"Krīzes menedžere"
Eleonora Troja – tas ir mazliet noslēpumains un neparasts vārdu salikums, jo tā vis nav viena rakstniece, bet divu autoru literārais pseidonīms. Tās ir divas labi pazīstamas žurnālistes Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča. Šīs radošās apvienības aizsākumi meklējami pirms 20 gadiem kādreiz tik populārajā Stabu ielas restorānā "Sarkans". Viņas pašas Eleonoru Troju dēvē par viņu kopīgo alter ego ar vieglāku skatu uz dzīvi. Viņas abas arī cieši vieno vairākas lietas – gan ilgstoša pieredze medijos un vadošos amatos, gan arī līdzīga humora izjūta un vērtību izpratne.
"Krīzes menedžere" ir jau trešā viņu grāmata. Tajā ļoti labi var just, cik labi viņas pārzina mediju darbības aizkulises un mediju vidi, jo grāmatas darbība notiek kādā mediju uzņēmumā, kurā, pati sevi izaicinot, kā krīzes menedžere sāk strādāt romāna galvenā varone Elīza.
Elīzai ir 30+, no malas raugoties, viņa visdrīzāk rada perfektas sievietes iespaidu, bet kaut kur dziļi dvēselē par sevi allaž bijušas šaubas, kas daudz ko mēdz sarežģīt viņas dzīvē.
Elīza patiešām metas darbā ar pilnu krūti, viņai ir savs redzējums, kā uzņēmumu attīstīt, līdz vienā brīdī nāk atskārsme, ka viņa ir pieņemta tikai kā aizsegs, un patiesībā visu jau pa savam kārto tā sauktās "lielās haizivis". Taču – kā izrādās – Elīza nav ar pliku roku ņemama, un vienā brīdī spēj paņemt uz izbrīnu arī pašus lielākos "čiekurus".
Līdzās Elīzai iepazīstam viņas kolēģus un draugus, vairums no viņiem ir ļoti kolorīti personāži. To vidū Elīzas priekšnieks Haralds, kurš vienmēr nēsā rozā kaklasaites, uzņēmuma akcionārs, programmētājs Džonijs, kurš nekad neiespringst par manierēm, bieži vien jebkuros apstākļos staigā "jēzenēs" un Elīzu dēvē par Sniegpārsliņu, personāžu galerijā arī Elīzas labākā draudzene – fitnesa trenere Māra, kas ir apsēsta ar veselīgu dzīvesveidu un regulāri filmē storijus, un vēl citi, kuros lasītāji diezgan droši varēs saredzēt līdzības arī ar sev pazīstamiem cilvēkiem.
Ļoti liela šīs grāmatas vērtība ir humors, – vismaz es to lasot, brīžiem pat skaļi smējos – gan par dažādām situācijām, kurās iekuļas Elīza, gan personāžu aprakstiem un ļoti gaumīgu ironiju par dažādām mūsdienu parādībām un reālijām.
Sevišķi krāšņs ir Jāņu svinēšanas apraksts, kurā kolektīvs ir devies uz laukiem Mārcienas pagastā saliedēšanās pasākumā. Tur patiešām notiek diezgan trakas lietas, it īpaši kad svinētāji sacienājas ar kāda Aizputes vīndara izstrādājumu, kas saucas "Žubīšu gāzējs". Elīza gan, salīdzinoši ar citiem, uzvedas ļoti godīgi, taču tas vienalga viņu nepasargā no kāda kolēģa sievas krāšņās performances, ko viņa sarīko greizsirdības uzplūdā. Elīzai pēc tam nākas remontēt savu mašīnu "Alfa Romeo".
Pamatā romāna darbība notiek mūsdienu Rīgā un dažādās labi atpazīstamās Rīgas vietās, Elīza arī dzīvo pašā Rīgas centrā – Blaumaņa ielā – un dažkārt iet iemalkot kādu kokteili uz galerijas "Rīga" jumta terases bāru "Herbārijs".
Rīga ir kā labs sasaistes punkts ar otro grāmatu, ko šodien vēlējos pieminēt, un tas ir Ljetas Putānes debijas romāns "Apraktais mēness".
"Apraktais mēness"
Grāmata ir ceļojums laikā uz 19. gadsimta Rīgu, darbība notiek 1896. gadā un sākas kādā vēsā septembra vakarā, kad pa Rīgas tumšajām ielām grabina droška, kuras pasažieris ir izdevniecības "Pelēkā grāmata" vadītājs Aleksandrs Krause. No droškas viņš izkāpj pie Vērmanes dārza, viņam tur ir satikšanās ar kādu sievieti, kura neatnāk, toties viņu aizdomās par pretvalstisku darbību apcietina ohranka jeb cariskās Krievijas slepenpolicija.
Vienīgais, ko viņš paspēj, ir uz soliņa nomest kādu slepenu zīmīti, uz kuras ir dīvains teksts, kura atšifrēšanā slēpjas ļoti svarīga visu notikumu atslēga. Šis teksts skan tā: "Kurzemes hercogs Mēnestiņš / Apgūlās zemē un nomira viņš…".
Arī šī romāna galvenās varones ir sievietes – Anna un Zenta –, un, pavisam īsi raksturojot, var teikt, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, kas meklē savu identitāti un piederību laikā, kad rusifikācija cenšas izdzēst citādo, bet jau dzimst cerība par brīvu Latviju.
Abos romānos ļoti būtiska ir romantiskā vai mīlestības līnija, kurām ir dažādi iznākumi.
