Biennāles kurators ir Adrianu Pedrosa, kurš biennālei piedāvājis risināt tēmu "Foreigners Everywhere" jeb "Svešinieki visur". Temata ietilpība pieļauj lielu mākslinieciskās pašizpausmes daudzveidību, jo – kā sacījis Adrianu Pedrosa: "Lai kurp tu dotos un kur tu atrastos, tu visur sastapsi svešiniekus: viņi / mēs esam visur. Vienalga, lai kur tu nonāktu, tu pats patiesībā un sirds dziļumos vienmēr paliksi svešinieks."
Biennālē piedalās 332 mākslinieki, 86 nacionālie paviljoni Giardini, Arsenālā un arī pilsētas centrā. Bet šajā notikumu apskatā pievērsīsim uzmanību biennālē pārstāvētajām Baltijas valstīm, kuru paviljoni atrodas dažādos ģeogrāfiskos punktos: Latvijai "Arsenālā", bet Lietuvai un Igaunijai – pilsētas dievnamos.
"Hora lupi". Igaunija
Ierodoties Venēcijā, tā sagaida ar pamatīgu lietus šalti un brāzmainu vēju, taču drīz vien mākoņi izklīst un sākas ceļojums uz vēsturisko Venēcijas rajonu Kannaredžo, kur 18. gadsimta sākumā celtajā Svētās Marijas Grēku nožēlnieku baznīcā (Chiesa di Santa Maria delle Penitenti) atrodas Igaunijas paviljons. Tajā skatāma pazīstamās tēlnieces Edītes Karlsones (Edith Karlson) ekspozīcija "Hora lupi" ("Vilka stunda"). Par vilka stundu tiek dēvēts brīdis pirms rītausmas, noslēpumainu pārvērtību laiks pirms gaismas atspīdēšanas.
Ieejot senajā dievnamā, nokļūstam gluži citā realitātē, ar lēnu laika ritējumu, kurā, šķiet, gadsimtiem ilgi nekas nav mainījies, pat laika gaitā krājušies putekļi palikuši neskarti. Edīte Karlsone šo novārtā pamesto telpu pielīdzina cilvēka esamībai – ne mazāk skumjai un nepabeigtai, dzīves plaisu un plīsuma līniju izvagotai, saglabājot cerību, ka tieši pa tām kādreiz iespīdēs glābjošā gaisma.
Dievnama vēsturiskās skulptūras – eņģeļi, Dievmātes un Jēzus tēls skaudri kontrastē ar pasaules brutālo realitāti – trijiem milžiem baznīcas centrā, kas vālēm rokās pauž sakāpinātu agresiju. Bet baznīcas velvēs atbalsojas Henrija Pērsela Aukstuma ģēnija ārija no operas "Karalis Arturs".
Ekspozīcijā satieku Igaunijas paviljona komunikāciju pārstāvi Keiu Krikmani (Keiu Krikmann).
Saruna ar Keiu Krikmani
Keiu Krikmane: Noskaņa izstādē izriet no tās nosaukuma "Vilka stunda". Domājams, tā ir stunda, kad visvairāk cilvēku vai nu piedzimst, vai nomirst. Šajā noskaņā ir gan cildenums, gan skumjas. Ekspozīciju papildina Henrija Pērsela mūzika, "The Cold Song", ko Edīte Karlsone aranžējusi un pati arī iedziedājusi.
Ieejot baznīcā, jūs redzat triju figūru grupu. Tās ir aizvēsturiskas figūras, kurām rokās ir pirmatnēji ieroči, norādot uz senajiem laikiem. Iespējams, šie cilvēki cīnās viens ar otru vai varbūt viņi visi trīs cīnās ar čūsku.
Inta Zēgnere: Izskatās, ka Edītei Karlsonei patīk spēlēties ar mērogiem – piemēram, ja salīdzinām šos milžus ar citām skulptūrām, ko redzam baznīcā, šīs trīs figūras patiešām ir milzīgas!
Jā, Edītei patīk šādas mērogu spēles, viņa radījusi dažāda lieluma figūras: gan cilvēkus, gan arī hibrīdus radījumus un dzīvniekus. Bet bez milzīgajām skulptūrām baznīcā var ieraudzīt arī ļoti sīkas lietas, sīkas radības.
Šķiet, ka šīm figūrām ir arī simboliska nozīme? Ko, piemēram, nozīmē šie putni uz grīdas un arī pie griestiem?
Tie ir stārķi, un tiem ir divējāda nozīme. Tos dažreiz dēvē par dzīvības putniem, kas atnes bērnus, bet viņi var būt arī nāves nesēji. Īpaši igauņu mitoloģijā tie saistīti ar pazemes pasauli.
Tomēr es vēlos piebilst, ka, neskatoties uz to, ka figūrām un skulptūrām ir simboliska nozīme, svarīgāka ir šīs telpas kopēja uztvere. Būtiska ir sajūta, ko piedzīvojat šajā telpā – 18. gadsimta baznīcā, kas ir daļa no lielāka vēsturiska kompleksa. Te savulaik patvērumu rada bijušās prostitūtas, te notika viņu rehabilitācija. Šī ir vēsturiska vieta, kurā saglabājušās gan altārgleznas, gan skulptūras.
Edītes radītās skulptūras tiek integrētas šajā vidē, tās ar savu raupjo, neapstrādāto virsmu labi iekļaujas kopējā gaisotnē. Es teiktu, ka pati telpa Edītei bija šīs izstādes iedvesmas avots.
Citā šīs baznīcas telpas stūrī redzam, ka laika gaitā grīdā izgruvis caurums, tur šļakstās ūdens. Šis caurums un nemitīgā ūdens pilēšana rada gan pamestības, gan pagrimuma sajūtu. Te ieraugām arī trīs hibrīdas radības, kas daļēji ir zivis, bet daļēji – nāras.
Uzmanīgi aplūkojot to virsmu, var redzēt, ka tās ir gandrīz vai apklātas ar plastmasu, kas norāda uz piesārņojumu vidē, okeānos. Tomēr tas ir tikai viens interpretācijas veids.
Savukārt šeit ir telpa ar trijām raudošām sievietēm, un ievērojiet – skaitlis trīs, šī trijādība – ir ļoti svarīga izstādes kontekstā. Telpas tālākajā stūrī atrodas nobružāts, vecs skapis, kurā atrodas no māla veidoti dzīvnieku kauli. Tos izveidojis mākslinieces dēls. Arī viņš kā mākslinieks piedalās izstādē.
Savukārt mēs ieejam vēl vienā īpašā mazā telpā, kurā pie sienām ir daudz masku un daudz sveču.
Šajā telpā ir cilvēku portreti, ar kuriem māksliniece sastapusies savā ikdienā. Tā ir seju galerija. Edīte aicināja cilvēkus uz meistardarbnīcām. Tā tika radītas šīs maskas no māla, bet vēlāk apdedzinātas un nosūtītas uz Venēciju.
Šīs masku galerijas izveidi iedvesmoja 14. gadsimta terakotas skulptūras Tartu Svētā Jāņa baznīcā, kur atrodas apmēram 1000 portretu, un joprojām nav skaidrs, kas tos veidojis un kāpēc. Pastāv uzskats, ka tā ir kā piemiņa tiem pilsētniekiem, kas zaudēja dzīvību mēra laikā.
Manuprāt, Edīte ir filozofe, kura ar saviem darbiem izraisa ļoti spēcīgas emocijas.
Arī es tā uzskatu. Viņa ir māksliniece, kurai nepatīk runāt par saviem darbiem un tos izskaidrot, bet filozofija šeit nepārprotami ir klātesoša.
Kad vērojam šīs kopsakarības – baznīcas simbolus, eņģeļus un svēto tēlus un tad – Edītes raupjos darbus centrā, rodas pārdomas par ideāliem, ko reprezentē baznīca, par sakrālo, ideālo pasauli, debesu gaismu, un pretstatā tam – realitāti, kas atklāj šīs pasaules brutalitāti. Mēs nokļūstam konfrontācijas zonā starp ideālu un īstenību.
Jā. Kuratore par šo izstādi ir sacījusi, ka tā iekapsulējusi pasauli tādu, kāda tā ir šobrīd…
"Inflammation". Lietuva
Tālāk dodamies iepazīt Lietuvas paviljonu, kas mājvietu atradis Venēcijas Svētā Antonina (Saint’Atonin) baznīcā, kur prezentēta mākslinieku dueta "Pakui Hardware" instalācija "Inflammation" ("Iekaisums"), pievēršoties "iekaisuma procesiem", kas šobrīd skāruši cilvēci un pasauli. Lielizmēra ekspozīcijā atklāta iekaisuma pārņemtā planēta, tuksnešaina ainava ar plastmasas smilšu kāpām, kā arī objektiem, kas atgādina cilvēka orgānus. Mākslinieki, pievēršoties šai tēmai, aicina domāt par postījumiem, kas tiek nodarīti cilvēcei un planētai.
Svētā Antonina baznīcā iekārtotajā izstādē īpaša vieta ir jau mūžībā aizgājušās mākslinieces Marijas Terēzes Rožanskaites (Marija Teresė Rožanskaitė, 1933–2007) figurālajām gleznām. Māksliniece jau 70. gados savos darbos pievērsusies medicīnas tēmai.
Lietuvas paviljonā tiekamies ar māksliniekiem Neringu Černauskaiti un Ugņusu Gelgudu, kas kopš 2014. gada apvienojušies zīmolā "Pakui Hardwear", kā arī arhitektu Petrasu Išoru (Petras Isora).
Saruna ar Lietuvas paviljona autoriem
Neringa Černauskaite: Šī gada paviljons pēta iekaisumu gan kā fizisku procesu, gan kā metaforu, lai runātu par dažādām varmācības formām, ko piedzīvo gan ķermeņi, gan daba – to, kas radījis pašreizējo iekaisuma stāvokli, kurā mēs dzīvojam gan individuālajā, gan visas planētas līmenī.
Inta Zēgnere: Katrai telpai ir vajadzīga sava pieeja. Kāpēc izvēlējāties šo baznīcu?
Ugņuss Gelguda: Lietuvai nav sava paviljona. Tāpēc katru reizi mums jāatrod cita vieta. Tas ir gan slikti, gan labi, jo tā ir jauka iespēja iepazīt kādu jaunu vietu pilsētā, ko atklāt ne tikai sev, bet arī venēciešiem. Piemēram, šī baznīca bija slēgta vismaz desmit gadus, bet tagad tā ir pieejama apmeklētājiem, jo šeit atrodas mūsu paviljons.
Kāds bija lielākais izaicinājums arhitektiem?
Petrs Išora: Mēs sadarbojamies ar "Pakui Hardware" jau vairāk nekā astoņus gadus, un viens no lielākajiem iedvesmas avotiem un izaicinājumiem bija radīt dialogu starp viņu darbiem un Marijas Terēzes Rožanskaites gleznām. Šajā gadījumā arhitektūra bija kā starpnieks, kā medijs. Šī tehnoainava rada savdabīgu telpu, apvienojot dažādu paaudžu mākslinieku rokrakstu.
Kāda ir apmeklētāju reakcija?
Neringa Černauskaite: Reakcija ir ļoti pozitīva. Nebijām gaidījuši tik labu uzņemšanu. Es domāju, ka tas, kas skatītājiem patīk, ir šis starppaaudžu dialogs.
Kā baznīca ietekmējusi šīs instalācijas izveidi?
Ugņuss Gelguda: Baroka baznīcā nav vienkārši izveidot laikmetīgās mākslas instalāciju, jo tās interjers parasti dominē, bet, manuprāt, šoreiz ir izdevusies laba simbioze, kurā darbi un interjers nekonkurē, bet gan papildina viens otru.
Petrs Išora: Vide ir ļoti labā dialogā ar mūsu instalāciju, kļūstot par vietu dziedināšanai un apcerei …
"O day and night, but this is wondrous strange...". Latvija
No Svētā Antonina baznīcas dodamies pie savējiem, uz Arsenālu, kur 18. aprīlī 12.30 tika atklāts Latvijas paviljons, kurā skatāma mākslinieces Amandas Ziemeles radītā ekspozīcija "O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome" jeb "Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi, dīvaini un tāpēc kā svešinieks sveicini to."
Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas iedvesmoja arī Edvīnu Abotu sarakstīt noveli "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" ("Flatland. A Romance of Many Dimensions").
Iedziļinoties Abota šekspīriskajā pavedienā, Amanda Ziemele aizved skatītāju iluzorā pasaulē, kurā pazūd telpas robežas un tiek dota brīvība iztēlei. Māksliniece ir pārvērtusi paviljona interjeru par vidi, kurā esošajām "dzīvajām būtnēm" ir savs raksturs, krāsa, forma un savstarpējās attiecības. Citrona miza, Ziņkārīgais, Vilnis un Piltuve – tie ir vien daži no "varoņiem", kuru uzvedības modelis var mainīties atkarībā no jūsu iztēles pakāpes. Uzkavējoties šajā dzīvespriecīgajā vidē, iespējams kļūt par zinātkāru pētnieku, kas radoši atklāj aizvien jaunas telpiskas dimensijas un raksturu nianses.
Latvijas paviljonu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar kultūras projektu aģentūru "Indie". Paviljona komisāre ir Daiga Rudzāte, kurators ir mākslas biedrības "Kestner Gesellschaft" (Hanovere, Vācija) direktors Adams Budaks (Adam Budak), bet arhitekts – Niklāvs Paegle ("ĒTER"). Ekspozīcijas radošo ieceri papildina dzejnieces Agneses Krivades sarunu un eseju formātā veidotais izdevums.
"Ir sajūta, ka ekspozīcija un šīs būtnes ir iedzīvojušās telpā un viņām vairs nav nepieciešama mana palīdzība. Būtnes ir nākušas no glezniecības konteksta, bet tām piemīt skulpturālas kvalitātes. Protams, tās varētu uztvert vienkārši kā objektus, bet tas man šķita pārāk atsvešināti, tāpēc es tās dēvēju par "dzīvām būtnēm"," uzsver māksliniece Amanda Ziemele.
"Pirmais, kurš skatās uz apmeklētāju ienākot, ir Ziņkārīgais jeb "Under One’s Nose", kreisajā pusē atrodas Vilnis, kuram var iziet arī cauri, bet te, stūrī, varam atrast Piltuvi, kurā pa diagonāli akumulējas visa telpas pieredze. Tomēr es šo telpu neuztveru kā skatuvi, kurā katram darbam būtu iedalīta kāda konkrēta loma. Skatītājs ir brīvs veidot pats savus stāstus un iegūt savu pieredzi," skaidro māksliniece.
Savukārt kurators Adams Budaks uzsver Amandas kā gleznotājas radošās pieejas novitāti: "Amanda rada gleznas, kas vairs nav plakanas un piestiprinātas pie sienas, bet dodas telpā, kļūst par objektu, par skulptūru, sāk mijiedarboties ar skatītāju un iegūst performatīvu kvalitāti. Amanda personificē šīs figūras, un tās reaģē uz telpu, uz saules gaismu, tāpēc, ja atnāksiet pēcpusdienā, piedzīvosiet daudzdimensionālu sajūtu. Redzēsiet, kā šie darbi izmainās, met neparastas ēnas un veido jaunas savstarpējas attiecības. Un, kaut gan pastāv uzskats, ka glezniecība ir statisks medijs, šeit tas atdzīvojas, iegūst jaunu dzīvi, gan pateicoties pašiem darbiem, gan to izvietojumam. Paviljona telpa ir kvadrāts, bet Amanda spēj pārdefinēt šo ģeometriju un radīt jaunas konfigurācijas."
Bija prieks vērot, cik daudz ieinteresētu skatītāju ieradušies uz paviljona atklāšanu, lūdz māksliniecei autogrāfu un iemūžina telpu savās viedierīcēs.
Latvijas paviljona komisāre Daiga Rudzāte atzīst, kā šī ir bijusi viena no visbrīnišķīgākajām pieredzēm, pildot komisāres misiju daudzu gadu garumā: "Šis paviljons ir ļoti gaišs, viegls, un tas ir patiess stāsts par mākslu, nevis tikai par naratīvu, kas dažkārt diemžēl ņem virsroku pār pašu mākslu. Šis ir stāsts arī par formu, par krāsas smaržu, par vieliskumu, par faktūru. Gaišums un krāsas klātesamība mūs šoreiz padara īpašus."
Pirmo reizi ar Amandu Ziemeli ir sadarbojies arhitekts, arhitektūras biroja "ĒTER" līdzdibinātājs Niklāvs Paegle: "Tā bija tīrā bauda – strādāt pie šī paviljona. Arhitektūras loma var būt ļoti nozīmīga tieši laikmetīgajā mākslā, kur nepieciešams darbs ar telpu un gaismu, bet šajā gadījumā arī ar ļoti sarežģītu tēlotājģeometriju. Uzdevums bija īstenot ideju par figūrām, kuras izlauzušās no plaknes, un ieraudzīt visas plānotās un sapņotās lietas, īstenotas dzīvē – tā bija fenomenāla pieredze, jo ir viena robeža, kurā darbi vairs nevar būt lielāki. Šajā brīdi tie sasnieguši maksimālo robežu, un, ja tie būtu vēl nedaudz lielāki un smagāki, tad tie nevarētu vairs būt tādi, kādus mēs tos šobrīd redzam."
Uz jautājumu, ar ko viņu uzrunāja Amandas Ziemeles tēlu pasaule, Niklāvs Paegle atbild: "Šiem tēliem var būt ļoti dažāda nozīme, katrs var saskatīt tajos kaut ko citu. Tā ir ļoti liela, bagātīga iztēles pasaule, kurā varu ienirt un iedomāties daudzas lietas, un pēc tam iznirt atpakaļ, un paņemt no tā kaut ko sev. Ceru, ka arī citi to spēs. Es ieteiktu tiem, kas dodas uz Venēciju, rezervēt paviljonam laiku pēcpusdienā starp 15.30 un 17.30 , kad paviljonā ienāk skaistā dienas gaisma, Itālijas saule. Amandas meistarība atklājas arī darbu virsmās un to atstarojumā. Pēcpusdienas gaisma radīs jaunu skatījumu uz šīm figūrām, jo gaisma rada krāsu, figūras mainās un atkal varam ieraudzīt ko neparastu."
