Raidieraksts "Uz redzi!"
Šis Latvijas Radio raidieraksts veidots ar mērķi veicināt izpratni par vājredzīgo un neredzīgo cilvēku ikdienu, lai dažādas sabiedrības kopienas varētu veiksmīgāk mijiedarboties un lauzt stereotipus, kas traucē un biedē ikdienas saskarsmē.
Sarunas piecu ierakstu ciklā vada pāris Ieva Kampāne un Reinis Darkēvics. Ieva ir redzīga, Reinis ir neredzīgs. Vairāk par raidierakstu un tā vadītājiem lasi šeit.
Kā neredzīgi cilvēki iepazīstas? Tāpat kā visi pārējie – internetā, skolā, studiju laikā vai caur kopīgiem draugiem, norādīja Alise.
"Ir tādi, kas iepazīstas jau skolas gados, jo neredzīgi cilvēki un vājredzīgi bieži vien mācās speciālā skolā un tur jau iepazīstas, un, kā saka, atrod draugus un kaut ko vairāk. Tāpat cilvēki apmeklē dažādas aktivitātes, pulciņus un, protams, vēlāk arī studē. Iepazīšanās notiek tāpat kā redzīgiem cilvēkiem, tikai varbūt šaurākā lokā," stāstīja Alise.
Protams, iepazīstoties internetā, lielāku lomu spēlē balss ziņas – ar to palīdzību ir vieglāk gan sazināties, gan iepazīties tuvāk. Vislabāk otru cilvēku, viņasprāt, var iepazīt caur sarunām, bet mītu, ka neredzīgi cilvēki, iepazīstoties ar citiem, vēlas aptaustīt sejas, Alise gan atzīst par muļķībām: "Sejas visas pēc taustes ir vienādas."
Alise atklāja – viņa ir piedzīvojusi situācijas, kad, satiekoties ar kādu redzīgu cilvēku, otrs jūtas neērti, nezina, kā uzvesties un kas būtu jādara, lai gan šādam satraukumam nav pamata.
"Cilvēki bieži vien nezina, kā uzvesties.
Mēs kā Latvijas Neredzīgo biedrības pārstāvji braukājam ļoti bieži "Erasmus+" projektos, un mums tur ir asistenti no kādas citas skolas vai augstskolas. Viņi bieži vien nezina, kā ar mums apieties. Kad asistē, tad vislielākā problēma ir tāda, ka notiek pāraprūpe. Viena meitene man jautāja, vai viņai nevajadzētu man iet līdzi uz dušu. Es teicu – nē, paldies," stāstīja Alise.
Viņa atzina – bieži vien nākas skaidrot, ka neredzīgi cilvēki patiesībā spēj daudz vairāk, un pāraprūpe, lai gan lielākoties sakņojas labos nolūkos, nav nepieciešama. Protams, vienlaikus ir darbības, kas ir patiešām nepieciešamas un ļoti palīdz neredzīgam cilvēkam – spēja izlasīt ēdienkarti vai autobusu sarakstu, vai noteiktas kārtības ievērošana mājās.
Bet Alise uzsvēra, ka komunikācijā ar neredzīgiem cilvēkiem absolūti nav, no kā baidīties.
"Es pastāstu, ka nevajag to milzīgo aprūpi, ka var droši lietot vārdu "redze".
Ļoti bieži man ir bijušas situācijas, kad es satiekos ar bariņu, kurā ir redzīgi cilvēki, un tad viņi tā kā man prasa – tu vakar redzēji filmu? Tad apraujas un saka – oj, piedod, es gribēju teikt, vai tu dzirdēji filmu. Bet mēs jau īstenībā lietojam šo vārdu "redzēt", piemēram, es skatījos filmu, es redzēju Jāni un tā," skaidroja Alise.
Viņa atklāja, ka vēl attiecībās ar neredzīgu cilvēku ļoti svarīga ir laba humora izjūta.
"Humors vispār ir ļoti svarīgs cilvēkiem, kuriem kaut kā nav, – neredzīgiem vai ar kustību traucējumiem, vienalga, humors ir ļoti svarīgs. Ja nebūtu humora, būtu ļoti daudz tādu agresīvu cilvēku, kuri uzskata, ka viņiem viss pienākas, bet viņiem neviens neko nedod," stāstīja Alise.
Alise dalījās arī kādā sāpīgā pieredzē – nesen kāda viņas draudzība ar redzīgu cilvēku tika izbeigta tāpēc, ka otra ģimenei nav paticis, ka viņš komunicē ar meiteni, kas ir neredzīga. Viņasprāt, tas noticis dažādu stereotipu dēļ.
"Pēdējo piecu gadu laikā ir tik daudz informācijas [parādījies], ka no stereotipiem jau sen vajadzētu atbrīvoties, bet gadās.
Ne visi spēj atbrīvoties no stereotipiem," vērtēja Alise.
Vienlaikus viņa uzsvēra – par spīti tiem, kas turpina dzīvot savos aizspriedumos, sabiedrība mainās, un cilvēki kopumā kļūst foršāki.
