Vienmēr var vēlēties labāk, bet ekonomikas tendence ir augšupejoša
Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas demokrātisko valstu pulkam ir veiktas vairākas nozīmīgas ekonomikas struktūrpolitikas pārmaiņas, kas radīja priekšnosacījumus un deva iespēju pārvarēt finanšu krīzes, Covid-19 pandēmiju un jaunās ģeopolitiskās realitātes izaicinājumus. Tomēr neskatoties uz investīciju un labklājības pieaugumu, Latvija ir viena no nabadzīgākajām ES dalībvalstīm, un pēdējos gados pat Lietuva aizsteigusies priekšā.
Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes profesore Inna Šteinbuka uzsvēra – vienmēr var vēlēties, lai ekonomikas attīstība būtu straujāka, bet jāapzinās, ka Latvija ir attīstīta ES un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalsts, un, neskatoties uz ekonomikas kāpumiem un kritumiem, Latvijas ekonomikas tendence ir augšupejoša.
"Mēs joprojām neesam donorvalsts, mēs esam saņēmējvalsts. Un īpaši krīžu brīžos Eiropas Savienības investīcijas bija vienīgā dzīvības līnija, ja to var tā nosaukt, kas mums nodrošināja kaut kādu attīstību," sacīja Šteinbuka.
Arī bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš, atskatoties uz aizvadītajiem 20 gadiem, atzīmēja galveno: "Problēmu ir bijis daudz, ir aizbraukuši cilvēki, bet labklājības pieaugums Latvijā un kopumā Austrumeiropas reģionā ir bijis ārkārtīgi straujš. Ekonomiskie rādītāji ir uzlabojušies – algas pieaugušas vairāk nekā 7 reizes, cenas arī augušas, pirktspēja palielinājusies 3,5-4 reizes un pasaulē nav daudz reģionu, kur tas ir noticis."
No brīvas pārvietošanās līdz 450 miljonu iedzīvotāju lielam tirgum – ieguvumu daudz
Eksperti arī uzsvēra ieguvumus, ko dod brīva pārvietošanās kustība, iespējas strādāt un mācīties dažādās ES valstīs, pieeja lētiem telekomunikāciju sakariem.
Vēl viens no ieguvumiem – uzņēmējiem tagad pieejams 450 miljonu iedzīvotāju tirgus un jauni partneri, stāstīja Latvijas Universitātes profesors, domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs Daunis Auers.
"Ja skatāmies uz eksporta rādītājiem, tie auguši par 50%, ja skatāmies uz Latvijas tautsaimniecību kopumā. Proti, pirms 20 gadiem Latvijas eksports bija apmēram 40% no valsts iekšējā kopprodukta, šobrīd ir apmēram 60%. Un mainījušies ir arī mūsu tirdzniecības partneri. Tagad lielākie partneri ir kaimiņvalstis, Lielbritānija, Vācija, Ziemeļvalstis," atzīmēja Auers.
Liels ieguvums bijusi modernizācija, pateicoties Eiropas fondiem, taču jājautā, cik pilnvērtīgi Latvija izmantojusi fondu naudu? Mazpilsētās un valstspilsētās ir sakārtoti parki, ierīkoti veloceliņi, atjaunoti kultūras nami, bet jautājums – ko tas dod tautsaimniecībai, ņemot vērā to, ka samazinās iedzīvotāju skaits, īpaši ārpus Rīgas. Tas liek uzdot jautājumu – cik prātīgi ir investēt jaunos peldbaseinos, vai tas ir bijis lietderīgi?
Eiropas fondi sedz lielāko daļu izmaksu, bet jāatceras, ka pašvaldībai šādi objekti pēc tam jāuztur, un tas prasa ievērojamus līdzekļus.
Auers sacīja: "Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mūsu ienākumi bija aptuveni 40% no Eiropas Savienības vidējā. Tagad esam sasnieguši aptuveni 70% no Eiropas Savienības vidējā. Nākotnē saņemsim mazāk no Eiropas fondiem un tie ies vairāk uz Ukrainu, Gruziju un citām valstīm, kas iestāsies [Eiropas Savienībā] un kam ir mazāk attīstīta tautsaimniecība."
Neizpalika arī pamatīgas problēmas
Nereti arī izskan pārmetumi valdībai, ka jostas savilkšana bija pārāk smaga, ka valdība nav savlaicīgi reaģējusi, bet profesore Šteinbuka domā, ka cēloņi šai krīzei sākās jau pirms iestāšanās blokā: "Likās, ka tāda eiforija, drīz mēs attīstīsimies un būsim Vācijas līmenī. Mums bija ļoti strauji pieauguma tempi, ap 10% pirms krīzes. Nelaime bija tāda, ka tā bija neveselīga izaugsme."
Taču, neraugoties uz šo smago situāciju, Latvija 2014. gadā spēja ieviest eiro, ko profesore Šteinbuka vērtēja kā milzīgu sasniegumu.
Viena no smagākajām krīzēm, ko Latvijai nācās pārdzīvot, bija globālā finanšu un ekonomikas dižķibele 2008. gadā. Tad arī daudzi iedzīvotāji pameta Latviju, lai dotos strādāt uz citām valstīm. Rīgu tas skāra mazāk, vairāk tas attiecas uz lauku reģioniem.
Kad valsti skāra Covid-19 krīze, Latvijai nebija problēmu aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, jo tā bija ES dalībvalsts ar labiem rādītājiem. Runājot par energokrīzi, eksperti norādīja – ja nebūtu iespējas piegādāt energoresursus vienotā blokā, krīzes pārvarēšana būtu daudz sarežģītāka.
Šteinbuka piekrita viedoklim, ka kaimiņvalstis mūs ir apsteigušas un viens no cēloņiem jau sāka veidoties globālās finanšu krīzes laikā, kad Latvija bija spiesta aizņemties, kad bija jārisina "Parex" bankas problēma, turpretī Igaunija krīzes laikā nodibināja rezerves fondu.
Savukārt ekonomists Āboliņš atgādināja, ka, stājoties ES, bija pārspīlētas gaidas, cik ātri notiks izaugsmes process, kas pilnībā netika piepildītas, taču tā nebija tikai Latvijā.
Āboliņš stāstīja: "Nekustamā īpašuma burbuļi bija arī citās valstīs – Spānija, Īrija, ASV. Mēs uz tāda kopēja globāla eiforiska burbuļa vēl savu uztaisījām vēl eiforiskāku. Tas, kas varbūt ļāva notikt pārkaršanai un noveda pie tik lielas krīzes, bija tas, ka mums tik lielos apjomos un tik viegli bija gatavi aizdot naudu, sagaidot, ka būs ļoti strauja izaugsme. Izaugsme bija strauja, bet tā bija uz aizņemtas naudas tērēšanas rēķina. Kad sāc dzīvot uz aizņemtas naudas un tajā brīdī, kad naudu beidz dot, tad paģiras ir smagas vienmēr un visur."
Iesaka ievērot stingrāku fiskālo politiku
Tagad redzams, ka strauji mainās prioritātes un par galveno kļuvusi drošība. Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām būs redzamas jaunās bloka prioritātes, bet jau tagad esot skaidrs, ka drošība un palīdzība Ukrainai būs viena no tām.
Profesore Šteinbuka paredz, ka struktūrfondu iespējas sašaurināsies, tāpēc jāizmanto šīs iespējas, kamēr tās ir pieejamas: "Jārēķinās, ka mums būs jāpaļaujas uz pašu spēkiem. Uz iekšējo valsts budžetu, uz privātām investīcijām un tas jau ir atkarīgs no mums pašiem."
Gan OECD, gan Eiropas Komisija rekomendē Latvijai ievērot stingrāku fiskālo politiku.
Šteinbuka uzsvēra, ka Latvijai ir jāuztur rezerve jeb drošības spilvens, kas ir būtiski krīžu gadījumos: "Kāda būs nākamā krīze, mēs nezinām, un kad tā sāksies, mēs arī nezinām, tāpēc tā rezerve ir vajadzīga. Protams, jo stingrāka fiskālā politika, jo lielāka ir rezerve."
Ekonomists Āboliņš aicina paraudzīties Lietuvas virzienā un saprast, kas kaimiņiem ļauj tik spēcīgi attīstīties. Ekonomists nonācis pie atziņas, ka lietuvieši vairāk vēlas vispirms darīt un tad domāt, bet pie mums esot otrādi. Vajadzīgs lielāks azarts un ambīcijas darīt.
Savukārt Auers secinājis, ka attīstībā mēs vairāk esam gājuši Spānijas vai Portugāles ceļu, kad nauda ir ieguldīta, bet jautājums – cik lietderīgi. Citu ceļu izvēlējusies Īrija, kas kļuvusi par vienu no turīgākajām ES dalībvalstīm. Šajā gadsimtā tikai kaimiņvalsts Lietuvas ienākumi auguši ātrāk nekā Latvijas ienākumi, tāpēc būtu vairāk jāanalizē Lietuvas pieredze, kas tai ļāvis augt straujāk. Viena no atbildēm varētu būt tā, ka Lietuvas valdība nolēma nozīmīgi ieguldīt satiksmes infrastruktūrā, izglītībā, attīstot Viļņas un Kauņas aglomerāciju. Latvijai vajadzētu izstrādāt konkrētu attīstības scenāriju un vīziju, uz ko virzīties – vai Latvija būs Ziemeļvalsts, Baltijas tīģeris, vai tā ies kādu citu attīstības ceļu, lai būtu skaidra fiskālā politika.
Auers pauda: "Mums jādomā, kā strukturēsim nodokļu politiku, kas ir nozīmīgākās valsts funkcijas, ar ko sadarbosimies jau tuvākajā nākotnē gan tirdzniecības jautājumos, gan politikā un kāda tipa valsti veidosim."
Arī turpmāk būs pieprasījums pēc kvalitatīvas izglītības un veselības pakalpojumiem, būs jādomā, vai mainīt nodokļus, jo izdevumi pieaugs. Jau tagad ir skaidrs, ka pieaugs izdevumi drošībai, jo Latvijai ir robeža ar Krieviju, līdz ar to jārēķinās ar lielākām vajadzībām.
Ekonomikas ministrija jau izvirzījusi mērķi līdz 2035. gadam panākt, lai Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) apjomi sasniedz 83 miljardus eiro – tas nozīmē, ka ekonomikas apjomam ir jādubultojas, salīdzinājumā ar šodienas situāciju. Lai to panāktu, tuvāko gadu laikā būs jāsasniedz 4-5% vidējie ekonomikas pieauguma tempi ik gadu, pie nosacījuma, ka inflācija saglabājas stabila 2% robežās un tam būs vajadzīgs gan darbaspēja resurss, gan lielāks eksports, augstāka produktivitāte un investīcijas. Tas nozīmē, ka turpmākie izaicinājumi būs lieli, ņemot vērā arī drošības situāciju reģionā.
