Izrāde vēsta par sievietēm, kas viena pēc otras tiek iesaistītas "Paradīzes" komandā. Tas ir tā sauktais piramīdu shēmas bizness, kurā iesaistītajām ir jāpārdod pēc iespējas vairāk ēteriskās eļļas pudelīšu, jāpelna, jāatrod domubiedrenes, un tādējādi – kā tiek solīts – viņas sasniegs tik kāroto labklājību, laimi un līdzsvaru.
"Paradīzes" biznesam ir pat sava bībele un dažādi līmeņi, var sākt ar margrietiņas līmeni un, cītīgi darbojoties, izaugt līdz orhidejas līmenim.
Lugas centrā izvirzītais piramīdu shēmas bizness ir kā ļoti trāpīga metafora mūsdienu dzīves paradoksiem – uzskata izrādes režisore Endīne Bērziņa.
Mēs dzīvojam laikā, kad visa kā ir par daudz, mēs kaut kur nemitīgi skrienam un rosāmies, orientieri bieži vien ir zuduši, bet apstāties un no vāveres riteņa izkāpt arī nemaz nav tik vienkārši.
"Tieši tā skrējiena dēļ mēs nespējam ieraudzīt laimi," teic režisore. "Un tajā skrējienā parādās arī drausmīga vientulības sajūta, kas piemīt visiem lugas personāžiem. It kā tu skrien un gribi kaut ko sasniegt, bet visu laiku jūties vientuļš, jo visu laiku tev prātā tikai tas iztēlotais mērķis. Bet, ja tu spētu apstāties un nomierināties, būtu ļoti jauki visiem kopā satikties un vienkārši elpot."
Arī par šo tik būtisko cilvēcisko satikšanos lugā būs stāsts, bet jau pēc tam, kad būs sagruvušas ilūzijas par laimi ēterisko eļļu biznesa paradīzē, turpina Endīne Bērziņa: "Panākumu atslēga slēpjas savstarpējās attiecībās, kad mēs beidzot saprotam, ka galvenā vērtība ir cilvēks. Droši vien daudzi man piekritīs, ka skaistākie brīži ir tieši tie, kad mēs kā cilvēki satiekamies, ne jau tie, kas saistās ar naudas pelnīšanu vai slavas izbaudīšanu. Bet godīgi arī jāatzīst, ka šajā laikmetā to grūti īstenot."
Luga vēsta arī par to, ka dažkārt, dzenoties pēc kārotā, mēs nenovērtējam to, kas mums jau ir, un tādējādi varam pazaudēt ko ļoti vērtīgu – uzskata viena no lomu tēlotājām aktrise Daiga Gaismiņa: "Teiksim, lugā ir viena sieviete, kas nenovērtē, ka viņai ir stabila ģimene. Viņai gribas kaut ko vairāk, lai viņas vīrs iedegas, lai viņa pati sevi var vairāk pierādīt un vēl nezin ko. Un tad cilvēks skrien un trako, un brīnās, ka nokļūst pilnīgā stresā, jo viņam nepadodas tā lieta tik labi, kā viņam būtu gribējies.
Mēs paši sevi uzdzenam tajā kokā ar visādiem priekšstatiem, kā vajadzētu dzīvot.
Protams, mēs sagrābstām tos priekšstatus no filmām vai sociālajiem tīkliem, kad paskatāmies, kā smalkās dāmas atpūšas. Un tad liekas – jā, tad jau es neesmu vērtīga, ja es arī neaizbraucu, piemēram, uz Kanāriju salām. Tās ir tādas trakas lietas! Tiklīdz cilvēks to sev pielaiž klāt un sāk dzīvot it kā citu pasaulē, liekas, ka viņam arī vajag tieši to, kas ir citiem. Bet viņš aizmirst paskatīties, kas viņam pašam ir, kādas ir viņa paša vērtības."
Saspēlē ar Daigu Gaimiņu redzēsim Daci Bonāti, Mariju Bērziņu, Lieni Sebri, Samiru Adgezalovu-Abidi un Sanitu Paulu. Lugu tulkojusi Ieva Viese-Vigula, radošajā komandā strādā scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Kaļiņins, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, horeogrāfe Laura Gorodko un oriģinālmūzikas autors Kārlis Tone. Pirmizrāde Nacionālajā teātrī skatāma ceturtdien, 18. aprīlī.
