Dzejniece, rakstniece un kuratore Lubi Barre dzimusi Parīzē, bērnību pavadījusi Somālijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Viņas darbi iekļauti apgāda "Cannongate Books" izdotajā antoloģijā "My Old Man", vācu valodā dzeja publicēta "Punctum Verlag" dzejas izlasē "Here and There", kā arī antoloģijā "Kontinentaldrift: Das Schwarze Europa". Barre no 24. līdz 27. aprīlim viesosies Latvijā, trešajā starptautiskajā dzejas festivālā "Page Break", kas norisināsies Jelgavā. Saruna ar rakstnieci par piederību, mātbūšanu un neatkarīgu domāšanu.
Zane Kazbuķe: Kas jūs vedināja sākt rakstīt?
Lubi Barre: Domāju, ka man tā bija valoda. Angļu valoda nav mana dzimtā – tā ir valoda, ko, dzīvojot Somālijā, iemācījos kā trešo. Tā deva man brīvību izpausties ārpus savas kultūras rāmjiem. Bieži vien dzimtajai valodai ir ierobežojumi, tāpēc viss tiek skatīts caur šīs kultūras prizmu.
Un kā jaunai meitenei man bija liela ziņkārība par to, kas ir ārpus šiem kultūras parametriem. Mācoties angļu valodu, šķita, ka es varētu sapņot un domāt savā balsī. Balsī, kas manā kultūrā netika kopta. Manā kultūrā tika noteikts, kā jaunai meitenei dzīvot un kā būt. Es atradu sava veida glābšanās ceļu citā valodā, un vienkārši iemīlējos tajā. Tas bija ļoti pārsteidzoši, jo angļu valoda pati par sevi ir ļoti elastīga – tā ļauj ikvienam no jebkuras vietas manipulēt ar to un izmantot to savā unikālajā veidā. Uzskatu, ka tieši tā manā gadījumā darbojas šī valoda – kā portāls pašai pie sevis un savienošanās ar pasauli, kas bija ārpus tās, kurā es dzīvoju un piedzimu.
Savā ziņā sāku rakstīt, lai izrakstītu sev ceļu ārā.
Savos darbos jūs pievēršaties tādām tēmām kā ģimene, piederība un identitāte. Vai varat pastāstīt vairāk par šiem aspektiem un kāpēc šīs tēmas jums ir būtiskas?
Visa mana dzīve ir saistīta ar centieniem izprast sevi un citus – un izprast citus, lai saprastu sevi. Man ir spēcīga sava veida kultūras "brūce", kas, iespējams, veidojusies no audzināšanas. Esmu priviliģēta, bet tajā pašā laikā arī traumēta, kas, manuprāt, ir reti sastopama kombinācija, jo parasti ir viens vai otrs, vai varbūt cilvēki nemēdz veidot šādu saistību. Es nāku no Austrumāfrikas – Somālijas, kur cilvēki ir kā "etniskas salas atšķirību jūrā". Apkārt mums visi ir ļoti dažādi, neviendabīgi, bet mēs esam homogēni – ar vienu valodu, reliģiju un pat līdzīgu izskatu. Visi ir vienādi, un tāpēc visiem ir tikai viens veids, kā būt, bet man bija vēlme izpētīt, kā ir būt ārpus šīs smagās vienveidības. Tam ir liela saistība ar ģimeni un piederību.
Ģimene ir milzīgs smags akmens, tāpat kā kultūra – tā piedāvā kopienu, bet ko darīt, ja tu nejūties šai kopienai piederīgs?
Es sāku domāt par to, ka vēlāk dzīvē man būs bērni, un kā iemācīt viņiem kaut ko, ko es joprojām mēģinu izprast, piemēram – kas es esmu? Un kā mācīt bērniem kaut ko tādu, kam pati nejūtos piederīga? Un tad es sapratu paaudžu traumas pārtraukšanas nozīmi – pārtraukt visu to, kas ir sāpinājis manas paaudzes līniju un darīt lietas citādi. Tas ir kaut kas tāds, kas man nav iemācīts, un to joprojām mācos. Un šie ir jautājumi, kurus risinu ne tikai ar sevi, bet arī ar saviem bērniem.
Visi jūsu darbi ir ļoti personiski. Tāpēc gribu pavaicāt – ko jūs mācāties no rakstīšanas?
Es mācos visu. Es mācos visu vispatiesākajā veidā, jo neviens cilvēks, pat ja tas ir draugs, kuram jūs dziļi uzticaties, nespēj sniegt tādu atgriezenisko saiti, kādu var papīra lapa. No tās neko nevar noslēpt – tas vienkārši ir tur, tas ir tavs patiesākais spogulis, un to nevar atdarināt neviens cilvēks, izņemot bērnus. Ja mani māc šaubas, uzrakstu tās uz papīra, un vēlāk pie tā atgriežos. Tādējādi es augu, jo redzu, ko esmu domājusi, kā esmu jutusies un kas notika. Ir jābūt godīgam, sevi nevajadzētu pašrediģēt. Cilvēki dažreiz melo paši sev, bet tad, kad tas notiek, papīra lapa to parāda, jo rodas jautājumi – "Vai es tiešām tā domāju? Kāpēc es to tā uzrakstīju?"
Ja jūs uz lapas būsiet godīgs, uzrakstīsiet visas savas visbriesmīgākās lietas, savas visdziļākās bailes, savas lielākās patiesības, tas atbildēs uz visu, kas jums vajadzīgs.
Un es domāju, ka, lai cik ļoti es mīlētu savus draugus un ģimeni, viņi nevar man sniegt šāda veida atgriezenisko saiti, viņi var sniegt kaut ko citu, kas ir vērtīgs, un viņi var sniegt filtru caur savu pieredzi, kas arī ir ļoti svarīgi. Bet viņi nevar man sniegt to spoguli un mācības, kas man pašai ir jāapgūst. To var izdarīt papīra lapa.
Tādējādi šī papīra lapa dod arī zināmu brīvību.
Un drosmi. Drosme dod man brīvību, tā dod man radošumu un iztēli. Bet brīvība tomēr ir īstais vārds, jo es varu domāt tik plaši vai šauri, cik gribu, un es varu iztēloties, ko vēlos, un neviens mani nekritizē, neviens necenšas nospiest vai virzīt kādā citā ceļā. Brīvība ir tas, pēc kā esmu ilgojusies kopš bērnības. Mani audzināja vienā noteiktā veidā. Vai vari iedomāties, ka uz tavu zinātkāri skatās kā uz negatīvu lietu, nevis kā uz inteliģences formu? Jo zinātkāre ir homogenitātes slepkava – "tev nevajadzētu būt zinātkāram, tev vajadzētu sekot tam, ko visi dara vai saka".
Brīvība un neatkarība man ir ļoti spēcīgas vērtības. Un tas ir tas, ko es gūstu no rakstīšanas.
Kas ir tas, kas ir ietekmējis jūsu radošumu un atstājis nospiedumu uz jūsu rakstniecību?
Jaunībā es nebiju saskaņā ar sevi un darīju visu, lai izvairītos no iedziļināšanās sevī – pat tad, kad rakstīju. Biju ciešā sasaistē ar citiem, un savā ziņā caur citiem es izaugu. Studēju antropoloģiju, jo man ļoti patīk cilvēki, kultūras un valodas, un vienmēr esmu vēlējusies redzēt citu perspektīvu, jo pasaule ir tik liela, un tomēr mēs esam ļoti saistīti. Un, lai cik klišejiski tas neizklausītos, mani iedvesmo mani bērni. Man ir ļoti ciešas attiecības ar saviem bērniem, un es ļoti cenšos, lai tā būtu, jo man pašai nebija tik tuvu attiecību ar saviem vecākiem. Es daudz rakstu caur savu bērnu skatījumu. Es viņiem stāstu par to, kā uzaugu, un tas ir līdzīgi kā ar to papīra lapu – viņiem ir tikai tas, ko pastāstu. Tas ir tā, it kā ar viņiem runātu mans iekšējais bērns.
Un tā ir vecāku būtība, ja esi pietiekami drosmīgs. Jūs apsēžaties pie galda starp savu īsto bērnu un savu iekšējo bērnu un apspriežat tādas tēmas kā, piemēram, dziedināšana un augšana.
Un jūs kā vecāks vienkārši cenšaties uzturēt sarunu. Tāpēc mani bērni ir milzīgs iedvesmas avots – lai izprastu un pirmo reizi mūžā pievērstu uzmanību savam pašas iekšējam bērnam. Kā rakstniece esmu ļoti aizņemta ar pagātni, un tā man ir svarīga, lai augtu.
Jūs teicāt, ka rakstāt caur savu bērnu skatījumu. Vai varat pastāstīt sīkāk, kā tas notiek?
Es atgriežos pie tā, kas biju bērnībā un kas esmu bijusi pēdējos 40 gadus, caur savu bērnu skatījumu uz mani. Starp mums notiek daudz diskusiju, un, lai gan viņi ir jauni, viņi spēj sēdēt un sarunāties. Dažreiz tās ir apzināti vestas sarunas, bet biežāk, kad kaut ko kopīgi darām. Piemēram, esmu lasījusi viņiem priekšā kopš dzimšanas, un lasīšana ir liela un ļoti svarīga daļa – es viņiem lasu stāstus katru vakaru. Un reiz apjautu, ka neatceros, ka kāds man kādreiz būtu lasījis stāstu no grāmatas. Un, kad to pateicu skaļi, viņi bija šokēti, jo viņi nekad mani neredz bez grāmatas, viņi teica: "Ko? Tas ir dīvaini! Kā tas var būt?" Jo mūsu [somāliešu] kultūra ir mutvārdu kultūra, un mums ir stāsti, galu galā – mūs sauc par dzejnieku tautu. Mēs runājam un stāstam stāstus visu laiku, bet nekad nav bijis tā, ka mēs sēdētu ar grāmatu, skatītos bildes un lasītu. Atceros, ka lasīju sev vienatnē un tad pamazām arī citiem. Šādi, atgriežoties pie savas bērnības un domājot, ko tas nozīmē, es strādāju pie saviem stāstiem. Šķiet, esmu atradusi, kā interesantā veidā piekļūt savai pagātnei, jo es cenšos mainīt savu tagadni un nākotni, un to daru kopā ar saviem bērniem.
Tāds personiskās dzīves aspekts kā kļūšana par māti ir sniedzis jums pilnīgi jaunu perspektīvu.
Jā, un tas, protams, ir arī liels izaicinājums. Viens no maniem bērniem ir ļoti, ļoti jūtīgs. Brīžiem man ar to ir grūti tikt galā, jo mani aizskar vienkāršas lietas kā, piemēram, raudāšana. Un tad es apzinos, ka man viņam ir jāatvainojas un jāpasaka, ka reaģēju nepareizi, un tas ir tāpēc, ka es visu bērnību klusēju. Es runāju pretī, bet nekad neizrādīju emocijas.
Mūsu kultūrā nav atļauts izrādīt emocijas. Vienīgās pieļaujamās ir prieks un varbūt dusmas, bet skumjas – tās izpaust varēja tikai aiz aizvērtām durvīm – tas bija kaut kas tāds, ko darīju dušā.
Man nekad neviens nebija vajadzīgs vai varbūt es to tik labi apslēpu un baidījos izrādīt, jo zināju, ka manas emocionālās vajadzības netiks sadzirdētas. Un man ir bērns, kurš ir pilnīgi pretējs – brīvs būt tāds, kāds viņš ir, un jūtas pietiekami droši, lai tāds būtu. Arī man tādai vajadzēja būt, bet tās ir audzināšanas sekas. Šādas lietas ir ļoti interesanti pētīt. Būšanu par māti uztveru ļoti nopietni – es neesmu labākā, un mani bērni to zina, esmu tikai cilvēks – nebaidos raudāt viņu priekšā. Viņiem jāsaprot, ka neesmu supercilvēks. Šādi stāsti un izpratnes veidošana prasa daudz laika un daudz no manis, jo tā savā ziņā ir kā dziedināšana reālajā laikā, un tad, kad ir bērni, ar to visu laiku nākas saskarties. Un tad tu redzi, cik viegli ir nestrādāt pie nekā un vienkārši ievērot dotos noteikumus. Tieši tā rīkojās mani vecāki, un tāda ir kultūra. Bet katram jādomā pašam, un to es mācu saviem bērniem. Es viņiem jautāju: "Ko tu domā? Ko tu jūti?" Ir tik svarīgi sevī sadzirdēt šo balsi, bet man, piemēram, teica, lai to apslāpēju. Tas ir tas, par ko vienmēr iestājos jebkurā sabiedrībā un kultūrā - ļaujiet cilvēkiem domāt pašiem. Gan reliģiskajā, gan politiskajā kultūrā neatkarīga domāšana ir ienaidnieks. Ja es savā kultūrā pateiktu, piemēram, ka neesmu reliģisks cilvēks, es tiktu nosodīta – tas ir veids, kā apspiest un visus padarīt vienādus. Tas mani ļoti uztrauc, jo, ja es domāju pati un nonāku pie tāda paša lēmuma, tas ir labi, bet dodiet man iespēju, ļaujiet man. Kāpēc jābūt tādai pretestībai?
Vai, jūsuprāt, par mātbūšanu tiek runāts pietiekami, un vai tas ir kaut kas tāds, kam sieviete var būt gatava?
Man šķiet, ka tam sievietes nekad nav gatavas.
Kultūra un reliģija mums stāsta par mātbūšanu, bet neviens nepasaka, ko tas patiesībā nozīmē, – cik ļoti tas satricina tavu dzīvi un cik pretēji tas ir tam, par ko tev mācīja būt.
Mans tēvs vienmēr teica, lai esmu neatkarīga un nepaļaujos uz to, bet, kad apprecies un tev ir bērni, tad patiesībā tev saka, ka tomēr vajadzētu paļauties uz savu vīru un darīt tā un šitā. Un kur paliek tas, ko man mācīja – to, kas ir pretstatā mātbūšanai? Un es domāju, ka mums, sievietēm, par to ir jārunā. Tāpēc es esmu ļoti godīga ar cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Es viņiem saku, ka nav tikai viens veids, kā būt mātei. Es neticu nukleārai ģimenei, jo vēsturiski mēs tā neesam audzinājuši bērnus. Ģimene, kurā ir vīrietis un sieviete un viss spiediens ir uz šiem diviem cilvēkiem – tas ir kaut kas, kas izveidojies pēdējo 100 gadu laikā. Un neatkarīgi no tā, cik esi neatkarīgs un ko tu domā, brīdī, kad apprecies un tev ir bērni, tu iekrīti šajās dzimumu lomās, jo tas ir tas, ko ir noteikusi gan sabiedrība un valdība, gan tas, ko jūsu draugi ir uzstādījuši. Bet vēsturiski mēs vienmēr esam audzinājuši savus bērnus kopienās un grupās, tas nav bijis divu no ģimenes atrautu cilvēku pienākums. Un bieži ir tā, ka šajā nukleārajā ģimenē sieviete ir tā, kas paliek zaudētājas lomā.
Es esmu vientuļā māte, un, kad izvēlējos šķirties un par tādu kļūt, tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad ieguvu autonomiju un neatkarību.
Lai cik grūti tas būtu, tas ir mans lēmums, un citādi to nesaredzu. Bet tā jau būtu vēl viena atsevišķa saruna.
Gribu pajautāt par vēl kādu jūsu darbības aspektu – jūs esat līdzorganizatore lasīšanas cikliem, kuros piedalās starptautiski dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki. Un jūs esat runājusi par valodas izaicinājumiem, ar kuriem, dzīvojot Vācijā, saskaras angliski runājošie. Vai varat par to pastāstīt mazliet vairāk?
Vācija parāda sevi kā valsti, kurai nav migrantu vēstures – tā ir it kā noklusēta caur valodu, kultūru un noteikumiem, bet patiesībā tā ir pilna ar imigrantiem, un tā tika uzcelta ar migrantu palīdzību. Šajā valstī visiem jārunā vāciski. Ja esat bēglis un šeit ierodaties, jūs nevarat strādāt, kamēr neesat iemācījies valodu, kas dažos aspektos ir labi, bet tajā pašā laikā valodu var iemācīties darba vietā, un to var iemācīties, lietojot to. Nevajadzētu ļaut cilvēkiem sēdēt bezdarbībā trīs līdz sešus mēnešus, kamēr viņi mācās valodu, kas ir tik atšķirīga no viņu dzimtās. Un tā kā es esmu angliski runājošs cilvēks Vācijā, viss, ko es daru savā darbā – es atveru durvis cilvēkiem, kuri runā citās valodās, jo īpaši angļu. Es veidoju lasījumu sērijas, kurās iekļauju arī angļu valodā runājošos māksliniekus un rakstniekus, lai šie lasījumi būtu daudzveidīgāki.
Daudzveidība Vācijā ir vienkārši uzlīme. Viņiem patīk lielīties ar to, ka atbalsta daudzveidību un iekļaušanu, bet viņi patiesībā tādi nav.
Daudzveidību viņi vēlas tikai izskata pēc, un tā nolūkos viņi tevi pieņem darbā institūcijās, un tieši par to pašu, par ko pieņem, par to arī nosoda. Un tiklīdz tu tur esi, tev labāk rīkoties kā visiem pārējiem šajā iestādē, jo viņi nevēlas neko mainīt, viņi vienkārši grib, lai tu tur būtu. Esmu dzīvojusi dažādās kultūrās un valstīs, šī ir mana ceturtā, tāpēc visā, ko daru, es dzīvoju un elpoju daudzveidību. Man tas ir ļoti svarīgi, un es visu laiku par to runāju, bet institūcijas šeit ir ļoti senas, un viņi nav ieinteresēti tās mainīt. Viņi šeit māca bērnus tādā pašā veidā, kā mācīja pirms 70 gadiem. Kā ar to var lepoties? Un, piemēram, tāds mazs aspekts kā slenga lietošana – es redzu, ka manas paaudzes cilvēki, kas ir nedaudz vecāki par mani, ir lietojuši tādu pašu slengu, kādu lieto mani bērni. Tas nozīmē, ka nav nekādas kustības vai izaugsmes. Piemēram, slengs ASV ir milzīgs, un tas mainās ļoti strauji – sešu mēnešu laikā ir radušies jauni vārdi, un es vairs nesaprotu, ko jaunieši runā. Tas ir dinamiskas un atvērtas kultūras rādītājs.
Ar kādām sajūtām gaidāt viesošanos Latvijā?
Es ļoti priecājos par iespēju ierasties Latvijā, nekad neesmu bijusi Baltijas valstīs, tāpēc esmu patīkami satraukta. Es būšu ļoti zinātkāra – gribēšu ar visiem iepazīties, aprunāties, parunāt par domām un sajūtām, un to, kā jūs gatavojat kafiju un tēju. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka mani uzaicināja, un ar nepacietību gaidu šo braucienu.
Londonā sastapos ar sievieti, kura ir latviete, un es viņu joprojām meklēju. Viņas vārds ir Krista Vanamolder. Varbūt jūs varat šo publicēt, un tad, ja viņa ir tuvumā, es labprāt ar viņu tiktos.
KONTEKSTS:
No 24. līdz 27. aprīlim Jelgavā notiks 3. starptautiskais dzejas festivāls "Page Break", pulcējot starptautiskajā dzejas apritē pazīstamus autorus un piedāvājot plašu dzejas notikumu klāstu.
Festivāls sāksies 24. aprīlī pulksten 19.00 ar dzejas pastaigu pilsētvidē – dzejas lasījumi notiks Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas pagalmā, Pasta salā un pie Skatu torņa Pils salā.
25. un 26. aprīlī pulksten 18.00 Jelgavas Kultūras namā notiks dzejas lasījumi, savukārt 26. aprīlī pulksten 16.00 Jelgavas Kultūras namā dzejas interesenti aicināti uz apaļā galda diskusiju.
Festivāls noslēgsies 27. aprīlī, kad pulksten 18.00 notiks dzejkoncerts Jelgavas Kultūras namā, piedaloties visiem festivāla dalībniekiem. Šajā notikumā dzejas lasījumi mīsies ar laikmetīgām džeza mūzikas improvizācijām, ko izpildīs Svens Vilsons (ģitāra), Toms Mikāls (taustiņinstrumenti), Toms Pošs (bass) un Rūdolfs Dankfelds (sitaminstrumenti).
Visi minētie festivāla notikumi apmeklējami bez ieejas maksas.
