Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu vīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Agrāk tā dēvētā "krītamā kaite" mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā visiem epilepsijas pacientiem.
Tulkojumā no grieķu valodas vārds "epilepsija" nozīmē "lēkme", un šo lēkmju epizodes ir tas, ko vairums cilvēku noteikti zina par epilepsiju. Latvijā epilepsija ir viena no biežākajām hroniskajām centrālās nervu sistēmas slimībām, un pasaules mērogā tā skar aptuveni 50 miljonus cilvēku.
Pie epilepsijas cēloņiem tiek minēti gan virkne ģenētisko faktoru, gan dzīves laikā iegūtās traumas.
"Viena no tādām būtiskākajām lietām ir saprast, ka epilepsija nav viena slimība – absolūti ne. Epilepsija drīzāk ir slimību grupa, un tie paveidi ir mērāmi desmitos.
Katram epilepsijas veidam ir savs cēlonis, sava izmeklēšana, sava ārstēšana un sava prognoze. Tāpēc joprojām ir cilvēki, kuriem epilepsiju nevar atrisināt, ir jāiemācās ar to sadzīvot, bet ir cilvēki, kuriem tā prognoze var būt arī labvēlīga, un nav pat īpaši jāpiepūlas – tā atrisinās pati no sevis," skaidroja Strautmanis.
Epilepsiju izraisīt var ne tikai iedzimtības faktori vai traumas, bet arī jebkurš strukturāls galvas smadzeņu bojājums, piemēram, audzējs vai insults. Tāpat epilepsiju var izsaukt infekcijas vai iekaisums.
"Mūsdienās galvas smadzeņu iekaisums pat biežāk nekā infekcijas izraisīts ir autoimūns – tātad tā ir paša organisma imūnās sistēmas reakcija pret saviem audiem, ko palaiž parasti kāda infekcija. Infekcija nav tiešais bojājumu cēlonis, bet tikai palaidējmehānisms, kas izjauc imūnās sistēmas līdzsvaru, un imūnā sistēma sāk savus audus apkarot," skaidroja Strautmanis.
Nākamā cēloņu grupa ir dažādas vielmaiņas slimības. Arī novirzes vielmaiņas procesos var radīt epilepsiju.
"Kopumā tie cēloņi vairāk vai mazāk ir sagrupēti un daudz maz ir zināmi.
Ne vienmēr katram konkrētajam cilvēkam mēs varam kādā konkrētā izmeklējumā parādīt ar pirkstu – tavs epilepsijas cēlonis ir šis, bet daudzos gadījumos to var izdarīt," norādīja Strautmanis.
Pēdējās desmitgadēs ir ļoti daudz jaunatklājumu par to, kā precizēt epilepsijas cēloni, kā precizēt vietu, kur smadzenēs rodas epilepsija, kā precizēt, kura ir piemērotākā epilepsijas ārstēšanas metode, bet pašas epilepsijas kā slimības diagnostikā noderīgākais izgudrojums ir telefons.
"Telefons ļauj ātri, ērti, viegli un lēti nofilmēt kādu lēkmjveida notikumu, ko pēc tam var parādīt ārstam, un ārsts var skatīties un mēģināt analizēt to notikumu, jo pēc būtības pašas epilepsijas diagnostika joprojām ir klīniska. Tātad cilvēks atnāk ar sūdzībām par lēkmjveida stāvokļiem, un tad tas, vai lēkmjveida stāvoklis atbilst vai neatbilst epilepsijai, lielā mērā ir, tā teikt, balstīts senos novērojumos par to, kā izskatās epilepsijas lēkmes un kā tās var izpausties," skaidroja Strautmanis.
Protams, diagnostikai palīgā nāk tādi izmeklējumi kā elektroencefalogramma, magnētiskā rezonanse un ģenētiski testi, bet tas viss ir papildus klīniskajām lēkmēm, kas ir galvenā norāde uz epilepsiju.
"Tas pamatu pamats – lēkme – ir galvenā slimības izpausme, un lēkmes analīze kā diagnostikas pamats ir nemainīgs," atzina Strautmanis.
Sākotnēji dažreiz lēkmes pats cilvēks var neapzināties un tās kādu laiku var būt nediagnosticētas un neatpazītas.
Ārsts norādīja, ka "krītamā kaite" ir neprecīzs apzīmējums, jo lēkmes ar krišanu notiek mazāk nekā pusē epilepsijas lēkmju. "Tas ir mīts, ka cilvēkam vienmēr ir jākrīt un jāraustās. Lēkmes var izpausties arī tikai ar sastingšanu un nereaģēšanu uz 10–20 sekundēm, un tas ir viss. Lēkmes var izpausties ar dīvainām sajūtām, kas var būt tādas vienkāršas – kā notirpums vai nejūtīgums, vai zibšņošana redzes laukā," viņš sacīja.
Tāpat epilepsijas lēkmes var izpausties salīdzinoši sarežģīti – kā tādas laimes sajūtas, ekstāzes sajūtas vai pat seksuālas sajūtas un reliģiskas atklāsmes sajūtas, norādīja Strautmanis.
"Tās var būt arī automātiskas kustības, šķietami mērķtiecīgas darbības kā, piemēram, griešanās vai grābstīšanās. Dažreiz tās ir diezgan dramatiskas automātiskas kustības kā spārdīšanās, bērnam tās var izpausties, piemēram, ar skraidīšanu.
Tādas lēkmes ar krampjiem un krišanu ir tikai apmēram trešajai daļai epilepsijas pacientu," norādīja Strautmanis.
Nereti viena epilepsijas lēkme var pāriet otrā – tā var sākties ar sajūtām, bet turpināties ar automātiskām kustībām vai krampjiem. Bet visām epilepsijas lēkmēm ir viena kopīga īpašība – tās rodas galvas smadzeņu garozā pārmērīgu elektrisku izlāžu dēļ.
"Tātad tur nekas netiek nomākts, ir tieši otrādi – tiek izjaukts līdzsvars starp sistēmām, kas bremzē smadzeņu aktivitāti, un sistēmām, kas aktivizē, par labu šai aktivizējošajai sistēmai. Ar gribu ir neiespējami nomākt šīs elektriskās izlādes," skaidroja Strautmanis.
Grūtības epilepsijas diagnostikā sagādā arī tas, ka starp lēkmēm cilvēks var būt absolūti vesels, un neviens izmeklējums var nekādas novirzes no normas neuzrādīt. Ir tādi epilepsijas pacienti, kuriem lēkmes notiek salīdzinoši reti, un neviens izmeklējums nekādas patoloģijas neuzrādīs to starplaiku posmā.
Tad talkā var nākt tāds novērojums kā video elektroencefalogrāfija – cilvēks ar elektroencefalogrāfijas sensoriem dzīvo vairākas dienas vai pat nedēļas. Tad, ja tajā brīdī notiek lēkme, tiek veikts video ieraksts un ierakstīta arī smadzeņu elektriskā aktivitāte, un lielākajā daļā gadījumu var noteikt, vai tā ir epilepsija vai nav.
Epilepsija
