Bērzu tāšu meistara jeb tāsiķa, kā viņš pats sevi sauc, Kaspara Zvirbuļa darbnīca atrodas Cēsu novada Līgatnes pagasta "Iknešos". Birztalā netālu no darbnīcas viņš izveidojis nelielu demonstrējumu teritoriju, parādot, kā iegūst tāsis. Un tas iespējams tikai vasaras sākumā
"Daba nav muļķe. Paskatieties uz zvēriem – pa vasaru ir zālīte, viņi kokus neaiztiek.
Arī kārkliem, alkšņiem miza perfekti nāk nost, stabulīti taisot, to nomauc veselu gabalu. Uz ziemu, kad dzīvniekiem nav ko ēst, kad viņi grauž mizu, tā ir pieaugusi un viņi dabū tikai vienā posmiņā nograuzt, neizdara tik lielu skādi kokam. Ja miza nāktu nost kā vasarā, tad briedis šeit paņemtu un veselu strīpu no alkšņa novilktu," stāsta Kaspars.
Latviešu literatūras klasikā lasītais, kā ganiņš, mežmalā uzejot zemenes, ar nazi ātri uzmeistaro bērza tāšu vācelīti, Kaspara teiktajā rod apstiprinājumu. Lai gan piemājas birztalā redzam kokus ar tumšāku riņķi uz stumbra, kur nogriezts tāss gabals, bet brūces sadziedētas un koks zaļo tālāk, tomēr meistars materiālu nevāc šādā veidā un arī bez atļaujas nedodas citu īpašumā.
Ieva Puķe, Latvijas Radio: Jūs sarunājat ar cilvēkiem, kas taisās cirst mežu, un tad pirms ciršanas noņemat tāsi vai ņemat no nocirstiem kokiem?
Kaspars Zvirbulis: Skatoties no situācijas. 80% mežus zāģē ar hārvesteru. Tam ir tādi ruļļi, kuriem iziet cauri baļķis, nekāda miza nepaliek virsū. Lai atzarotu, dzen cauri ruļļiem, paliek strīpas ar nospiedumiem. Šajā laikā, kad tāss labi nāk nost, ceļmalās veseliem kumšķiem mētājas. Tāss nav lietojama.
Latvijas Radio: Jūs braucat garām, un amatniekam tek asaras?
Kaspars Zvirbulis: Nē, jo sanāk savākt tik, cik vajag. Cirsmās, kur paredzēts strādāt ar hārvesteru, noskrienam ar trepēm.
Brīvdabas muzeja gadatirgū jūnija sākumā Zvirbuļa trauki izpirkti uz urrā, pēdējos gados tos iecienījuši amatnieku veikaliņi Japānā.
Gatavojoties jaunam darba cēlienam, Kaspars steigs vākt tāsis tepat Līgatnes pusē, tās savā mežā apsolījis kāds īpašnieks, kurš pēc tam kokus lietos malkai.
Tāsiķis kāps līdz pat sešu metru augstumam, pieslienot kāpnes vēl augošiem, bet zāģēšanai paredzētiem bērziem.
Šādās ekspedīcijās viņš visā Latvijā dodas kopā ar dzīvesbiedri Madaru Putnu-Zvirbuli, kurai arī iemācījis amatu.
Kaspars ar sievu Madaru iepazinies, kad viņa, studēdama funkcionālo dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā, meklējusi kādu, kas bakalaura darbam varētu uztaisīt etnogrāfisku bērza tāss cibu pēc viņas skicēm. Kaspara darbaudzinātājs, tēva brālis Pēteris Zvirbulis, kurš Latvijā izzudušo tāsiķa amatu pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā apguva Karēlijā, tobrīd bijis aizņemts ar citiem darbiem un lūdzis puisi meitenei izpalīdzēt.
"Maģistra darbs viņai bija pirtslietu komplekts, un to jau viņa pina pilnībā pati. Nu jā, sakritība, ka iepazināmies caur tāsīm, un sieva tagad pin ļoti profesionāli. Putns un Zvirbulis – tēlaini sakot, nav nemaz jēgas pretoties," noteic Kaspars.
Vienīgie tāšu meistari Latvijā
Pēteris un Kaspars Zvirbuļi vairāk gatavo dažādas tāšu cibas ar koka dibenu un vāku. No tāšu sloksnēm grozus un ķocīšus pin ne tikai Madara, bet arī Pētera sieva Vizma. Pirms 10 gadiem Kaspars atstāja darbu celtniecībā un ar sievu Madaru no Rīgas pārcēlās uz Līgatni, un tagad viņi šeit ir četri tāšu meistari, vienīgie Latvijā.
Kaspars rāda darbnīcu, kurai līdzās ir telpa izejmateriāliem: "Nu, re, kā mēs to turam plauktos! Tagad ir slogi noņemti, bet uz pāris mēnešiem noliekam zem sloga, lai zaudē lieko šķidrumu, jo tāsij ir tieksme rullēties. Mēs strādājam ar plakanu materiālu, izmantojam siltu ūdeni, ja vajag sarullēt, tad ieliekam ūdenī."
"Izmantojam to pusi, kas pret koku, jo tā baltā puse nav derīga, drūp pa kārtiņām nost. Ievācam tāsi jauktu koku mežos, un tur tā arī nav tik balta, kā pieņemts – ideāli baltais bērzs," turpina tāšu meistars.
Atrodami labākajos restorānos
Šobrīd ir tendence atsacīties no plastmasas traukiem, kas dzīvos ilgāk par mums, modē nāk materiāli, kas dabā sadalās. Zvirbuļu tāšu šedevri atrodami pat vietās, kur to negaidām. Zvirbuļu radītie trauki atrodami gan ar "Michelin" zvaigzni apbalvotajā restorānā "Max Cekot Kitchen", gan "Michelin" ilgtspējas zvaigzni ieguvušā Ērika Dreibanta "Pavāru mājā" Līgatnē.
"Par Mārtiņu Rītiņu stāsts ir tāds – viņš bija pie manis tirdziņos pircis cibas, un pirmajā gadā, kad mēs pārvācāmies dzīvot uz Līgatni, viņš mani sameklēja un teica: ir izdomājis restorāna "Vincents" darbiniekiem uz Ziemassvētkiem kā dāvanas pasniegt manis taisītās cibas.
Salīdzinoši īsā laikā man bija jāuztaisa vairāk nekā 40 cibas. Viena tad laikam arī nonāca tā Maksima ["Max Cekot Kitchen" šefpavāra Maksima Cekota] rokās,"
stāsta Kaspars.
Bet arī Līgatnes tāsiķu darbnīcai tuvās "Pavāru mājas" saimnieks Ēriks Dreibants apliecina, ka jau vairākus gadus restorānā lieto tāšu traukus, ko īpaši pasūtījis Zvirbulim.
"Viņš uztaisīja groziņus, kuros mēs ikdienā pasniedzam maizi vai kādu nelielu uzkodu. Tāpat no bērza tāsīm viņš ir uztaisījis ripulīšus, uz kuriem liekam dakšas un nažus. Un arī tējas kanniņām paliktnīšus. Protams, ka tie ir oriģināli, stilīgi neatkārtojami trauki. Galu galā mēs esam zaļās "Michelin" zvaigznes īpašnieki, tad arī domājam par vidi kopumā," norāda Dreibants.
Bet Kaspars Zvirbulis cer, ka tāsiķa amatu turpinās viņa un Madaras dēls Klāvs – lai gan tikai piecus gadus vecs, puika jau labprāt nākot palīgā darbnīcā.
