz konkrētajā laika posmā var noiet un kāda ir pašsajūta. Nākamajā reizē var jau mēģināt veikt divu dienu pārgājienu, saprotot, cik liels ir pārvietošanās ātrums.
"Cilvēki iet ar dažādiem ātrumiem, bet ne tādēļ, ka ir vājāki vai ātrāki. Piemēram, man patīk iet dabā un fotografēt. Jūras krastā vai mežā es eju ļoti lēni, jo visur kaut ko redzu – kukaiņus, augus, putnus –, līdz ar to es stundā noeju vienu līdz divus kilometrus. Tie sportiskie gājēji, kuriem svarīgi, cik lietotnē "Strava" rādās noietie kilometri, iet ātrāk, tāpēc tas ātrums ir no viena līdz sešiem kilometriem stundā," stāstīja Smaļinskis.
Abi dabā gājēji norāda uz dažām būtiskām lietām. Pirmkārt, vajadzīgi piemēroti, jau iestaigāti apavi, kuri neberž. Daudzi gar jūru iet plikām pēdām, taču to neiesaka darīt, jo tad pēdas ātrāk noberzīsies. Tāpat pirms došanās svarīgi sagatavot laikapstākļiem atbilstošas drēbes.
Ētikas normas piekrastē
Par to, ko atļauts darīt, tostarp kur drīkst celt telti vai siet guļamtīklu mežā vai piekrastē, ir daudz jautājumu, un vienu konkrētu atbildi ir sarežģīti sniegt. Smaļinska vērtējumā problēmas sagādā tas, ka gan mežs, gan piekraste ir fragmentēta dažādās teritorijās – pašvaldību, krastu kāpu aizsargjoslu, valsts īpašumu un īpaši aizsargājamā dabas un citās teritorijās, kuru robežas dabā nav atzīmētas, bet kurās noteiktā kārtība atšķiras. Šī iemesla dēļ pagājušā gadā tika izstrādāts Latvijas dabas tūrista ētikas kodekss, kurā skaidrots, kādas ir atpūtnieka tiesības un pienākumi, drošības pamatprincipi, kur un kā var celt teltis, siet guļamtīklus, kurināt ugunskuru, kā dabai un videi draudzīgā veidā vērot, fotografēt dabu, iet pārgājienos un citas būtiskas nianses.
Vienlaikus, dodoties pārgājienā gar jūru, Smaļinskis aicināja pavasarī, putnu ligzdošanas laikā, izrādīt cieņu, apzināti netraucēt to mieru, mēģinot uztaisīt bildi. Viņš gan piebilda, ka Jūrtakas gājēji cenšas ilgstoši neuzturēties vietās, kur satraukti lido putni, ko nevarētu teikt par atpūtniekiem, kas visu dienu gulšņā uz dvieļa. Tāpat gājēji aicināti netraucēt krastā iznākušos roņus un suni vest pie pavadas, jo tie saož roņu mazuļus un citas dzīvās radības.
Krastā mēdz būt izskaloti arī lieli koku gabali, baļķi, un tos Smaļinskis aicināja neaiztikt. Kā viņš skaidroja, aiz tiem var slēpties putnu mazuļi, bet zem tiem – smilšu krupji, kas ir Latvijā aizsargājamā suga.
"Ejot gar jūru, jārespektē, ka tu ej pa citu mājām. Tev arī droši vien negribētos, lai kāds caur tavu dzīvokli izietu cauri," sacīja Jūrtakas veidotājs.
Runājot par gājēju atstāto ietekmi uz vidi, Zvīdriņš atzīmēja, ka savulaik gājiens "Kolka–Dubulti" notika pavasarī, taču Dabas aizsardzības pārvalde iebilda, jo maijā ir putnu ligzdošana un abinieku pārošanās. Papildu slikto ietekmi uz pludmali tolaik radīja arī tas, ka startā, dodoties no Kolkas uz Dubultiem, īsā laikā caur Slīteres Nacionālo parku izskrēja liels cilvēku skaits. Šobrīd pārgājiens notiek septembrī, un līdz ar virziena maiņu, ejot no Dubultiem uz Kolku, cilvēki parku vairs nesasniedz baros, jo pakāpeniski gājēju plūsma kļūst izkliedētāka.
Vaicāts par piesārņojumu, Zvīdriņš atzina, ka par to bija ziņojuši vietējie iedzīvotāji. Bijuši gadījumi, kad pie upju ietekām jūrā cilvēki salīmējuši plāksterus uz akmeņiem. Cilvēkiem tur nākas novilkt apavus, izdomāt veidu, kā šķērsot upi, bet plāksteri ūdenī atlīmējušies, un acīmredzot cilvēki nav sapratuši kur tos likt, stāstīja pārgājiena rīkotājs, uzsverot, ka tā darīt nav normāli. Viņš arī ir novērojis, ka cilvēki mēdz izmantot miskastes maisus, lai pārietu pāri upei. Daļā gadījumu tie tiek atstāti turpat piekrastē ar domu, ka tas palīdzēs nākamajam gājējam, taču nepalīdzēs vis, jo maiss jau atrodas pretējā upes pusē.
Pie jūras – gluži kā visur citur dabā – jāievēro pamatprincips "ko atnesu, to aiznesu". Proti, paņemot kaut ko līdzi uzkost vai padzerties, nevajadzētu to visu atstāt dabā.
Pie jūras cilvēki jūtas drošāk
Kāda atšķirība iešanai gar jūru un pa mežu? Pārredzamība. Smaļinskis norādīja, ka, ejot pa liedagu, cilvēks redz vismaz piecus kilometrus uz priekšu, kamēr mežā vien diezgan ierobežotu teritoriju ap sevi. Viņš arī ievērojis, ka sievietes, kas dodas pārgājienos vienatnē, mežā starp nepārskatāmiem kokiem jūtas nedrošāk, un, iespējams, tādēļ izvēlas iet vairāk gar jūru.
Līdzīgās domās ir arī Zvīdriņš, norādot, ka pie jūras nav jāorientējas apkārtnē vai jāskatās kartē. Cilvēks nosaka sev lielo orientieri, piemēram, bāku, to redz visu ceļa laiku un zina, ka nevar apmaldīties. Tikmēr mežā, ejot marķētu maršrutu, cilvēkiem nemitīgi rodas bažas, vai viņi nogriezušies pareizajā vietā.
"Mums jūra ir kaut kas īpašs, un tā noteikti var pozitīvi konkurēt ar mežu, jo gar krastu vienmēr vairāk cilvēku iet. Tur var nopeldēties, mums nav paisuma, bēguma un arī vētru. Tas ir droši, ja vien ievēro pašsaprotamu piesardzību un ja nav vētras," uzskata Smaļinskis.
Viņš arī piebilda, ka, gar jūru ejot, var atrast ne tikai dzintarus, bet citreiz invazīvas krabju sugas. Tāpat daudzviet mīt interesantas putnu sugas, zied augi, bet vasaras otrajā pusē Rīgas līča krastā parādās arī medūzas.
