Izrādes notikumi risinās psihiatriskajā klīnikā. "Gribējām paspēlēties ar laikiem, kad varēja notikt šis stāsts, – vai 60. gados, vai šodien tas būtu citādāk? Radīt to spriedzi par bīstamību un vardarbību, kas brīžiem ir šķietama, jo nav lielākas vardarbības, ko mēs viens pret otru veicam savas neuzmanības dēļ," teic režisors Dmitrijs Petrenko par iestudējuma "Ziloņa dziesma" vizuālajiem risinājumiem un noskaņu zālē. Telpas atmosfēra ļauj sajusties gluži kā detektīva filmā ar kino cienīgiem gaismas efektiem, tie ļauj saglabāt interesi par pašu notikumu gaitu un to, kur pazudis viens no klīnikas ārstiem.
Īpašo sajūtu radījis mākslinieks -8 ar scenogrāfijas asistenti Kristīnu Rezvihu, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un komponists Aleksandrs Žedeļovs. Izrādē piedalās trīs aktieri. Edgars Ozoliņš iejūtas psihiatriskās klīnikas direktora lomā. Aktieris saka, ka ir pienācis zināms briedums, lai varētu nospēlēt šo lomu: "Interesanti tiešām aktieriski, jo Dmitrijs vienmēr grib meklēt citus ceļus, ko vēl varam atrast, nemēģinām risināt tikai viena tēla līniju, bet visas. Ir tāds vecums un pieredzes līmenis, ka šie risinājumi ir ļoti interesanti."
Taču tas nav vēstījums par romantisku mīlestību, saka režisors Dmitrijs Petrenko, vēstījums ir cits: "Mēs nekad nezinām, kad mūsu dzīvē ienāk kāds cilvēks, kurš izgaismo mūsos to, ko paši negribam zināt un redzēt, varbūt ir vērts dažreiz ļauties un nebaidīties. Nekad nezini, kurš to izdarīs. Otrkārt, kaut ko gribas par mīlestību pateikt, bet nevis par tādu romantisku mīlestību un iemīlēšanos, bet īstu un nesavtīgu – vienkārši mīlēt, nav nekā cita, kas var izglābt, kā tikai nesavtīgi mīlēt."
Psihiatriskās klīnikas pacients Maikls sastopas ar klīnikas direktoru Grīnbergu. Tieši viņu saruna, ko caurvij kolorīti spocīgs medmāsas Karīnas Tatarinovas tēls, skatītājus ievelk psiholoģiskā spēlē, kurā atklāsies Maikla bērnība. Aktieris Kārlis Ērglis par savu tēlu stāsta: "Viņš ir kaut kādā ziņā vājprātīgs, un ir, es to nenoliedzu, bet tas neslēpjas diagnozē vai kaut kāda veida slimībā.
Tas vājprāts slēpjas šausmīgajās alkās pēc tuvības un mīlestības. Izklausās banāli, bet, ja tas tā ir, tad mēs kaut kādā ziņā visi esam vājprātīgi, jo cilvēka pamata uzdevums ir tiekties pēc mīlestības."
Vienlaikus tieši Maikla tēls liks piedzīvot vairākas atklāsmes par sevi arī klīnikas direktoram Grīnbergam. Režisors Dmitrijs Petrenko uzsver, cik ļoti bērniem ir vajadzīga ne tikai fiziska klātesamība: "Šajā konkrētajā stāstā bērnība ir ļoti smaga, jo abi vecāki faktiski nav klātesoši. Mūsdienās tas ir ļoti aktuāli, bet pat dažreiz, ja vecāks arī ir fiziski klātesošs, bet emocionāli ir absolūti nepieejams vai viņš nezina, kā rīkoties, viņš pat nezina, ka nav klātesošs, jo skatās televizoru vai sēž telefonā, vai risina savas attiecības. Bērns ir un nav. Tas ir svarīgi – klātesamība, ne tikai fiziska."
Aktierus konsultējusi psihoterapeite Gunta Andžāne, kas vienlaikus aktieriem ļauj padziļināti izprast gan radīto bērnības traumu sekas, gan citas ar cilvēka psiholoģiju saistītas nianses. Kanādiešu dramaturga lugu "Ziloņa dziesma" 2015. gadā Dailes teātrī iestudēja Andrejs Žagars. Tagad savu skatījumu lugai "Ziloņa dziesma" piedāvā Liepājas teātris un Dmitrijs Petrenko. Izrāde šonedēļ pie skatītājiem nonāk 9. un 10. maijā.
