Lai nokļūtu ciemos pie Agates, Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" vispirms vajadzēja pastrādāt un attīrīt ceļu, lai tas būtu bez sarežģījumiem izbraucams. Rašmanes māja ar gudru ziņu celta kalniņā.
"Es dzīvoju palienes pļavās. Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Kad ledus kūst, katru rītu paskatos pa logu: "Šodien tikšu uz darbu! Laivu vēl nevajag," pastāstīja Rašmane.
Dāvids Ernštreits: Kā tu jūties? Kas tu esi? Zemgaliete?
Agate Rašmane: Jā. Mamma no Rīgas, tētis zemgalietis. Es esmu zemgaliete. Dzimusi, augusi Dobelē.
Tu te uz palikšanu šajā vietā?
Jā. Mani prom nedabūt. Es te esmu vienīgā īpašniece. Es finansēju un plānoju visus remontus. Šī ir piektā remontu sezona – katru gadu vienu istabu. Logus nomainīju pirmajā gadā. Mana mīļākā vieta.
Tev jau drīz tanku atbraukšanai vajadzēs...
Šis [auto pagalmā] jau tika nopirkts kā tanks...
Agate ir absolvējusi Sporta pedagoģijas akadēmiju. Viņa var strādāt gan par sporta skolotāju, gan šaušanas treneri. Pagaidām viņa ar šaušanas pamatiem iepazīstina bērnus iesācējus, bet trenējas pusstundas brauciena attālumā no mājām dzimtās Dobeles šautuvē. Te kopš 12 gadu vecuma Viļņa Celmiņa vadībā Agate jau 15 gadus trenējas šaušanā ar pistoli.
Kādas ir sajūtas šaušanas treniņā, izmēģināja arī LTV "Sporta studija".
Dāvids Ernštreits: Pag, jums tur nav nekāda palielinājuma tēmēšanā?
Agate Rašmane: Nē. Un galvenais – cenšamies kreiso aci aizvērt, ja varam.
Un tās brilles ko tev rāda?
Tieši to pašu.
To, ko man tagad bez brillēm?
Jā.
Ak, vai. Pagaidiet, tas taču nav nopietni...
Jātēmē zem melnā bumbulīša apakšā. Pirkstiņš spiež lēnām.
Atsitiens, ja?
Jā, visas locītavas pārbauda.
Agatei treniņa sākums ir pa tukšo, bez patronas, un visas kustības notiek ar pistoli labajā rokā.
"Kad ir pauzītes, mēs ņemam [pistoli] kreisajā rokā, jo ir disbalanss – tu kilogramu kā cukura paciņu visu laiku turi labajā rokā, tad kļūsti šķībs un līks. Tad mēs to paņemam kreisajā rokā, lai kaut nedaudz atsvērtu," pastāstīja Rašmane. "Apjoma treniņi, intensitāte – tieši tas pats, kas visos sporta veidos. Atšķiras tas, ko mēs tajā apjoma treniņā darām. Tas ir citādi, nekā tagad skriesim ļoti daudz kilometru. Nē, mēs ļoti daudz siluetu cilāsim. Ir tie paši kāpumi un kritumi, kas ir visos sporta veidos, visās fiziskajās īpašībās."
Ar Agates paveikto pirmajā šaušanas sērijā treneris Celmiņš ir ļoti apmierināts, jo trāpījumi mērķī ir vienkopus un tikai viens devītnieks. Rašmane uzsver, ka galvenais ir sašaut mērķī visas lodes kopā. Jebkur, bet kopā.
"Ja ir kopā, mēs varam pagriezt tos klikšķīšus [uz pistoles] un viss būs desmitniekā," paskaidroja šāvēja.
Agate olimpiskās spēles skatījusies kopš bērnības, bet nevienā no sporta veidiem nav spējusi iztēloties sevi.
"Brīnišķīgs sporta veids – man nav jāskrien, nav jālec, nav jācīnās. Man vispār nekas nav jādara," šaušanu uzteica Rašmane. "Tas ir tas mirklis, kad es skatos visus sporta veidus un katrā atrodu to, kas man nepatīk. Ja es aizietu uz handbola treniņu, es jau pēc pustreniņa aizietu prom, jo tur ir jāsadarbojas ar citiem cilvēkiem, kaut kādas bumbas jāmet, vēl jāuzbrūk kādam... Nu, nē. Paldies, man tos vārtus tik ļoti nevajag."
No bronzas starta pasaules čempionātā Agate atceras, ka vissmagākais brīdis bija palikšana četratā. Finālā pēc katras šāvienu sērijas vājākā rezultāta īpašniece izstājas.
"Tu jau gribot negribot zini, cik jūs tur esat. Tad tu saproti – vai nu tu esi ceturtais, vai medaļnieks," pastāstīja šāvēja. "Bija galvenais šaut mērķa virzienā, lai pēkšņi netiec diskvalificēts, bet, kad palika trijatā…"
Parīzes olimpiskajās spēlēs Rašmane cer startēt arī jaukto pāru sacensībās – Laurim Strautmanim ir labas izredzes pievienoties Agatei. Tiesa,
olimpisko gaisotni šāvēji varēs baudīt visai nosacīti, jo sacīkstes notiks un arī viņu ciemats atradīsies 270 kilometru no Parīzes. Arī atklāšanas ceremonija Rašmanei ies secen, jo nākamajā rītā jau jābūt uz starta.
"Paskatos [olimpisko spēļu] kalendārā un paraudu spilvenā, nekas cits neatliek," pasmej Agate.
Ilgi raudāt gan nav jēgas. Kopš otrās klases Agates sirdslieta ir tautas dejas. Viņas dejotājas stāžs jau tuvojas 20 gadu slieksnim. Trešo gadu viņa dejo Jelgavas kolektīvā "Lielupe", kur dejotāji gatavojas 65 gadu jubilejas koncertam maijā. Agate ir priecīga, ka šoreiz lidojumu uz Eiropas čempionātu varējusi pakārtot koncertam. Ja ne olimpisko spēļu atklāšana, tad būs vismaz koncerts Mītavas estrādē.
"Dejošana ir tā vieta, kur ir mana kustība, fiziskā sagatavotība. Te ir mūzika, manas emocijas, stress, prieks – viss ir dejās," atklāja Agate. "Kad manai mammai palika 40, viņa teica: "Tagad es saprotu, ko man vajag un ko nevajag." Mums ar mammu attiecības jau pārgāja uz draudzeņu attiecībām. Man liekas, es jau saprotu, ko man vajag un ko nevajag. To, ko man nevajag, es metu nost uzreiz. Es nesakožu zobus, necīnos. Ja man nepatīk, tad uz redzēšanos..."
Parīzes olimpiskajās spēlēs Agate vēlētos mieru un veiksmi. Ar to vajadzētu pietikt, lai viss izdotos.
