Pēdējos gados arvien vairāk dzirdam par to, ka roņi ne tikai uzņem spēkus Latvijas jūras piekrastē, bet arī traucē piekrastes zvejniekiem.
"Traucē zvejai – būtu maigi teikt. Pēdējos gadus ir tā, ka piekrastes zveja ir diezgan neiespējama roņu dēļ. Brīžos, kad zivis parādās piekrastē, attiecīgi arī roņi parādās. Kad zivis iepinas tīklos, roņi tās izplēš no tīkliem ārā, un bieži vien mazākie iepinas arī paši. Finālā ir tā, ka ir beigti gan tīkli, gan loms – tā jau vairs nav zveja," norādīja Krūze.
Lai gan teorētiski Baltijas jūrā uzturas trīs roņu sugas, Latvijas ūdeņos visbiežāk mīt tieši pelēkie roņi. Abas pārējās sugas – pogainos un plankumainos roņus – sastapt īsti vairs nav iespējams.
Par pelēko roni Krūze skaidroja:
"Viņš ir lielākais plēsējs, dominantais plēsējs, un loģiski, ka pārējos, mazākos plēsējus, izstumj no savas teritorijas."
Galvenie informācijas nesēji par roņu aktivitāti ir zvejnieki, kas atrod tos savos tīklos vai vienkārši savus tīklus atrod saplēstus. Diemžēl ar šo aspektu zvejniekiem nākas sadzīvot, jo ronim ir aizsargājama dzīvnieka statuss Eiropas Savienībā, norādīja zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks Ivars Putnis.
"Protams, no otras puses, mums ir šī pieaugusī populācija, kas mūsdienās Baltijas jūrā ir mērāma jau ap 60 tūkstošiem dzīvnieku (2022. gadā). Roņu populācija aug, un problēma ir tā, ka viņš ir pietiekami gudrs dzīvnieks, kas izvēlas paēst pēc iespējas vieglākā un ērtākā veidā, un bieži vien tie ir piekrastē pasīvi esošie zvejas rīki.
Līdz ar to bieži tā nav paēšana ēšanas pēc, bet arī delikatešu baudīšana, teiksim tā. Nereti tie ir tikai iekšējie orgāni, kas tiek izēsti. Pirmās parasti ir aknas, zivis pat visā apjomā netiek noēstas," stāstīja Putnis.
Līdz ar to lielu postījumu zvejnieku lomam spēj nodarīt pat viens vienīgs ronis, kas nevis paēd tik, cik nepieciešams, un dodas tālāk, bet ar ēdienu savā ziņā spēlējas.
Latvijā roņu medības, lai gan senatnē ir notikušas, šobrīd nav atļautas. Toties roņus medī gan Igaunijā, gan Somijā, gan Zviedrijā un Dānijā.
"Viņiem ar to viss ir okej. Problēma ir tāda, ka tās nav tik plašas medības kā, piemēram, briežu vai mežacūku medības, un to dara ļoti maz cilvēku. Pamatā tie ir tikai uz tradīcijām balstīti pasākumi. Kvotas, kas tiek piešķirtas katru gadu, tiek apgūtas apmēram par 30%," skaidroja Krūze. Tas tāpēc, ka roņu medības ir sarežģītas, turklāt ar roņu produktiem ir aizliegts tirgoties – mednieki tos var patērēt paši, bet ne izplatīt komerciālos nolūkos.
Latvijā, lai aizbaidītu roņus no zvejas rīkiem un uzlabotu piekrastes zvejnieku ikdienu, izstrādāti un realizēti vairāki projekti. Pagājušā gada decembrī noslēdzās "BIOR" īstenotā projekta "Roņu aizbaidīšanas un ieguves efektivitātes novērtējums Latvijas piekrastē" aktīvā fāze.
"Projekta mērķis ir pārbaudīt letālas atbaidīšanas ar šaujamieročiem efektu uz zvejas lomiem, ja zvejas rīku tuvumā roņi tiek traucēti, kā arī uz pašu roņu uzvedību – vai uzvedība mainās vai ne. Treškārt, vai ir iespējams mūsu apstākļos, Latvijas piekrastes teritorijās, ievākt roņus kā resursu, kā medījumu, lai to tālāk izmantotu, un cik tas vispār ir efektīvi," skaidroja projekta vadītājs Krūze.
Lai iegūtu pēc iespējas vairāku datu, projekts tika realizēts četrās teritorijās – Salacgrīvā, Saulkrastos, Ķesterciemā un Mērsragā. Katrā teritorijā tika paredzēts iegūt četrus roņus, bet, projektam noslēdzoties, pa visām teritorijām kopā tika iegūti tikai četri, kas izdabūti krastā un atvesti uz institūtu tālākai bioloģiskai analīzei.
Pētījums atklāja – diemžēl roņu blīvums ir tik liels, ka, kolīdz viens ronis ir aizbaidīts, pēc 10 minūtēm klāt ir jau nākamais. Teorija, ka, izņemot dominanto roņu tēviņu no konkrētas teorijas, arī pārējie roņi tai netuvosies, realitātē izrādījās, ka nestrādā.
"Realitātē mums izskatās tā, ka, arī izņemot to "ļaundari" ārā, uzrodas citi "gudrinieki", kas atrod brīvu nišu, kur baroties," atzina Krūze.
Problēma ir arī tajā, ka atšķirībā, piemēram, no Igaunijas vai Zviedrijas, Latvijas piekraste nav piemērota dažādām pret roņiem drošām zvejas iekārtām. Valstīs, kuru piekrastēs ir salas, fjordi un nelielāki līči, tiek veidoti no roņiem nodalīti zvejas sektori.
"Viņi mēģina veidot šādus reģionus, kur var zvejot, un roņi vienkārši netiek klāt. Otra metode ir izmantot roņu drošus zvejas rīkus – tie ir dārgāki, komplicētāki un Latvijas apstākļiem nepiemēroti. Mums nav šādu salu, ieloku jūrā, kur varētu mierīgi tādu sarežģītu rīku darbināt. Mums uznāk neliels vējš, parādās straume, un tas rīks tiek vienkārši iznīcināts," skaidroja Krūze.
Vēl citas valstis eksperimentē ar skaņas atbaidītājiem, kas zem ūdens rada noteiktas frekvences skaņas viļņus, kas ir nepatīkami roņiem.
"Diemžēl tāds zelta risinājums nav atrasts, un, cik ir testēts, manuprāt, visos stāstos tomēr parādās, ka roņi ir klāt pēc kāda laika, jo spēj adaptēties un paciest šīs nepatīkamās sāpes. Acīmredzot, ēst gribas tik ļoti vai pieraduma spēks ir tik liels, ka diskomfortam var iziet cauri," norādīja Putnis.
Skandināvijas valstīs ar šiem skaņas atbaidītājiem tiek norobežotas konkrētas vietas un ieejas fjordos vai līčos, un viņu apstākļiem tas darbojas diezgan veiksmīgi, bet Latvijā jūra ir atklāta, mums nav ne fjordu, ne nelielu līču, ko varētu šādi aiztaisīt ciet.
