ĪSUMĀ:
- 2022. gadā pašnāvību izdarījuši trīs vienas skolas audzēkņi.
- Policija norādījusi, ka šiem jauniešiem bija problēmas ģimenē.
- Pieredzē ar Latvijas Radio dalījās sieviete, kuras bērns centās atņemt sev dzīvību.
- Bērna māte: Skolām nav plāna, kā bērnus, kuri nodarbojušies ar paškaitējumu, atkal integrēt.
- Sociālā pedagoģe: Bērni kļūst arvien trauslāki.
- BKUS esot daudz jauniešu, kuri centušies izdarīt pašnāvību vai nodarījuši paškaitējumu.
- Psihiatre: Valsts nespēj nodrošināt šiem bērniem psiholoģiskos pakalpojumus.
- Speciāliste: Pašnāvība ir lipīga.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati rāda, ka pēdējā piecgadē vidēji gadā sev dzīvību atņem trīs līdz pieci skolēni un augoša tendence nav novērojama. Bērnu psihiatre Karīna Beinerte skaidroja, ka uz Eiropas fona tas neizceļas kā biedējoši augsts rādītājs, tomēr pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami kāpis to jauniešu skaits, kurus ievieto Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā pēc tīša paškaitējuma izdarīšanas. 2019. gadā šādu jauniešu bija 66, bet pērn – jau 166.
Trīs pašnāvības vienā skolā
Aprīļa sākumā Latvijas Radio nosūtīja rakstiskus jautājumus Latvijas skolām, lai vaicātu par pašnāvību un to mēģinājumu skaitu skolēnu vidū pēdējo piecu gadu laikā, kā arī par īstenotajiem profilaktiskajiem pasākumiem.
No 637 izglītības iestādēm atbildēja tikai 78.
Viena no tām, kas atsūtīja atbildi, bija Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzija. 2022. gadā pašnāvībā nomira trīs šīs skolas audzēkņi. Togad tie bija vienīgie šādi gadījumi Latvijā, ko apliecina SPKC dati. Skolas psiholoģe Anete Olava atzina – kopš brīža, kad viņa sāka strādāt skolā pirms sešiem gadiem, jauniešu vajadzības ir mainījušās ne tajā labvēlīgākajā veidā. Par skolēnu pašnāvībām pārdzīvojuši kā pedagogi, tā skolēni.
Visi gadījumi notika ārpus skolas. Viens no tiem – vasaras brīvlaikā. Skola centās meklēt cēloņus, taču pie secinājumiem nenonāca.
Arī kopsakarības starp visiem gadījumiem nav atrastas. Visi trīs skolēni labi mācījās.
"Viņu uzvedība bija atbilstoša iekšējās kārtības noteikumiem. Nebija nevienam nekādu aizdomu par to, ka kaut kas tāds varētu notikt. Un nebija arī neviens vērsies pēc palīdzības pie [skolas] psihologa," pastāstīja Olava. Tādēļ neviens no vēlāk bojā gājušiem skolēniem uz pārrunām psiholoģes kabinetā netika aicināts.
Gandrīz katram piektajam skolā pārslodze
Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā mācās 540 skolēnu. Skolā strādā viens psihologs un viens sociālais pedagogs. Skola dažus gadus ir iesaistījusies projektā "EMU: skola", kas palīdz vērtēt bērnu emocionālo labsajūtu izglītības iestādē.
"EMU: skola" ir anketēšanas sistēma, ko aizpilda skolēni. Pēc anketu datiem skolas atbalsta personāls lemj, kurus jauniešus aicināt uz individuālām pārrunām. Skolēnu labsajūta pēc viņu sniegtajām atbildēm tiek iedalīta trīs līmeņos: bērns ir mācību režīmā, balansa režīmā vai pārslodzes režīmā.
Olava pastāstīja, ka pēc anketu rezultātiem Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā bīstamajā pārslodzes režīmā ir 18% skolēnu. Savukārt trīs skolēni, kuri atņēma sev dzīvību, bijuši mācību režīmā.
"Pētījumi rāda to, ka – jo augstākas prasības vai, piemēram, Valsts ģimnāzijas statusa kritēriji, kuri jāsasniedz, jo lielāks procentuāli varētu būt šo cilvēku skaits, kuri atrodas pārslodzes režīmā, kuriem ir grūtāk tikt galā," sprieda psiholoģe.
Skolai nepietiek resursu sniegt palīdzību visiem, kuri pēc anketēšanas datiem atrodas bīstamajā pārslodzes režīmā, tāpēc skolēnu vecāki meklē speciālistus arī ārpus skolas. Pēc traģiskajiem notikumiem Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzija uz skolu uzaicināja arī Pusaudžu resursa centra speciālistus.
Skolas psiholoģe novērojusi, ka skolēni arvien biežāk dara sev pāri. Paškaitējumu skaits pieaug, tāpat jaunieši biežāk sūdzas par nogurumu.
Policijas secinājumi šokēja bojā gājušo vecākus
Latvijas Radio centās uzrunāt bojā gājušo jelgavnieku vecākus intervijām, taču neviens no viņiem neatsaucās. Īsās sarunās viena no mammām stāstīja, ka nesaskata nekādu skolas atbildību un viņa joprojām nezina notikušā iemeslus. Savukārt kāda cita mamma vaino skolā piedzīvoto mobingu jeb apcelšanu vienaudžu vidū. Viņasprāt, bērns nav redzējis izeju no nemitīgās apcelšanas un ņirgāšanās.
Psiholoģe Olava norādīja, ka Spīdolas Valsts ģimnāzijā pret to mēģina cīnīties: "Mēs jau, man liekas, trešo gadu iesaistāmies projektā "Neklusē", kur [klases] audzinātāja kopā ar atbalsta personālu vada nodarbības mobinga prevencijā."
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas darbiniece Madara Šeršņova atklāja, ka divos gadījumos bērni neesot miruši pašnāvībā ārējo faktoru ietekmē, proti, – jauniešiem bija problēmas ģimenē, kas esot bijis par iemeslu šādam jaunieša lēmumam.
Šāda atbilde šokēja bojā gājušo vecākus, jo, kā sacīja viena no mammām, policijas darbinieki nespēja pateikt, kādas tieši bija šīs problēmas.
Personīgs pieredzes stāsts
Latvijas Radio aprunājās ar kādu sievieti, kuras bērns centās atņemt sev dzīvību, bet – par laimi – izdzīvoja. Viņa sarunai piekrita ar norunu, ka netiks atklāts ne bērna dzimums, ne arī novads, kurā ģimene dzīvo.
"Līdz tam pašnāvības mēģinājumam bija vismaz kāds gads, kad bija tāda ļoti liela trauksme, nomāktība," pastāstīja bērna māte.
Viņa pauda, ka iemesls lielajai nomāktībai bija problēmas skolā. Galvenokārt mobings no vienaudžu puses. Ģimene meklēja iespējas bērnam sniegt psiholoģisko palīdzību. Vērsās pie ģimenes ārsta, lai saņemtu nosūtījumu pie psihoterapeita.
Tomēr sekojusi vilšanās – rindā pie speciālista bērnam bijis jāgaida pat vairāk nekā pusgadu, arī tad, ja vizīti apmaksātu vecāki. Turklāt ne visos reģionos šāds atbalsts ir pieejams.
Kur meklēt palīdzību?
Nacionālais veselības dienests nodrošina bezmaksas diennakts krīzes tālruni bērniem un pusaudžiem – 116 111. Psihoemocionālu palīdzību iespējams saņemt latviešu, krievu un angļu valodā. Tie, kas nejūtas droši telefonsarunā, ar speciālistu var sarakstīties čatā.
Tāpat tūlītēju palīdzību diennakts garumā nodrošina krīžu un konsultācijas centrs “Skalbes”, kam iespējams zvanīt uz uzticības tālruņiem jebkurā diennakts laikā – 27 722 292 vai 67 222 922.
Bērns vakaros stundām ilgi raudājis, bijušas paniskas bailes iet uz skolu. Ģimene nolēmusi mainīt mācību iestādi, bet jaunajā skolā situācija izveidojusies vēl sliktāka.
"Mans bērns, kā jau pusaudzis, eksperimentēja ar savu izskatu dažādos veidos. Faktiski tā izsmiešana bija, ejot pa gaiteni, no vecākām klasēm, no citām klasēm. Un arī digitālajā vidē ir dažādas čata istabas," pastāstīja bērna mamma.
Trīs mēnešus pēc skolas maiņas ģimenei šķita, ka situācija ir normalizējusies, jo bērns vairs neraudāja. Bērna uzvedība ārpus skolas viesa cerības, ka grūtākais laiks nu ir aiz muguras – bērns ar draugiem gājis uz dažādiem pasākumiem, ārpusskolas aktivitātēm, izrādījis interesi un bijis dzīvespriecīgs.
Tad pienāca baismīgā diena, kurā nekas neliecināja, ka tuvojas nelaime.
"Bija jāpilda viens mājasdarbs, kas nākamajā dienā bija skolā jāprezentē. Un it kā aizgāja pildīt to darbu. Bija stress. Es arī piedāvāju palīdzību, vairākas reizes iegāju [istabā] un prasīju: "Kā tev sokas?" Bet acīmredzot tas izmisums un nespēja tikt galā ar to situāciju bija pārāk liela."
Bērna mēģinājums mirt pašnāvībā ģimenes dzīvi apgrieza kājām gaisā. No lielajiem pārdzīvojumiem sabruka arī mammas veselība, jo dzīve bija pilnībā jāpakārto bērna slimībai.
Bērna māte: Skolām nav plāna, kā šādus bērnus atkal integrēt
Ģimene izmantoja Pusaudžu resursu centra sniegto iespēju apmeklēt vecāku atbalsta grupu. Sieviete gan stāstīja, ka kopumā tolaik viņai pietrūka iespēju saņemt psiholoģisku palīdzību.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā bērns pavadīja mēnesi. Mamma slavēja slimnīcas sakārtoto sistēmu gan neatliekamās palīdzības sniegšanā, gan arī stacionārā ārstēšanā. Pēc tam, kad bērnu izrakstīja no slimnīcas, atsākās sarežģījumi.
"Tad, kad pēc mēneša iznāca no slimnīcas, īsti nevienam nav skaidrs, kā to bērnu atgriezt atpakaļ vidē, kurā ir jāiet skolā, bet ir skaidrs, ka (viņš/viņa) nevar aiziet bez palīdzības," skaidroja māte.
Uztraukums atgriezties skolā bija tik liels, ka bērnu visu laiku vajāja dažādas veselības problēmas. Ģimene nolēma pāriet uz tālmācību, tomēr, kā atzina mamma, tālmācība nav ideāls variants, jo bērns grib apmeklēt klases ekskursijas, skolas pasākumus un vienkārši būt kopā ar vienaudžiem.
"Es neredzu, ka būtu skolām sagatavots plāns, kā tādus bērnus integrēt atpakaļ," sprieda sieviete.
Sociālā pedagoģe: Bērni kļūst arvien trauslāki
Rīgas Teikas vidusskolā mācās 1057 skolēni. Latvijas mērogiem tā ir liela mācību iestāde. Lai starpbrīžos un brīvstundās piedāvātu alternatīvu telefona ekrāniem, gaiteņos uzstādīti dažādi spēļu galdi. Skolā ir pieejams arī karjeras konsultants, divi sociālie pedagogi un divi psihologi.
Skolas sociālā pedagoģe Dace Lāce savā praksē nav sastapusies ar gadījumu, kad kāds skolēns būtu atņēmis sev dzīvību. Vienlaikus viņa atzina, ka skolas statuss līdzi nes arī augstas ambīcijas vecāku vidū: "Ir tāda mamma vai tētis – visbiežāk tās ir mammas, kurām liekas, ka vajag vēl un vēl, un vēl. Tiek izdarīts spiediens uz bērnu.
Patiesībā tās nav jaunieša vajadzības, bet tās ir mammas vai tēta vajadzības, kuras tiek liktas uz jaunieti. Viņš to nevar celt, un tad sākas visas trauksmes, visi ēšanas traucējumi, nespēja parunāt publiski, slikts miegs, drebulis."
Šādos gadījumos viņa aicina vecākus uz pārrunām savā skolas kabinetā.
Lāce strādā Teikas vidusskolā jau 14 gadus. Viņa atminējās, ka pirmajos gados galvenokārt bija jārisina dažādi kautiņi skolēnu starpā. Pēdējos gados kaušanās gan ir apsīkusi, bet aktuālāks ir kļuvis mobings digitālajā vidē. Sociālā pedagoģe novērojusi, ka bērni kļūst arvien trauslāki un vieglāk ievainojami.
Arī Rīgas Teikas vidusskolā paškaitējums skolēnu vidū kļūst par arvien izteiktāku problēmu. Pēdējo piecu gadu laikā skola fiksējusi piecus šādus gadījumus.
"Tā ābece ir tāda: psiholoģiskās un emocionālās ciešanas ir tik lielas, ka vieglāk ir paciest fizisku sāpi, un es sev griežu. Es pārnesu to sāpi uz ķermeni," skaidroja sociālā pedagoģe.
Arī Teikas vidusskolā, tāpat kā Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā, skolēnu labsajūtu mēra ar "EMU: Skola" anketu palīdzību. Atbalsta personāls uz pārrunām uzaicina tos jauniešus, kuriem rezultāti uzrāda pārslodzes līmeni. Lāce gan piebilda, ka anketēšana ne vienmēr sniedz patiesu ieskatu, jo daļa jauniešu vēlāk atzīst, ka nav atbildējuši godprātīgi un ir ākstījušies.
Paškaitējuma un pašnāvības domas kļūst aktuālākas
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) ārstniecības personāls secinājis, ka dati neparāda savstarpēju saikni starp to, vai mācību iestāde ir elitāra, un to, cik daudz jauniešu ir nodarījuši paškaitējumu. Ģimnāzijas arī neizceļas uz citu skolu fona. Jauniešus ārstniecības iestādē ievietoja arī no arodskolām, vidusskolām un pamatskolām.
BKUS Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra bērnu psihiatre Karīna Beinerte norādīja, ka bērniem paškaitējuma un pašnāvības domas kļuvušas daudz aktuālākas, nekā tās bija pirms 15 vai 20 gadiem.
Pērn BKUS neatliekamās palīdzības nodaļā pēc nodarīta paškaitējuma nonāca 166 skolas vecuma bērni un jaunieši. Tas ir nedaudz mazāk kā 2022. gadā, kad tika sasniegts antirekords – 193, tomēr krietni vairāk nekā 2019. gadā – pēdējā gadā pirms pandēmijas, kad pēc nodarīta paškaitējuma bērnu slimnīcā ieveda 66 pacientus.
"Mūsu nodaļa stacionārā ir pilna ar šiem jauniešiem, kuri vai nu ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību, vai regulāri paškaitējas un dara to ļoti smagā formā, vai kuriem ir ļoti intensīvas pašnāvības domas," atklāja Beinerte.
Pēdējo piecu gadu laikā šādu pacientu skaits slimnīcas neatliekamajā palīdzībā ir teju trīskāršojies.
Paškaitējums nav pašnāvības mēģinājums
Bērnu psihiatre skaidroja, ka ir svarīgi atšķirt paškaitējumu no pašnāvības domām un pašnāvības mēģinājumiem, jo paškaitējums ir neveselīgs un nevēlams emociju regulācijas veids. Jaunieši ar to nodarbojas, kad iekšēji jūt trauksmi, kaunu, jūtas negribēti un nedzirdēti.
Jauniešu mentālo veselību lielā mērā ietekmē arī saturs, ko viņi redz savos ekrānos. Kā piemēru psihiatre minēja kādu seriālu, kurā apcerēta pašnāvības izdarīšana. Pēc tā ASV un arī citās valstīs ievērojami pieaudzis pašnāvību skaits. Liela nozīme ir arī sociālajiem tīkliem, jo tie dod iespēju dziļāk ielūkoties citu cilvēku dzīvēs. Daudzi šādā veidā izdara pārsteidzīgus secinājumus, ka citu dzīves ir labākas un veiksmīgākas.
Speciāliste skaidroja, ka par tuvojošos nelaimi var signalizēt uzvedības maiņa, galvenokārt – noslēgtība.
Psihiatre: Valsts nespēj nodrošināt bērniem psiholoģiskos pakalpojumus
Beinerte norādīja, ka palīdzības sniegšanā pēc tīša paškaitējuma izdarīšanas vājais posms ir pēcaprūpe. Uz valsts apmaksātiem mentālās veselības speciālistiem bērniem un jauniešiem jāgaida garās rindās.
"Atbalsts psiholoģiska pakalpojuma pieejamībai ir ļoti slikts. Mēs tieši tikko saņēmām vēstuli, ka [atbalsts] netiks paplašināts, kaut arī mums ir divu gadu rindas pie psihologa. Var teikt, ka šis pakalpojums pie mums gandrīz neeksistē.
Mēs nevaram nodrošināt psiholoģisku pakalpojumu, ja pacientam jāgaida divi gadi. Pa diviem gadiem tik daudz kas var notikt."
Tāpēc liela loma darbā ar jauniešiem, kuri veikuši tīšu paškaitējumu, ir skolām. Beinerte secinājusi, ka skolu attieksme Latvijā ir ļoti dažāda. Ir tādas, kas demonstrē atzīstamu kompetenci iekļaujošajā izglītībā, bet to nevar teikt par lielāko daļu skolu, ar kurām BKUS nākas saskarties.
Speciāliste: Pašnāvība ir lipīga
Tikmēr slimnīcas "Ģintermuiža" Subakūtās psihiatrijas nodaļas vadītāja Marta Gēbele norādīja, ka eksistenciālas pārdomas ar negatīvu nokrāsu pusaudžu vecumā nav nekas ārkārtējs, tomēr brīdī, kad domas par nāvi jau kļūst uzmācīgas un var šķist pat kā risinājums, sekas var būt katastrofālas.
Arī Gēbele uzsvēra, ka sociālie tīkli var ietekmēt jauniešus pieņemt radikālus lēmumus, sevišķi tad, ja blakus nav neviena, kurš atbalsta. Kā īpaši bīstamu tendenci viņa izcēla dažādas čata grupas, kuras pēdējos gados ienākušas Latvijas jauniešu sociālo tīklu burbulī:
"Ir arī [čata] grupiņas, kur tieši dalās par to, kā veikt paškaitējumu. Par to, kas un kā ir veicis pašnāvību. Un tas ir pats trakākais, jo pašnāvība ir lipīga."
Psihiatre norādīja, ka liela uzmanība jāpievērš tam, ko jaunieši runā, jo nereti viņu teiktajā var saklausīt atslēgas vārdus, uz kuriem būtu jāreaģē: "Cilvēks, kurš ir nodomājis darīt pašnāvību, par to arī kādreiz runās. Viņš būs izmetis [kādu frāzi]. Viņš vai nu atvadīsies, vai jautās, ko darīt kādā situācijā. Jaunieši, jā, mēdz to darīt impulsīvi, bet tad būtu jāpievērš uzmanība, vai nav sākusies narkotisko vielu lietošana un alkohola lietošana."
Tieši kaitīgo vielu izplatība jauniešu vidū ir viens no faktoriem, kas veicina impulsīvu un destruktīvu uzvedību. Ļoti bīstama ir straujā marihuānas izplatība jauniešu vidū, kas ķīmisko piejaukumu dēļ kļuvusi daudz kaitīgāka nekā kādreiz, norādīja Gēbele.
Tāpat speciāliste vērsa uzmanību, ka uz jauniešu garīgo veselību tieša ietekme ir arī skolas prasībām un vecāku ambīcijām, savukārt skolās katrs traģiskais notikums jāpārrunā.
Gēbeles ieskatā, psiholoģiskā atbalsta sniegšanai skolās jābūt visaptverošai, nevis šauri mērķētai: "Ir jāsniedz atbalsts visiem, kas ir to dzirdējuši. Jo, iespējams, kāds no tiem cilvēkiem ir ar pašnāvības domām. Un, ja viņš redz, ka kāds to ir izdarījis, tad viņam varētu būt lielāka drosme un lielāka tieksme pašam to veikt."
Psihoterapeite uzskata, ka cilvēku garīgās veselības stāvoklis lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik toleranta ir sabiedrība. Tādēļ liels darbs būtu jāveic sabiedrības izglītošanā par to, kas vispār ir emocijas, empātisks dialogs, kurā tiek uzklausītas abas puses. Gēbele aicināja pieaugušos katram pie sevis padomāt, cik bieži, nejauši saduroties vai saskrienoties uz ielas ar kādu jaunieti, pieaugušie spēj laipni par to atvainoties, tā vietā lai izteiktu kādu asāku pārmetumu. Arī šādām mazām epizodēm var būt liela nozīme tajā, kā jauniešiem veidojas pasaules redzējums.
Tikmēr Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā skolas psiholoģe Olava pēc traģēdijas ir novērojusi kādu pozitīvu tendenci skolēnu vidū – viņi daudz aktīvāk meklē palīdzību, ir atvērtāki sarunām.
